atkārtoti papildināts - Kas liecina par triju oligarhu kopējām interesēm Rīgas ostā un citviet

Intereses bijušajā ostas teritorijā

Slēpjoties aiz iespaidīgas uzņēmumu virknes Latvijā un Norvēģijā, pašreizējam laikraksta Diena kontrolpaketes formālajam īpašniekam Viesturam Koziolam, kurš vairākkārt ir sevi nodēvējis par Šlesera draugu un par kuru ir izteiktas aizdomas kā par Šlesera līdzekļu piesegu, ir nopietnas attīstības projektu biznesa intereses Rīgas ostas tuvumā, kur tās lielā mērā atbilst Andra Šķēles interesēm.

Lursoft datu bāze internetā rāda, ka no vairāk nekā pusotra desmita Koziolam pilnībā vai daļēji piederošo uzņēmumu vislielākā parādu nasta saskaņā ar Lursoft informāciju ir viņam simtprocentīgi piederošajai SIA Lauku attīstības inovāciju fonds, - tās kreditoru prasību kopapjoms tuvojas 4,7 miljoniem latu.

Taču, kā izrādās, tieši ar šo reālu saimniecisko darbību neveicošo SIA saistās Koziola nopietnākie biznesa plāni, - tieši tai viņš aizdevis pašam piederošus vai, iespējams, no Šlesera vai citām personām aizņemtus vairāk nekā četrus miljonus latu. Kā izrādās, Lauku attīstības inovāciju fonda reālās biznesa intereses un līdzdalība Latvijā nomaskētas, izmantojot pagaru ārvalstīs reģistrētu uzņēmumu ķēdi.

Saskaņā ar oficiāliem dokumentiem šai SIA pieder 80,28% akciju Norvēģijā reģistrētajā AS Asito Holding - tajā ieguldīti vairāk nekā 4,57 miljoni latu. Saskaņā ar Norvēģijas publisko reģistru ziņām arī šis uzņēmums, kas dibināts investīcijām Norvēģijā un ārpus tās, aktīvu saimniecisko darbību neveic, taču tam pieder 56,67% akciju citā šajā valstī reģistrētā uzņēmumā – AS Aragon.

Šā uzņēmuma otrs lielākais akcionārs ir AS Urban Development Group, kurā vienīgais akcionārs saskaņā ar Norvēģijas publisko reģistru datiem oficiāli ir kādreizējais Šlesera biznesa partneris Turmuds Stēne Johansens. Aragon pieder arī puse akciju AS Atom Invest un trešā daļa akciju Latvijā tāpat zināmajā AS Tritan Group, kurā vairāk nekā 63% akciju saskaņā ar Norvēģijas publisko reģistru ziņām tāpat pieder personiski Koziolam.

Savukārt uzņēmumam Aragon – un tātad netieši arī Koziolam – pieder 56% akciju atkal Norvēģijā reģistrētajā AS PortPro, kurā divi pārējie akcionāri saskaņā ar Norvēģijas publisko reģistru ziņām ir SIA Solid Foundation (24%) un SIA Andrejsosta (20%).

Kompānijai PortPro Latvijā kopš 2007. gada pieder 100% kapitāldaļu SIA Jaunrīgas attīstības uzņēmums, kas savukārt saskaņā ar Lursoft interneta datu bāzes ziņām pašlaik ir vienīgais īpašnieks vērienīgo Andrejsalas attīstības projektu iecerējušajos uzņēmumos Kuģu bāze Andrejsala, Mācību centrs Andrejsala, Elevators Andrejsala un Termināls Andrejsala.

Kas bez Koziola un Stēnes Johansena ir pārējie Andrejsalas attīstības projekta, kurā saskaņā ar „treknajos gados” izskanējušajām ziņām plānots ieguldīt pat miljardu eiro, līdzīpašnieki? SIA Solid Foundation saskaņā ar Lursoft ziņām simtprocentīgi pieder kādreizējam Andra Šķēles Ave Lat grupas darbiniekam Jānim Leimanim.

Savukārt SIA Andrejsosta, kāda minēta Norvēģijas reģistros, LR Uzņēmumu reģistrā nav atrodama, taču vārds „Andrejosta” ir atrodams arī kompāniju Jahtu Serviss Andrejosta un Rīgas jahtu centrs Andrejosta nosaukumos. Tās abas pastarpināti pieder Šķēļu ģimenei, kaut gan nekas uzņēmumu gada pārskatos nenorāda uz to, ka tiem varētu piederēt kapitāldaļas kādā Norvēģijā reģistrētā kompānijā.

Kā publiski informēts, Jaunrīgas attīstības uzņēmums „treknajos gados” paziņoja, ka kopumā Andrejsalas un Eksportostas rajona attīstībā plānots ieguldīt vairāk nekā miljardu eiro un īstenot apbūvi 0,7 miljonu kvadrātmetru platībā. Projekta Riga Port City kopējā platība ir 123 hektāri, no tiem Andrejsalā – 39 hektāri, bet Eksportostas rajonā - 84 hektāri.

Plānos ietilpa dzīvokļu, biroju, viesnīcu, tirdzniecības, kultūras un izklaides apjomīga būvniecība. Taču šo plānu īstenošana faktiski nav sākta - Jaunrīgas attīstības uzņēmuma koncerna kompānijas vienīgi piedāvā iznomāt noliktavu un biroju telpas Andrejostas ielā.

Rīgas tirdzniecības ostas daudzkājis

Tāpat nav izslēgts, ka ar oligarhu kopējām biznesa interesēm ļoti cieši saistīts ir Rīgas brīvostas finansiāli veiksmīgākais un vienlaikus arī noslēpumainākais uzņēmums – SIA Rīgas tirdzniecības osta, kas 2009. gadu spējusi beigt ar vairāk nekā deviņu miljonu latu peļņu. Koncerna kopējais 2009. gada apgrozījums bijis 82,2 miljoni latu.

Uzņēmuma īpašnieku ķēdes ir pamatīgi sazarotas, un lielākā daļa tā patieso īpašnieku ir kārtīgi paslēpušies – kā rāda Lursoft dati, caur SIA Latmorporttrans 20% kapitāldaļu uzņēmumā kopš pagājušā gada decembra pieder nezināmu īpašnieku Kiprā reģistrētajai kompānijai Mariniera Limited, bet caur SIA Piejūras investīcijas 36% pieder tikpat nezināmu īpašnieku Šveicē reģistrētajai ZEIN Holding AG.

Savukārt caur SIA BTH Rīga apmēram puse no tai piederošajiem 44% kapitāldaļu caur SIA Operate, SIA TOPOS pārvaldība un SIA Metier compos direction formāli pieder kādam dzīvesvietu Tukuma dzīvoklī reģistrējušam 1946. gadā dzimušam Modrim Ozoliņam, bet otra puse caur SIA Ostas parks – 1973. gadā dzimušajam Jānim Lācim.

Interesanti, ka no uzņēmuma oficiālo īpašnieku vidus gandrīz pilnībā (ja neskaita pāris kapitāldaļas) ir pazudis mazpazīstamais uzņēmējs Ralfs Kļaviņš, kas arī publiski ir ticis minēts kā iespējamais oligarhu mantisko interešu pārstāvis šajā uzņēmumu grupā.

"Iespējams, vismīklainākais „zelta simtnieka” pārstāvis – maz kas ir zināms par viņa biznesa dzīves pirmsākumiem, arī no nekustamajiem īpašumiem tik vien ir kā viens īpašums Alūksnes novadā, toties caur SIA Latmorporttrans un SIA Rīgas tirdzniecības osta viņam pieder prāvas kapitāldaļu paketes tādos Rīgas ostas milzeņos kā Skonto-Metāls (Laika Stara aplēse par uzņēmuma vērtību – 14 miljoni latu) un Rīgas centrālais termināls (39 miljoni latu)," - tā 1977. gadā dzimušais Kļaviņš bija raksturots pēdējā žurnāla VIP Lounge publicētajā Latvijas 100 bagātāko cilvēku sarakstā.

Turklāt šīs uzņēmumu grupas – Rīgas tirdzniecības ostas radniecīgo un asociēto uzņēmumu uzskaitījums – ir tik iespaidīgs, ka salīdzinājumā ar to nobāl leģendārie Šlesera „astoņkāji”. Saskaņā ar uzņēmuma 2009. gada pārskatu pilns šo kompāniju uzskaitījums ir šāds:

„RĪGAS CENTRĀLAIS TERMINĀLS SIA pamatdarbība ir stividoru, muitas un ekspedīcijas pakalpojumu sniegšana Rīgas ostā.

RTO Elektrotīkli SIA pamatdarbība ir elektroenerģijas realizācija un sadale Andrejsalas, Kundziņsalas un Eksporta rajonos.

KRAVU EKSPEDĪCIJA SIA pamatdarbība ir līdzdalības Baltijas Tranzīta Serviss AS turēšana.

RTO komunālserviss SIA pamatdarbība ir komunālo pakalpojumu sniegšana.

Rīgas ostas elevators AS pamatdarbība ir graudaugu glabāšana un pārkraušana dažādos transporta līdzekļos.

LKK SKONTO-METĀLS SIA pamatdarbība ir kravu ekspedīcijas pakalpojumi.

OSTAS NAMI SIA pamatdarbība ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana un iznomāšana.

Rīgas 1.Saldētava AS pamatdarbība ir nekustamā īpašuma un infrastruktūras pārvaldīšana un iznomāšana.

OGĻU TERMINĀLS SIA pamatdarbība ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana un iznomāšana.

RHS-FORWARDING AS pamatdarbība ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana un iznomāšana.

Transporta bāze SIA pamatdarbība ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana un iznomāšana.

JUTA TERMINĀLS SIA pamatdarbība ir nekustamā īpašuma pārvaldīšana un iznomāšana.

RTO Vagonu serviss SIA pamatdarbība ir vagonu apskate un remonts.

RIGA CONTAINER TERMINAL SIA pamatdarbība ir konteineru pārkraušana.

RTO Projekti SIA pamatdarbība ir līdzdalības Rīgas Ostas elevators AS turēšana.

Rīga fertilizer terminal SIA pamatdarbība ir minerālmēslu transportēšana, pārkraušana un glabāšana.”

Laikraksta Diena iegādes noslēpumi

Publiski daudzkārt pieminēts, ka aiz laikraksta Diena īpašnieku maiņas patiesībā stāv visi trīs oligarhi, kas „sametušies”, lai iegādātos visiem trim daudz pāri darījušo izdevumu. Taču pilnīgi skaidrs ir viens – Šlesera draugam Koziolam, kurš tiek uzrādīts kā oficiālais Dienas kontrolpaketes īpašnieks, nav un nevarēja būt pašam piederošas naudas, par ko Dienu iegādāties.

Lursoft datu bāze rāda, ka Koziolam gan tieši pieder kapitāldaļas kopumā 26 kompānijās, taču šie uzņēmumi 2009. gadu nospiedošā pārsvarā bija beiguši ar pietiekami nospiedošiem zaudējumiem. No deviņiem uzņēmumiem, kas tieši un simtprocentīgi pieder Koziolam, 2009. gadu ar peļņu bija spējis pabeigt viens (peļņa – nepilni 50 tūkstoši latu), savukārt sešu citu kopējie ciestie zaudējumi bijuši nepilni 450 tūkstoši latu.

Savukārt no 17 uzņēmumiem, kuros Koziols tieši ir viens no līdzīpašniekiem, 2009. gadu ar zaudējumiem beiguši 12, ar peļņu – četri, bet viens nav iesniedzis darbības gada pārskatu. Turklāt, ja četri pelnītāji kopā pērn sapelnījuši nepilnus 27 tūkstošus latu, tad pārējo zaudējumi pārsnieguši 150 tūkstošus latu.

Vēl pērn uzņēmējs bija spiests šķirties no viņam piederējušajiem 40,62% kapitāldaļu SIA Babītes hokeja halle. Koziols un viņa kompanjons Dainis Liepiņš neatrada brīvus līdzekļus, lai nomaksātu sava uzņēmuma parādus Hipotēku un zemes bankai.

Kā rāda Lursoft dati par Koziolam tieši piederošo uzņēmumu kreditoru prasību apjomu, jau 2009. gada beigās – vairāk nekā pusgadu pirms it kā notikušās Dienas akciju iegādes – tās pārsniegušas 13 miljonus latu, turklāt lielas parādsaistības bijušas arī uzņēmumiem bez vērā ņemamiem īpašumiem.

Šādā situācijā grūti runāt kā par tirgus apstākļiem atbilstošām iespējām papildus aizņemties, kur nu vēl par varbūtību, ka uzņēmējam ar šādu slogu un pirmo kreditoru atņemto uzņēmumu ir ievērojami brīvie līdzekļi, Pietiek ir atzinuši aptaujātie uzņēmēji. Savukārt pats Koziols nekādus komentārus saistībā ar šiem skaitļiem nav vēlējies sniegt.

Kam patiesībā pieder airBaltic

Tāpat jau vairākus gadus nav skaidrības par to, kam patiesībā pieder aviokompānijas airBaltic kapitāldaļas – iepriekš bieži bijis runāts, ka netiešais labuma guvējs varētu būt Šlesers, savukārt pēdējā laikā novērota arī Lemberga interese par šo uzņēmumu.

Tikmēr oficiāli airBaltic vadītājs Bertolts Fliks ārzonas kompānijai par vienu eiro ir pārdevis gandrīz pusi no viņam iepriekš pilnībā piederējušās SIA Baltijas Aviācijas sistēmas, kam pieder 47,2% airBaltic akciju. Šī summa, kas norādīta Flika amatpersonas deklarācijā, apliecina Pietiek jau iepriekš izteikto versiju – faktiski darījums bijis diezgan formāls un veikts, lai kontroli uzņēmumā apmaiņā pret nepieciešamajiem kredītresursiem iegūtu Lietuvas Snoras banka vai ar to saistītas struktūras.

Formāli Fliks kontroli Baltijas Aviācijas sistēmās un līdz ar to arī airBaltic saglabā, jo Bahamu salās reģistrētajai ārzonas kompānijai Taurus Asset Management Fund Limited pārdevis „mazāko” pusi no uzņēmuma akcijām – 9653 no 19 307 akcijām, pats savā īpašumā.

Taču šī kontrole kļūst aizvien nosacītāka, jo Flika saistību slogs pret Snoras banku un tās Latvijas „meitu” – Latvijas Krājbanku tikai pieaug: viņa personisko parādu slogs tāpat kā pagājušā gada martā, ar ko datēta viņa iepriekšējā deklarācija, ir 14 miljoni latu, taču iespaidīgi pieaudzis doto abām bankām doto komercķīlu apjoms – no 46,5 miljoniem latu pavasarī līdz 59,2 miljoniem latu gada beigās.

Iepriekš Pietiek jau informēja: Flika un Baltijas Aviācijas sistēmu kreditoru - banku Snoras un Latvijas Krājbankas netiešā īpašnieka Vladimira Antonova pārstāvis Antons Fiļimonovs pērn atzina, ka „pilnīgi noteikti Antonova kungs nav kļuvis par airBaltic līdzīpašnieku” un neslēpjoties aiz Bahamu salu ārzonas.

Taču par to, ka patiesībā Bahamu ofšoram varētu būt pat ļoti cieša saistība ar Latvijas Krājbanku vai tās saimniekiem, pēc Pietiek avotu stāstītā, varētu liecināt personāliju maiņa Baltijas Aviācijas sistēmu vadībā. Vienlaikus ar maskavieti Staņislavu Kovtunu Baltijas Aviācijas sistēmās parādījies arī 1978. gadā dzimušais Janeks Jeļkins, kurš iecelts par kompānijas valdes locekli.

Viņš ir padomes loceklis trešajā lielākajā Krājbankas akcionārā – AS West Investment, kas, pēc neoficiālu avotu ziņām, West Investment pilnībā piederot pašam Antonovam un ticis izveidots, lai dažiem iepriekšējiem Krājbankas akcionāriem - fiziskām personām „no Aivara Lemberga puses” 2005. gadā palīdzētu izvairīties no iedzīvotāju ienākumu nodokļa nomaksas sakarā ar Krājbankas akciju pārdošanu.

Slēptas intereses arī Zaķusalā

Latvijas TV ziņu dienests ceturtdien informēja, ka no sāktā kriminālprocesa materiāliem izriet - Šleseram slēpti piederot kapitāldaļas arī uzņēmumā Zaķusala Estates.

Pietiek jau informējis, ka Koziolam vai personām, ko viņš pārstāv, slēpti pieder ne tikai daļa no pagaidām neveiksmīgajiem Andrejsalas attīstības projektiem vien: Norvēģijas publiskie reģistri atklāj, ka oficiāli viņam pieder arī puse no tāpat iesaldētā Zaķusalas attīstības projekta, kas pazīstams ar izskanējušajiem „Zaķusalas spēļu elles” radīšanas plāniem. Tas savukārt nozīmē, ka iepriekš no Rīgas pilsētas nomātās iespaidīgās Zaķusalas zemes platības nule paklusām un par lētu naudu nonākušas Koziola un kompanjona – būvfirmas Merks īpašumā.

Ja ticēt Latvijas Uzņēmumu reģistra datiem, jau ilgāk nekā trīs gadus Koziols vairs nav SIA Zaķusala Estates īpašnieku vidū, - tieši šis uzņēmums 2002. un 2005. gadā ieguva tiesības no Rīgas domes nomāt iespaidīgas zemes platības Zaķusalā, kuru kopējā attīstībai un apbūvei paredzētā platība ir 12,6 hektāri.

Saskaņā ar Lursoft interneta datu bāzes ziņām pašlaik Zaķusala Estates oficiālie īpašnieki līdzīgās daļās ir igauņu būvuzņēmums Merks un Norvēģijā reģistrētā AS Tritan Group.

Taču Norvēģijas publiskie datu reģistri rāda, ka pašlaik 33,28% AS Tritan Group pieder kādreizējam Aināra Šlesera biznesa partnerim Turmudam Stēnem-Johansenam piederošai kompānijai, savukārt gandrīz divas trešdaļas – Koziolam.

Līdz ar to Koziols kļuvis par iespaidīgo Zaķusalas platību netiešu īpašnieku, - kā rāda zemesgrāmatu dati, šīs zemes platības atbilstoši Rīgas domes lēmumiem par salīdzinoši nelielām summām atsavinātas par labu SIA Zaķusala Estates.

Zemesgrāmatas rāda, ka 7,26 hektārus liels zemesgabals Zaķusalas krastmalā Koziola kompānijas īpašumā saskaņā ar Rīgas domes 2009. un 2010. gada lēmumiem nonācis par 779 tūkstošiem latu, 8792 kvadrātmetru zemesgabals – par 151 tūkstoti latu, bet 4,46 hektāru zemesgabala pārdošanas summa zemesgrāmatā nav norādīta.

Tas kļuvis iespējams pirmām kārtām, pateicoties vēl iepriekšējā sasaukuma Rīgas domes 2009. gada jūnija lēmumam „atsavināt, pārdodot par brīvu cenu apbūves īpašniekam, Rīgas pilsētas pašvaldības nekustamo mantu - apbūvētu zemesgabalu Rīgā, Zaķusalas krastmalā”.

Taču konkrētu summu, par kādu Aināra Šlesera bijušā biznesa partnera kompānija tikusi pie Zaķusalas zemes, jau noteikusi jaunā sasaukuma Rīgas dome, kurā Šlesera vadītā Pirmā partija, kā zināms, ir valdošajā koalīcijā.

Saskaņā ar tās lēmumu, ko parakstījis Nils Ušakovs (SC), trīs zemesgabali Koziola uzņēmuma īpašumā nonākuši, nomaksājot 1,3 miljonus latu – tātad nedaudz vairāk kā 10 latus par kvadrātmetru.

Turklāt saskaņā ar iepriekšējā sasaukuma Rīgas domes lēmumu SIA Zaķusala Estates līdz 2020. gada 30. augustam šeit bija jāpabeidz multifunkcionālā kompleksa objektu būvniecība un teritorijas labiekārtošana, kā arī jāizbūvē multifunkcionālā kompleksa funkcionēšanai nepieciešamie ielu posmi, brauktuves un ietves. Ušakova un Šlesera koalīcija ir atcēlusi arī šo nosacījumu.

Jāpiebilst - kā rāda Lursoft datu bāze, Norvēģijā reģistrētajai Tritan Group līdz ar Zaķusala Estates Latvijā pieder arī uzņēmumi Euroline, Tritan un Tritan Real.

Ne Šlesers, ne Lembergs, ne Šķēle savās amatpersonas deklarācijās nav norādījuši, ka viņiem būtu kāda saistība ar Rīgas tirdzniecības ostu, Dienu, airBaltic vai Koziolam un citām pieminētajām personām oficiāli piederošiem uzņēmumiem.

Novērtē šo rakstu: