Iesaki rakstu: 
Jau gadiem ilgi socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka Latvijā populārākā "partija" ir NNN - nezinu, negribu, nepiedalīšos. Parasti tās elektorāts nedaudz sarūk pirms katrām vēlēšanām, kad politiskā elite mazliet iespringst "darbā ar vēlētāju", apvārdojot un pārliecinot tomēr uz iecirkni aiziet un kādu izvēli izdarīt.
Taču šoreiz ir savdabīgi - jo tuvāk pašvaldību vēlēšanas, jo cilvēki mazāk par tām domā. Piemēram, Rīgā februārī NNN par savu nostāju bija izvēlējušies 34,7 %, bet aprīlī - jau 41,8% aptaujāto. Neviens politiskais spēks procentos nestāv ne tuvu! Izskatās, ka vēlētāji ir apjukuši (vai nokaitināti?) par to, cik ļoti priekšvēlēšanu solījumu leiputrija atšķiras no reālās dzīves visapkārt.
Arvien vairāk vēlēšanas pauž nevis tautas gribu, bet gan tautas negribēšanu iesaistīties varas deleģēšanā partijām vai to apvienībām. Cilvēki ir daudzkārt vīlušies, jo pašreizējā vēlēšanu sistēma nenodrošina personificētu politiķu atbildību. Ar izplūdušiem partijas saraksta solījumiem var tikt pie varas, bet vēlētājam nav nekādu mehānismu, lai paprasītu konkrēta solītāja noraidīšanu no laukuma, ja tie netiek pildīti. Tāpat kā ietekmēt to, ka pēcvēlēšanu varas koalīcijas respektē nevis vēlētāju izvēles un programmatiskas nostājas, bet gan sastiķēšanas mākslu un dīlera prasmes.
Un rezultāts ir cilvēku vilšanās, neuzticēšanās savai valstij, apātija. Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā ir iekodēta kolektīvā bezatbildība. Pilsoņi norobežojas, arvien mazāks skaits piedalās vēlēšanās, un elitei arvien vieglāk ir ar tautu manipulēt. Latvijas politika šādi pamazām pārpurvojas, jo vara kļūst nenomaināma.
To, ka vēlēšanu sistēma "nevelk", vairs nevar izlikties neredzam. Pat varas partijas mēģina radīt pārmaiņu ilūziju - zīmēt jauna veida biļetenus, debatēt, kā sadalāmas ārvalstīs nodotās balsis... Tāda homeopātija, kad nepieciešama neatliekama reanimācija. Un atjaunot normālu varas nomaiņas ritmu var, tikai radikāli mainot vēlēšanu kārtību. Tiešas vēlēšanas visos līmeņos - parlamentā, pašvaldībās, mēriem un valsts prezidentam arī.
Par mažoritārās vēlēšanu sistēmas lielāko trūkumu tiek uzskatīts tas, ka liels balsotāju skaits paliek bez pārstāvniecības varā. Uzvarētājs saņem visu, pat ja balsu skaits sadalās ar minimālu pārsvaru. Taču līdz ar to vēlēšanu uzvarētājs iegūst arī visu pilno atbildību par savu darbību, solījumiem un pieņemtajiem lēmumiem. Lielāka atbildība ir arī viņa ievēlētājiem, jo nevar vairs aizslēpties aiz "visi viņi vienādi", "ko gan es varu mainīt". "tāpat jau mūs piemānīs". Ir iespēja pieprasīt konkrētu rīcību un saukt pie kārtības konkrētu savu pārstāvi!
Gribu atgādināt, ka 4.maija deklarāciju pieņēma Augstākā Padome, kuras deputāti tika ievēlēti tiešās vēlēšanās. Ar pilnu atbildību, ar konkurenci, principiem. Ar vismazāko iespējamo NNN izvēļu procentu.
Ir valsts svētku laiks, kad gribas teikt iedvesmojošus vārdus par pēdējo 35 gadu laikā sasniegto, bet panelī mirgo sarkanas brīdinājuma lampiņas. Par varas un sabiedrības pieaugošo atrautību, par ekonomikas sarukumu, par naidpilnu sašķeltību, par cilvēku emigrāciju... Vai tā turpināsim?
Seko mums 
Kamēr premjere Evika Siliņa no Saeimas tribīnes "spīdēja" ar paziņojumu, ka mēs ekonomikā neesam paši pēdējie (lasīt: mēs esam priekšpēdējie un grimstam tālāk), Saeimas koalīcijas darboņi ir atraduši laiku piesārņot “ēteru” ar "lielām uzvarām”.
Degvielas cenas ir strauji cēlušās Tuvo Austrumu notikumu dēļ. Un tas ietekmē valsts ekonomiku un cilvēku pirktspēju.
Vēsture parasti neatkārtojas burtiski, bet tās pamatidejas mēdz atgriezties. Mainās laikmets, mainās valodas un karogi, bet varas loģika bieži paliek tā pati. Tāpēc, mēģinot saprast mūsdienu ASV ģeopolitiku, ir vērts atgriezties 19. gadsimtā - pie Britu impērijas opija sistēmas starp Lielbritāniju, Indiju un Ķīnu. Tas nebija vienkārši netīrs tirdzniecības darījums. Tas bija skaidrs modelis tam, kā impērija nostiprina savu varu: nevis tikai pārvaldot teritorijas, bet kontrolējot plūsmas - preces, naudu, resursus un ceļus, pa kuriem tas viss kustas. 
Skatos, TV24 politikas speciālisti diskutē - kāda tai Hermaņa partijai ideoloģija? Nopublicēju atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, lai skaidrāka bilde. Te apkopoti visbiežākie jautājumi, ko saņemam "Mēs mainām noteikumus" e-pastā.
Ik gadu, tuvojoties 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai –, sieviešu tiesību jautājumi par vienlīdzību un iespējām arvien gūst lielāku sabiedrības uzmanību. Arī šogad Latvijā jautājums ir gana aktuāls, proti, vai mēs kā demokrātiska sabiedrība patiesi apzināmies, ka dzimumu līdztiesība ir nevis "tikai sieviešu vai sieviešu tiesību jautājums", bet gan demokrātijas noturības jautājums?
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Dailes teātris, Kultūras ministrija, teātra darbinieki un zināma skatītāju daļa pauž publisku neizpratni, kāpēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paudis gatavību izvērtēt topošo izrādi par “rīkojumu Nr. 2”. Izrādās, ka viss ir pavisam vienkārši.
Es šeit nerunāšu par Trešā tempļa būvniecību, Izraēlas bēgļu izmitināšanu Ukrainā un citām lietām, kas balansē uz konspiroloģijas robežas.
