Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsu nacionālajā akadēmiskajā kņudēšanā atejas tēma ir populāra. Savā laikā augstākās izglītības privātā tirgotava „Turība” reklāmas kampaņas priekšgalā iejūdza akadēmiski daudzsološu devīzi „Mums ir vislabākās atejas Latvijā!”. Ar tādu devīzi „Turība” pievilināja akadēmiskos klientus (potenciālos „studentus”), konkurējot ar Latvijas Universitāti un citām augstskolām. „Turības” devīzei bija vilinošas akadēmiskās perspektīvas. „Turība” nemeloja. Devīzē atspoguļojās akadēmiskā patiesība. „Turībā” atejas patiešām bija labākas nekā LU un, piemēram, tādā izglītības privātajā tirgotavā kā Baltijas Starptautiskā akadēmija.

Latviešu akadēmiskajā kņudēšanā atejas tēma akadēmiski oriģināli iedžinkstēja 2016.gada 11.martā Labklājības ministrijas organizētajā konferencē “Dzimums? Dzimte?”. Konference bija veltīta temperamentīgajam jautājumam par jēdziena „gender” masveidīgo ieskalošanu spītīgo latviešu verbālajā aparātā.

Konference bija patriotiski kvekšķošs turpinājums vidiņviņķeliešu deģenerātu centieniem latviešus pieradināt nesaskatīt nekādu bioloģisko atšķirību starp sievieti un vīrieti. Tāpat pēc iespējas ātrāk ir nepieciešams latviešus iedīdīt operatīvi mainīt dzimumu atkarībā no ģeopolitiskās situācijas, hibrīdkara draudiem, pupuķu dziesmām Ādažu poligonā, Putina armijas iebrukuma prognozēm, benzīna cenas, Krištopāna meitas seksīguma koeficienta, Jurkānes kundzes nerealizētā mātes instinkta, minimālās algas, Rudzīša kunga latviešu seksualitātes grafika, akadēmiķa Buiķa savas iepriekšējās dzīves redzējuma, Šlāpina kunga smīnēšanas bārdā, LU studentu eksperimenta „Jehovas liecinieku 'karojošās misijas gars'” un citām sociāli akūtām svārstībām Daugavas, Gaujas, Lielupes, Abavas, Aiviekstes krastos.

Latvieši ir spītīgi un nepaklausīgi. Tāpēc manāmi atpaliek no Eiropas, un tam ir jādara gals. Latviešiem ir beidzot prātīgi jāsaprot, ka bez „genderisma” tautai nav nekādas nākotnes. „Genderisms” beidzot ir jāiestāda latviskajā identitātē uz mūžu mūžiem, lai „krievi” to nespētu izravēt.

Pasākums notika Rīgā, Lomonosova ielā Nr.1. Tur atrodas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte. Konferencē piedalījās asociācijas „Ģimene” pārstāvji. Lūk, ko viņi interesanti stāsta: „Tāpat visnotaļ savdabīga šķita Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pieeja labierīcību lietošanas noteikumiem. Jau konferences sākumā ar nelielu ironiju tika paziņots, ka konferences dalībnieku ērtībām pirmajā stāvā aiz garderobēm atrodas labierīcības, kas paredzētas atsevišķi vīriešiem un sievietēm. Taču, ja konferences apmeklētāji jūtas pietiekami “drosmīgi”, tad var apmeklēt labierīcības blakus konferenču zālei, kas ir paredzētas abiem dzimumiem.

Jāpiezīmē, ka raksta autores nejutās komfortabli šādā uzspiestā intimitātē ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, jo labierīcību kabīnes bija pārāk atklātas un nebija piemērotas dažādu dzimuma pārstāvju apmeklējumiem un personiskajām vajadzībām. Ja iestāde alkst ietaupīt uz labierīcību ierīkošanas un uzturēšanas izmaksām, tad, veidojot unisex labierīcības, kabīnēm ir jābūt pilnībā nošķirtām (no grīdas līdz griestiem) ar tajās pieejamām izlietnēm un atkritumu urnām. Pretējā gadījumā šāda rīcība ir klasificējama kā emocionālā vardarbība pret sievietēm un meitenēm.”

Tik tikko sacīju, ka atejas tēma akadēmiski oriģināli iedžinkstēja Lomonosova ielā. Faktiski tāda konstatācija ir nepilnīga. Šajā konstatācijā esmu pamatīgi noniecinājis tēmas globālo vērienu. Jāvērtē ir nevis vietējā mērogā, bet ievērojami plašāk. Domāju, atejas akadēmiskās tēmas oriģinalitāti drīkst vērtēt visas planētas mērogā. Apmēram pusgadsimtu regulāri lasu informāciju par zinātniskajiem pasākumiem gan savā zemē, gan ārzemēs. Taču pirmo reizi sastopos ar atejas tēmu zinātniskā pasākuma struktūrā. Turklāt ne tikai akadēmiski oriģinālā interpretācijā, bet arī profesionāli kompetentā interpretācijā.

Ar parkšķošu sajūsmu lasīju un pārlasīju par „unisex labierīcību” smalkajām tehniskajām niansēm, kuru ignorēšana dzemdē „emocionālo vardarbību pret sievietēm un meitenēm”. Lasot sapratu, ka Sarkanmatainajai Tumsonībai roku rokā ar Lielās Bandas drošības aģentiem vajadzētu valsts iekšpolitikā un ārpolitikā pievērst lielu uzmanību „unisex labierīcībām” Latvijā, demokrātiski paredzot tautiešiem bargu cietumsodu un probācijas uzraudzību līdz mūža beigām par šīs modifikācijas ateju nelietošanu. „Unisex labierīcībām” katrā ziņā ir jāierāda goda „punkts” („punkts viens”, „punkts divi”, kā mīlēja teikt ne tikai literāri nedumjais Godmaņa kungs) koalīcijas līgumā un valdības deklarācijā.

Taču asociācijas „Ģimene” pārstāvju publikācijā atejas tēma rībināja padomāt par citu „ateju”. Rībināja padomāt par akadēmiskā brāķa perēkli un tā drausmīgo lomu latviešu dzīvē.

Kas ir LU Sociālo zinātņu fakultāte Rīgā, Lomonosova ielā, kur notika konference? Vai atejas tēma bija nejauša idiotija vai organiski iederējās konferences izmantotajās telpās? Kas tā ir par vietu latviešu tautai un latviešu valstij? Kāda ir fakultātes ietekme latviešu nacionālajā attīstībā? Ko fakultāte sniedz sabiedriskajai apziņai? Ko fakultāte sniedz sabiedrības morālajai stājai? Kāds labums tautai un valstij no fakultātes? Tie nebūt nav visi jautājumi, par kuriem nopietni jāpadomā ne tikai šo rindu autoram.

LU Sociālo zinātņu fakultāte Rīgā, Lomonosova ielā teorētiski ir ļoti svarīga vieta latviešu tautai un latviešu valstij. Fakultāte gatavo sociologus, politologus, žurnālistus. Tātad gatavo speciālistus kardināli svarīgās nozarēs.

Protams, svarīga ir ikviena nozare. Katrai nozarei ir neaizstājama un cēla vieta kultūrā. Tomēr neviens saprātīgs cilvēks necentīsies noliegt nozaru zināmas hierahijas pastāvēšanu no sociālās sūtības viedokļa. Sociologu, politologu, žurnālistu sociālā sūtība manāmi atšķiras, teiksim, no ķīmiķu, matemātiķu, fizkultūras skolotāju, bibliotekāru, bibliogrāfu sociālās sūtības.

Sociologu, politologu, žurnālistu darbība ir tieša komunikācija ar sabiedrību. Turklāt tā ir komunikācija, kuras rezultātā būtiski izmainās sabiedriskā apziņa. No sociologu, politologu, žurnālistu darbības ir atkarīga sabiedrības garīgā labklājība, morālā stāja, sabiedrības radošā vitalitāte, sabiedrības ticība sev un savai nākotnei. No sociologu, politologu, žurnālistu darbības ir atkarīgs valsts politiski organizatoriskais līmenis, demokrātijas līmenis, vārda brīvības līmenis, cilvēktiesību līmenis, tiesiskuma un taisnīguma līmenis, ideoloģijas līmenis, korupcijas līmenis, sabiedriskās domas dienas kārtība, valsts institūciju autoritāte, tautas un valsts starptautiskā reputācija.

No šo nozaru speciālistu darbības ir atkarīga sociālo procesu analītika, kritika, problēmu risinājums. Sociologu, politologu, žunālistu darbība atsaucās uz valsts sociāli ekonomisko stratēģiju un taktiku, valsts iekšējo un ārējo politiku.

Akcentējot sociologu, politologu, žurnālistu lomu, uzskaitījumu var turpināt. Bet tas nav vajadzīgs. Tas nav galvenais. Galvenais ir kaut kas cits.

Galvenais ir atbildes uz jautājumiem, kāda ir fakultātes ietekme latviešu nacionālajā attīstībā, ko fakultāte sniedz sabiedriskajai apziņai un sabiedrības morālajai stājai, kāds labums tautai un valstij no fakultātes.

Drīkstu minētos jautājumus pasludināt par retoriskiem jautājumiem. Sociāli aktīviem cilvēkiem atbildes ir zināmas. Varbūt vienīgi kāda daļa no viņiem nav padomājusi, tā teikt, kompleksi. Respektīvi, viņi līdz šim ir uzlūkojuši un vērtējuši atsevišķi mūsu sociologus, politologus, žurnālistus. Iespējams, pat nezinot, ka viņi visi nāk no viena perēkļa, kuru morāli, intelektuāli un profesionāli perē neliels cilvēku skaits.

Mūsu sociologu apšaubāmais līmenis uzskatāmi ir redzams, piemēram, dažādu aptauju anketu gramatiski un stilistiski dīvainajos formulējumos, pētījumu rezultātu tendenciozajos skaidrojumos. Bet, saprotams, pats svarīgākais ir uzticamības pakāpe mūsu sociologu darbam. Šī pakāpe nav augsta. Sociologi parasti par naudu izpilda konkrētu pasūtījumu.

Par pēcpadomju latviešu žurnālistiku vispār nav vērts runāt. Latvijā ceturtās varas vietā ir visu citu varu dibenu laizīšana, melu ģenerēšana un izvirtības formātu propaganda. Rīgā vārdu „žurnālists” nav kauns attiecināt tikai uz dažiem žurnālistiem. Viņus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Žurnālistikas vietā tagad ir melu, neķītrību, noziegumu, perversijas, vulgaritātes, bezgarīguma, glamūra, homoseksuālisma, postmodernisma, izklaides industrijas apsiekalošana. Daudzi publiski pieejamie materiāli liecina, ka mūsu „žurnālistiem” nav pilnīgi nekādas saprašanas par žurnālistikas profesiju un tās misiju sabiedrībā. Žurnālistus var vienīgi sastapt dažos Rīgas neatkarīgajos sociālās analītikas medijos un provincē.

Politoloģija un politologu sagatavošana latviešiem ir jauna akadēmiskā nozare. Padomju valstī šī nozare neeksistēja. Taču eksistēja pirmspadomju laikā un pārējā pasaulē, no kuras nav aizliegts mācīties.

Politologu darbības centrā ir politika. Tātad atsevišķs fundamentāli svarīgs cilvēku dzīves segments. Tā kodols ir politiskās varas un sabiedrības attiecības. Ņemot vērā padomju ideoloģisko mantojumu un bijušo padomju cilvēku ne visai plašās zināšanas par politiku, pēcpadomju politologi sabiedrībai var lieliski palīdzēt. Politologu palīdzība var būt ļoti svētīga sabiedriskās apziņas satura formēšanā, radot stabilu izpratni par politiskajām vērtībām, principiem, organizatoriskajām tehnoloģijām, politiskās dzīves pagātnes pieredzi un šodienas pieredzi mūsdienu pasaulē.

LU Sociālo zinātņu fakultātē strādā tādi kadri kā O.Skudra, J.Rozenvalds, D.Auers, I.Ījabs, V.Kalniņš. Vai ir vajadzīgs komentēt viņu darbību tautas un valsts labā, aizstāvot latviešu nacionālās intereses, tautas suverenitāti, valsts nacionālo neatkarību?

Tas atkal ir retorisks jautājums. Fakultāte Lomonosova ielā ir akadēmiskā brāķa perēklis. No Lomonosova ielas sociologiem, politologiem, žurnālistiem latviešu tautai un latviešu valstij nav nekāds labums. Vienīgi kauns un negods. Šis perēklis ir valdošās kliķes rupors socioloģijā, politoloģijā, žurnālistikā. Perēklis sistemātiski „zinātniski” pamato Lielās Bandas noziegumus. Perēkļa „eksperti” teorētiski „leģitimē” Lielās Bandas ambīcijas. Lielās Bandas izdarības iegūst akadēmisko glancējumu.

Tā, piemēram, I.Ījabs nesen norēja A.Lembergu, kurš esot maisījies pa kājām Sarkanmatainajai Tumsonībai jaunās valdības sastādīšanā. Savukārt par O.Skudras iztapīgumu pirms neilga laika medijos varēja lasīt šādas rindas: „Saeimas pieņemtie grozījumi vairākos likumos, nosakot, ka Saeimas un Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās varēs piedalīties partijas, kurās ir vismaz 500 biedri, liegs vēlēšanās parādīties populistu tipa partijām, uzskata Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ojārs Skudra. Viņš Saeimas lēmumu vērtēja pozitīvi, norādot, ka Latvijā jau ir vairākas stabilas partijas un partiju apvienības, kurām nav problēmu ar biedru skaitu. Šāds lēmums, viņa ieskatā, ir pieņemts, lai neparādītos jauna "Reģionu apvienība" vai "No sirds Latvijai", ziņo LETA.”

O.Skudram ģeniāli pievienojās kolēģis J.Rozenvalds: „Saeimas šodien pieņemtie grozījumi vairākos likumos, nosakot, ka Saeimas un Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās varēs piedalīties partijas, kurās ir vismaz 500 biedri, varētu apgrūtināt jaunu partiju radīšanu, pauda Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes dekāns un politologs Juris Rozenvalds.” Daunis Auers nesen publicēja odiozu tekstu ar virsrakstu „Augstākās izglītības eksports - maz pazīstamais Latvijas veiksmes stāsts”. Valts Kalniņš ir ne tikai LU Sociālo zinātņu fakultātes, bet arī biedrības Providus stūresvīrs. Viņš, iespējams, ir pielicis savu skoloto galvu bez cepures pie likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā”, kas pēcpadomju Latvijā ir Lielās Bandas visreakcionārākais uzbrukums demokrātijai un latviešu tautas suverenitātei.

No Lomonosova ielas nekad neskan pēcpadomju Latvijā tādi aktuāli aicinājumi kā pietiek zagt, pietiek kampt, pietiek melot, pietiek noklusēt, pietiek izlikties. No Lomonosova ielas atskan vienīgi gļēvulīgi aplausi, primitīva čalošana, šķebīga pielīšana.

Tas ir drausmīgs fakts. Īstu sociologu, politologu, žurnālistu trūkums graujoši atsaucas uz latviešu tautas iespēju pretoties valdošās kliķes noziegumu brīvībai un nacionālajai nodevībai. Manāmi atsaucas uz tautas vispārējo attīstību – uzskatu un izglītotības līmeni atbilstoši cilvēces kognitīvajiem sasniegumiem.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...