Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēc 2018.gada 6.oktobra sociāli politiskā dzīve ir ļoti intensīva. Tā tam ir jābūt. Atbilstoši tautas politiskajai gribai todien pie varas nāca manis dēvētā “6.oktobra paaudze”, un latviešiem šajā saulē sākās jauns laikmets. No 13. Saeimas deputātiem 65% tika ievēlēti pirmo reizi. Tas ir radikāls pagrieziens. Tas ir neapstrīdams pierādījums jauna laikmeta sākumam parlamentārā republikā. Un, lūk, jauns laikmets vienmēr sākas ar sociāli politisko procesu sakāpinātu intensitāti. Katru dienu ir kaut kas neparasti jauns un negaidīti jauns. Jaunie politiskie spēki vēlas pēc iespējas ātrāk visu piekārtot savam cilvēciskajam līmenim un profesionālajam līmenim. Viņi steidzas. Īpaši steidzas, apzinoties savu neleģimitāti visā sabiedrībā.

Politiskās dzīves intensitāte diemžēl sagādā prāvas grūtības sociāli politisko procesu analizētājiem. Notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir par lielu, lai detalizēti apskatītu katru jauno idejisko, konceptuālo, stratēģisko pavērsienu, kuri pie tam, kā norādīju, ir neparasti un negaidīti. Tātad neatbilst pierastajai loģikai un sociāli politiskā segmenta domāšanas un rīcības vispārējām normām un tradīcijām.

Neapšaubāmi, ar tik tikko minētajām grūtībām sociāli politiskā analītika nesastopas pirmo reizi. Ļoti liela notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir bijusi arī agrāk. Tā tas bija, piemēram, “perestroikas/atmodas” periodā. Toreiz arī viss ritēja neparasti un negaidīti spraigi. Katrs jaunais pavērsiens šķita svarīgs un vispusīga izvērtējuma cienīgs. Taču tādam izvērtējumam neatlika laika, jo tūlīt sekoja ne mazāk interesants un ne mazāk svarīgs pavērsiens.

Tādai vēsturiskajai situācijai recepte jau sen ir izrakstīta; proti, jāveido notikumu hronika ar pēc iespējas izsmeļošākiem komentāriem. Hronika vēlāk kļūst informācijas bāze vēsturniekiem, sociologiem un citiem speciālistiem, pētot attiecīgo laikmetu.

“Atraktīvā politiskā hronika” iecerēta kā informatīvā materiāla izlase. Tajā tiks iekļauts galvenokārt atraktīvs materiāls; respektīvi, tiks fiksēti emocionāli pievilcīgi, emocionāli piesaistoši notikumi, kuru saturā ir jūtas, subjektīva reakcija, idejiskās pārliecības visdziļākie slāņi, mentalitātes apzinātas vai neapzinātas vibrācijas, zināšanu apjoms un pasaules izpratne.

Hronika sākas ar vienu atraktīvi bagātu dienu oktobrī. Oktobris tagad latviešu tautai ir dārgs mēnesis – gada svētākais mēnesis. 2018.gada oktobrī Latvijā sākās jauns laikmets. Pagājis ir jaunā laikmeta pirmais gads. Pašlaik politiskās dzīves intensitāte nav mazinājusies. 2019.gada 10. oktobrī bija vairāki atraktīvi politiskie notikumi.

10.oktobrī “Diena” vēstīja: “Ministrijas pārstāvji domē iepazīstināti ar pilsētas attīstības tendencēm un sociālekonomisko situāciju Liepājā, ostas, lidostas attīstības un uzņēmējdarbības aktualitātēm. Viens no sarunu tematiem bija arī jaunā cietuma būvniecība. "Šobrīd mums ir projekts, kas nozīmē, ka mērķim esam pavirzījušies par vienu soli tuvāk, tomēr, lai sāktu projekta realizāciju valstiskā līmenī (!?), jāpārskata projekta finansēšanas iespējas. Un šo jautājumu vēlamies apspriest arī kopā ar pašvaldību - kopīgi meklēt iespējas finanšu avotiem -, iespējams, jāizskata arī publiskās un privātās (!?) partnerības modeļi, kādi citviet pasaulē ir īstenoti arī cietuma būvniecības vajadzībām," paudis ministrs [Bordāns – A.P.], piebilstot, ka gadījumā, ja projekta īstenotāji spēs atrast pievienoto vērtību (!?), ko no šādas sadarbības gūtu uzņēmējs (!?), tad partnerība būtu iespējama. Ministrs arī norādījis, ka valstiskā līmenī vairs nav šaubu (!?) par moderna (!?) cietuma būvniecības lietderību, jo pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts (!?) par vietu, kurai jāveicina (!?) noziedzības turpināšanās. Tā esot atbilstoša vide, kas audzina, izglīto un resocializē ieslodzītos, tādējādi paaugstinot iespēju, ka pēc ieslodzījuma termiņa beigām persona pilnvērtīgi atgriežas un iekļaujas sabiedrībā.”

Ļoti atraktīvs notikums! Emocijas burtiski aulekšo! Kā var nepiesaistīt ministra Bordāna atraktīvie izteikumi! Izrādās, cietuma celtniecība (cietums vispār) var būt ne tikai valsts, bet arī pašvaldības, kolhoza, sovhoza, firmas, biedrības struktūra. Izrādās, cietumi var būt moderni un nemoderni. Tāpēc valdībai ir bijušas šaubas – būvēt modernu jeb nemodernu cietumu. Izrādās, “pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts par vietu, kurai jāveicina noziedzības turpināšanās”. Tātad agrāk bija pretējs viedoklis, un cietums tika uzskatīts par noziedzības turpināšanās vietu. Taču visatraktīvākais efekts ir Bordāna prātojumiem par privāto partnerību, uzņēmēju līdzdalību, pievienoto vērtību. Bet kāpēc gan lai viņš tā neprātotu! Ja pēcpadomju laikā par biznesu ir pārvērsta izglītība, medicīna, māksla un literatūra, tad kāpēc par biznesu nevarētu pārvērst arī cietumu? Cietuma bizness kā nekā būtu smaržīgāks bizness nekā, teiksim, atkritumu savākšanas bizness. Par sēdēšanu cietumā varētu noteikt cenu, biznesa plānā varētu paredzēt prāvu peļņu. Nav ticams, ka vilinošo iespēju pievērsties cietuma biznesam apdomātu tikai, pieņemsim, Šķēle, Šlesers, Ameriks.

10.oktobrī “Delfi” lepojās: “Latvijā ir Eiropas Savienībā (ES) trešais lielākais psihiatrijas pacientiem paredzēto gultasvietu skaits slimnīcās, sniedzot iespēju nodrošināt 125 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" apkopotie dati. Latviju apsteidz Beļģija ar 136 slimnīcas gultām psihiatriskajai aprūpei uz 100 000 iedzīvotājiem un Vācija ar 128 gultasvietām. Savukārt ceturtajā vietā ir Malta, kas spēj nodrošināt 115 gultasvietas. Lietuva ierindojas piektajā vietā, nodrošinot 100 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, savukārt Igaunija atrodas vēl zemāk, ierindojoties 21.vietā ar iespēju nodrošināt 53 gultasvietas, kas ir par 23,1% jeb 16 gultasvietām mazāk nekā ES vidēji un par 57,8% jeb 72 gultasvietām mazāk kā Latvijā. Pēdējā vietā ES ierindojas Itālija, spējot nodrošināt deviņas gultasvietas psihiatriskajai aprūpei uz 100 000 iedzīvotājiem, kas ir par 86,9% jeb 60 gultasvietām mazāk kā ES vidēji un 92,8% jeb 116 vietām mazāk kā Latvijā.”

Šī ziņa emocionāli piesaista divējādi.

Pirmkārt, nav īsti skaidrs, vai nākas priecāties vai bēdāties par gultasvietu lielo skaitu. Ja ir sarūpētas tik daudzas gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, tad tas liecina par sabiedrības psihisko neveselību. Latvijas sabiedrība ir psihiski nevesela un par lielo gultasvietu skaitu ir jākaunas.

Otrkārt, “Delfos” doto informāciju papildina fotogrāfija. Tajā redzama slimnīcas palāta ar tukšām gultām. Un atkal nav īsti skaidrs, vai par tukšajām gultām nākas priecāties jeb bēdāties. Par laimi tajā pašā dienā interneta mediji ieviesa skaidrību: “Lai pārliecinātos, ka personai veselības stāvokļa dēļ nav ierobežotas spējas ievērot valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, viņu varēs nosūtīt veikt veselības pārbaudi. Valsts sekretāru sanāksmē šodien, 10.oktobrī, izsludināts noteikumu projekts, kas nosaka kārtību, kādā šī pārbaude būs veicama. Attiecīgi, ja valsts drošības iestādei būs pamatotas aizdomas, ka personai, kas pretendē uz speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, ir psihiski un uzvedības (!?) traucējumi, tai skaitā traucējumi alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošanas dēļ, kas dod pamatu apšaubīt viņa spēju ievērot valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, konkrēto cilvēku nosūtīs uz veselības pārbaudi”. Tātad sabiedrības psihiskās neveselības līmenis ir augsts, ja pat valsts augstāko institūtu darbinieku kontingentā ir iespējamas problēmas ar garīgo veselību. Ne velti doto atraktīvo informāciju (fotogrāfiju) viens cilvēks komentēja: “Gultas ir tukšas, jo visi trakie sēž Saeimā un valdībā!”.

10.oktobrī (kāda bagāta diena!) tika saņemta ziņa, kas kontekstuāli saistāma ar 2019.gada vasaras vienu no atraktīvākajiem notikumiem: “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sācis pārbaudi par iespējamu interešu konfliktu Latvijas Universitātes (LU) dzīvokļu izīrēšanā. Pārbaude sākta pēc Valsts kontroles atklātajiem faktiem. Zināms, ka KNAB interesējies arī par LU rektora pienākumu izpildītāja Indriķa Muižnieka un viņa radinieku (!?) saistību ar darījumiem, kurus novērtējusi kā nesaimnieciskus.”

Lieki ir atgādināt par Muižnieka nelietību rektora vēlēšanās un jaunu mācību korpusu celtniecībā. Drīzāk iederas atgādinājums par nelietības ontoloģiju. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai. Muižnieka nelietības nav izņēmums, un jaunā ziņa par mahinācijām ar dzīvokļiem ir loģiski pakārtota ziņa.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...