Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šī gada sākumā tika atklāta jauna interneta vietne www.parads.lv, kura uzreiz piesaistīja manu uzmanību, jo pēdējos gados biju pievērsies ekonomisku jautājumu pētniecībai. Jāatzīstas, ka sākotnēji, apskatot mājaslapas saturu, mana reakcija bija visnotaļ pozitīva, jo tas šķita mēģinājums palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem, kuri cīnās ar parādu slogu. Tomēr pēc kāda laika pamanīju, ka šajā vietnē ir atrodams arī pētījums “Distances jeb ātro kredītu izmantošana Latvijā. Patērētāju uzvedības psiholoğiskie aspekti”, kura pasūtītājs ir Latvijas Republikas Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), bet izpildītāji – Latvijas Universitātes (LU) mācībspēki*.[1]

Lasot šo pētījumu, man diemžēl radās iespaids, ka autoru izpratne par pētāmajiem jautājumiem ir krietni ierobežota. Pētījuma teksts ir pilns ar faktos nepamatotiem pieņēmumiem, datu analīze – tendencioza, teorētiskais pamatojums – vājš, bet autoru sniegtās rekomendācijas kredītņēmēju stāvokli diez vai uzlabotu, drīzāk – padarītu vēl ļaunāku. Viņu izpratnē Latvijas iedzīvotāji ir atpalikuši neandertālieši, kuri nekad nav redzējuši naudu un kuru ierobežotā spriestspēja liek pieņemt lēmumus, atrodoties emociju varā. Autoru iztēles trūkums ir tiešām pārsteidzošs, turklāt teksts mudžēt mudž no pareizrakstības kļūdām un tādiem akadēmisko terminu datubāzē nesastopamiem patvaļīgiem vārdu darinājumiem kā “normālība” un “normālums”.

Turpmāk centīšos pamatot savu kritisko nostāju ar rūpīgu analīzi, ik pa laikam piedāvājot garākus citātus no pētījuma teksta, iekavās norādot lappuses numuru. Noslēgumā sniegšu savu situācijas skaidrojumu, ko, cerams, izlasīs arī šī pētījuma pasūtītāji un autori.

Jau pats pētījuma nosaukums norāda uz svarīgu autoru (un, iespējams, arī pasūtītāju!) pieņēmumu: nebanku kredītu izmantošana ir patēriņa problēma. Viņuprāt, nebanku kredītu izmantošana ir privātpersonas individuālas izvēles jautājums, gluži kā iepērkoties veikalā – cilvēks var nopirkt vai nenopirkt preci (kredītu) atbilstoši savām vajadzībām. No pētnieku teorētiskās nostājas izriet, ka visas cilvēku vajadzības ir būtībā vienādi svarīgas, tādējādi tas vai cits pirkums var arī nenotikt. Tomēr pētījuma dati rāda citu ainu. Kā raksta paši autori: “Atbildes liecina, ka visbiežāk ātrie kredīti ir ņemti rēķinu vai parādu segšanai (38,89%), pārtikas un sadzīves preču iegādei (27,59%), kā arī transporta līdzekļa iegādei vai remontam (27,30%)” (31. lpp.).* Tātad cilvēki izmanto ātros kredītus, lai segtu mājokļa izmaksas, iegādātos pārtiku un apmaksātu transporta izdevumus. Ja vien autori nezina veidu, kā izdzīvot bez pārtikas vai kā veselīgi uzturēt ģimeni bez mājokļa, tad es neredzu pamatu uztvert nebanku kredītu pakalpojumus kā izvēles. Nepatīkamā patiesība ir tāda, ka cilvēki vēršas pie šādām aizdevēju institūcijām, jo viņiem izvēles bieži vien nav.

Pētījumu caurvij svarīgs pieņēmums, ka Latvijā cilvēkiem ir zema finanšu pratība, kurš autoriem ļauj eleganti izskaidrot teju visas viņu pieminētās problēmas. Piemēram, autori argumentē, ka “iedzīvotāju uzkrāšanas kultūra joprojām ir ļoti zemā līmenī” (13. lpp.). Kāpēc? Tāpēc, ka “Latvijā cilvēki ir tendēti tērēt naudu, kuru vēl nav nopelnījuši vai nekad nenopelnīs un patēriņa un dzīves kvalitātes prasības pārsniedz ienākumus” (13. lpp.). Šādi, vienā teikumā, visi Latvijas iedzīvotāji tiek padarīti par piecgadīgiem bērniem, kuriem ir neizmērojamas dzīves kvalitātes prasības (pārtika, autoru skatījumā, ir dzīves kvalitātes prasība) un kuri uzreiz iztērē visu savu vēl nenopelnīto naudu, šādi nespējot veikt uzkrājumus. Vēl viena problēma: cilvēki neplāno savas izmaksas.

Te nu autori atsaucas uz Swedbank Finanšu institūta pētījumu: “Tomēr jāatzīst, ka lielākā daļa plānošanu uztver kā aptuvenu ienākumu un izdevumu plūsmas uzraudzīšanu bez detalizēta plāna (atzīst 47% Latvijas, 52% Igaunijas un 61% Lietuvas iedzīvotāju). Tikai neliela daļa norāda, ka rūpīgi uzskaita visus ikmēneša izdevumus un regulāri seko līdzi ienākumu izlietojumam (13% Latvijā un Lietuvā, 16% Igaunijā)” (17. lpp.). ‘

Pirmām kārtām nav skaidrs, ko nozīmē “rūpīgi” un “regulāri” un kas ir “detalizēts plāns”, un vai tiešām visi turīgie cilvēki rūpīgi, regulāri un detalizēti plāno savas izmaksas? Tieši pretēji, esmu novērojis, ka turīgi ļaudis mēdz nepievērst uzmanību katram iztērētajam centam, turpretī nabadzīgiem cilvēkiem grašu skaitīšana ir ikdiena. Lai nu kā, pēc pētījuma autoru domām, šis ir gana svarīgs uzkrājumu trūkuma cēlonis: cilvēki vienkārši neprot apieties ar naudu. Paradoksālā kārtā autori piemin atalgojuma līmeni Latvijā: salīdzinoši vislielākā daļa (26,7%) strādājošo saņem algu 300 – 500 eiro mēnesī. 2016. gadā vidējais no jauna izsniegtais distances kredīts bija 251,51 eiro, tātad vismaz puse no šo cilvēku algas. Autori piemin, ka zemais algu līmenis daļā sabiedrības varētu būt iemesls nespējai veikt uzkrājumus, tomēr ātri šo variantu atmet, labāk paļaujoties uz murgiem par “Latvijas iedzīvotāju tendencēm” tērēt naudu, ko tie nav nopelnījuši, un sociāli diskriminējošiem uzskatiem par nabadzīgu cilvēku nespēju plānot savas finanses.

Varu iedomāties sajūsmu, ar kādu autori “analizēja” aptaujas anketas A8 jautājumu par to, kas traucē vai netraucē veikt naudas uzkrājumus. Liela daļa respondentu norādīja, ka to traucē “viegla kredītu pieejamība/iespējas viegli aizņemties”, un autori eiforiskā satraukumā secina, ka “Atbildes uz jautājumu apgāž pieņēmumu, ka galvenais iemesls, kāpēc cilvēki neveido uzkrājumus ir zemi vai nepietiekami ienākumi. Respondenti atzīst, ka galvenais iemesls, kas viņus nemudina uzkrāt ir viegla kredītu pieejamība/ iespējas viegli aizņemties” (30. lpp.). Šī respondentu “atzīšanās”, protams, nekādus pieņēmumus “neapgāž”. Fakts, ka “iespējas viegli aizņemties” tiek viennozīmīgi interpretētas kā “iespējas viegli aizņemties ātros kredītus”, norāda uz aizspriedumiem, kas caurvij visu pētījumu.[2] Ja autori pievērstu uzmanību datiem, ko paši saražojuši, tad manītu, ka lielākā daļa aptaujāto (26,84%) uz jautājumu par finanšu līdzekļu izcelsmi atbild, ka aizņēmušies no draugiem/radiem (25. lpp.). Tomēr, lai kur šie līdzekļi būtu iegūti, gluži apbrīnojama ir pētnieku apļveida argumentācija: cilvēki neveido uzkrājumus, jo var aizņemties; cilvēki aizņemas, jo nespēj veikt uzkrājumus. Šāda “loğika” drīzāk izklausās pēc slikta joka, nevis universitātes mācībspēku pētniecības metodes.

Tomēr šī pētījuma “aizraujošākā” daļa ir psiholoģiska rakstura savārsmojumi. Ieskatam piedāvāju rindkopu, kas tekstā parādās veselas divas reizes:

“Ņemot kredītu cilvēkam ir noteiktas vajadzības (labums, angļ. val. utility), kuras, iespējams, tiek apmierinātas ar kredītā iegūtajiem resursiem. Taču problēma slēpjas faktā, ka ņemot kredītu, tiek vienlaikus nopirktas arī neprognozētas grūtības un izdevumi, piemēram, nespēja laikā atdot aizņemto naudu. Tas būtiski samazina cilvēka iegūto labumu (angļ. val. utility)[3], citiem vārdiem sakot, cilvēka dzīves kvalitāte tiek pazemināta veidā, par kuru kredīta ņēmējs cilvēkam piemītošo spriešanas nepilnību dēļ [izcēlums mans – A.Š.] nebija pat iedomājies” (21. lpp.; 50. lpp.).

Tātad LU psiholoğijas profesors Ivars Austers uzskata, ka “problēma slēpjas” faktā, ka aizņemoties cilvēks sev nopērk grūtības un ka šīs grūtības tiek nopirktas, jo cilvēks nespēj spriest pilnvērtīgi. Par laimi, spriestspējīgajam psihologam un viņa līdzautoriem netrūkst padoma, jo, palūk, “ideālā gadījumā kredīta ņēmējs domātu ne tikai par to, kā atrisināt savas dzīves problēmas, .. bet arī par to, kā šī aizņemšanās ietekmēs viņa dzīvi ilgākā laika posmā” (21. lpp.). Šīs brīnišķīgais apļveida arguments (vai esam pamanījuši tendenci?) vispār izslēdz no diskusijas ideju par to, ka varbūt tomēr arī ātro kredītu institūcijām vajadzētu padomāt, kā viņu izsniegtie kredīti ietekmēs cilvēkus ilgtermiņā.

Ja visas ātro kredītu problēmas Latvijā tiek reducētas uz ierobežotu spriestspēju un pieņēmumu, ka cilvēki pieņem izdzīvošanai svarīgus lēmumus emociju iespaidā (sk. rindkopu, kas saucas “Aukstā-karstās domāšanas empātijas plaisa” (21. lpp.); acīmredzot pētījuma autori tic, ka cilvēki “pie vēsa prāta” ir mazāk izsalkuši), tad šo diskusiju nav vērts turpināt. Manā skatījumā, autori paļaujas uz patvaļīgi izvēlētām teorijām, kam nav nekādas saistības ar pētījumā minētajām problēmām. Ja a priori tiek pieņemts, ka cilvēka spriestspēja ir ierobežota, tad teju jebkura teorija derēs šī pieņēmuma apstiprināšanai. Tomēr pētījuma dati nevedina uz šādu interpretāciju.

Sākotnēji šī pētījuma zemo kvalitāti es skaidroju ar autoru nekompetenci (tas droši vien nebūtu pats sliktākais skaidrojums), tomēr dažas detaļas man šķita īpaši aizdomīgas, jo liecināja par noteiktiem aizspriedumiem un/vai centieniem interpretēt datus jau iepriekš gatavu secinājumu apstiprināšanai. Tas, protams, ir nopietns apgalvojums, kas prasa pamatojumu. Aptaujā cilvēkiem bija lūgts atbildēt, vai viņi ir norādījuši nebanku kredītdevējam pilnīgu un patiesu informāciju par saviem ienākumiem un izdevumiem. Kā izrādās, 78,4% atbildēja apstiprinoši. Tomēr pētījuma autori izvēlas to neuzsvērt un tā vietā norādīt, ka “gandrīz 13% aptaujāto atzinuši, ka … nav norādījuši pilnīgu un patiesu informāciju” (35. lpp.). Kāpēc gan pēkšņi uzsvērt mazāko skaitli? Visos iepriekšējos jautājumos autori datu aprakstu sāk ar lielāko skaitli, kā ierasts zinātniskos pētījumos.

Nākamajā jautājumā respondenti ir aicināti atbildēt, vai pirms kredīta ņemšanas viņi ir rūpīgi iepazinušies ar līguma noteikumiem, un 72,3% atbild apstiprinoši. Tomēr pētījuma autori atkal uzsver, ka “gandrīz 27% godīgi atzinuši, ka pirms kredīta ņemšanas nav rūpīgi iepazinušies ar līguma noteikumiem” (35. lpp.). Kāpēc atkal uzsvērt mazāko skaitli? Vai te nav vērojams vāji slēpts mēģinājums parādīt Latvijas kredītņēmēju kā bezatbildīgu, neapdomīgu un negodīgu personu? Zinātniski korekti būtu rakstīt: “Gandrīz 80% atbildēja, ka ir snieguši patiesu informāciju par savu finansiālo situāciju, un vairāk nekā 70% bija iepazinušies ar līguma noteikumiem, tomēr par spīti tam vēlāk pieredzēja grūtības atmaksāt šo kredītu.” Vai šis nebūtu interesants jautājums, uz ko meklēt teorētiskas atbildes – mazliet izsmalcinātākas par “cilvēka racionalitāte ir ierobežota”?

Uzreiz pēc šiem jautājumiem respondentiem bija lūgts atbildēt, vai viņi ir zinājuši procentu likmi, un 87% atbildēja apstiprinoši. Tomēr autori pēkšņi norāda: “Vienlaikus jāatzīmē, ka nav iespējams pilnībā pārbaudīt šos apgalvojumus” (35. lpp.). Vai pārējos apgalvojumus ir iespējams pilnībā pārbaudīt? Ar ko tad šis jautājums tā atšķiras, ka ir tik ļoti nepārbaudāms?

Visbeidzot, pētījuma 4. daļa – “Secinājumi un priekšlikumi” – norāda uz pētījuma autoru tiešām nepiedodami zemo kompetenci šajos jautājumos. Pirmkārt, šī teksta daļa sastāv nevis no oriğināliem secinājumiem, bet gan no iepriekš jau lasītiem teikumiem, ko autori pārkopējuši no ievada sadaļas, un aptaujas rezultātu atkārtošanas bez jebkāda teorētiska šo rezultātu izskaidrojuma. Te nu šis darbs atgādina pirmkursnieka pirmos nedrošos soļus zinātnisku pētījumu jomā: students vēl nav iemācījies, ka aptaujas rezultāti ir jāsaista ar teorētisku diskursu un ka secinājumu daļā nepietiek šos rezultātus vienkārši atkārtot.

Tomēr galvenā uzmanība ir jāpievērš autoru sniegtajiem ieteikumiem. Neviens no tiem nav oriģināls, un, manuprāt, kredītņēmēju situāciju padarītu tikai ļaunāku par spīti solījumam, ka “ieteikumu mērķis ir padarīt ātro kredītu ņēmēju spriešanas procesu racionālāku, tādējādi uzlabojot cilvēku dzīves kvalitāti ilgtermiņā”.

Autoru pirmais priekšlikums ir šāds: “Palielināt laiku starp kredīta pieprasīšanas iesniegumu un naudas saņemšanu – tās var būt arī dažas stundas, kuru laikā cilvēks atgriežas racionālās domāšanas sliedēs un var atsaukt ātrā kredīta pieteikumu” (52. lpp.). Kad pirmo reizi izlasīju šo ieteikumu, man bija grūti iedomāties vēl efektīvāku veidu, kā paņirgāties par cilvēkiem. Autori laikam tiešām tic, ka visi ātrie kredīti tiek izsniegti “mirkļa iespaidā” – brīdī, kad cilvēku ir pārņēmis nevaldāms emociju vilnis vai varbūt pats velns, kas viņus vedina aizņemties neiespējamas summas. Pētnieki vienkārši izvēlas nepievērst uzmanību tam, ka cilvēki aizņemas, lai nomaksātu rēķinus un iegādātos pārtiku (dati, kas atrodami viņu pašu pētījumā!), proti, segtu izmaksas, kurās hronoloğiskais aspekts mēdz būt visai svarīgs. Pēc autoru domām, ja cilvēkiem būs ilgāk jāpagaida naudas izmaksa, tad vai nu viņi pārstās gribēt ēst, vai dzīvokļa rēķins pats kaut kā apmaksāsies un viņi spēs atgriezties “racionālās domāšanas sliedēs”.

Nākamais ieteikums: “Viens no veidiem, kā izvairīties no “impulsa pirkumiem” un nodrošināt racionālu lēmumu pieņemšanu, ir reklāmas ierobežošana noteiktās diennakts stundās. Pārliecinošas reklāmas tika minētas, kā nozīmīgs faktors lēmumu pienešanai par aizņemšanos” (52. lpp.). Patiesībā tikai 7,11% respondentu norādīja uz to, ka reklāmas bijis iedarbīgs faktors lēmumu pieņemšanā (34. lpp.). Taču autoriem laikam vajadzēja piepildīt lappusi, tāpēc sanācis rakstīt arī šādas blēņas.

Autori secina: “Aptaujas dati skaidri apliecina, ka tikai daļa no kredītņēmējiem rūpīgi iepazīstas ar līguma nosacījumiem” (52. lpp.). Taču, kā norādīju iepriekš, šī “tikai daļa” bija 78,4% no aptaujātājiem. Kurā brīdī gandrīz 80% respondentu kļūst par “tikai daļu” ir skaidrs vien pašiem autoriem.

Vēl atklātāku ņirgāšanos par cilvēkiem es nespēju iedomāties, lasot ieteikumu, ka ir nepieciešams “sociālajās reklāmās mudināt cilvēku aizdomāties, ka līdz ar ātro kredītu un par to nopirkto mantu, baudu vai atvieglojumu, viņi paši to neapzinoties, komplektā ir nopirkuši – problēmas, bažas, kaunu… personisko maksātnespēju (bankrotu)” (52. lpp.). Kā gan cilvēki, kuri ikdienā atrodas parādu slazdā, var neapzināties, ka viņiem ir problēmas? Censties atrisināt šīs problēmas ar “sociālām reklāmām” var tikai birokrāti ar izteikti vāju izpratni un iztēli.

Autoru risinājumi pārsvarā centrējas uz to, ka cilvēkiem ir vienkārši jākļūst labākiem naudas krājējiem, lai gan viņi nenorāda nevienu veidu vai stratēģiju, kā pēkšņi sākt krāt naudu cilvēkiem, kuriem šīs naudas nav. Līdztekus šim ģeniālajam “risinājumam” autori pauž sāpi par to, ka cilvēki neuzticas bankām un labāk izvēlas veikt uzkrājumus skaidrā naudā. Viņuprāt, iedzīvotājiem savi finanšu līdzekļi ir jānogulda bankās un jāinvestē vērtspapīros, tā kļūstot par maziem baņķieriem (un neviena vārda par to, kur šos līdzekļus ņemt). Tāds laikam ir pētnieku sapnis – visi Latvijas iedzīvotāji varētu strādāt ātro kredītu uzņēmumos, un tad naudas nevienam netrūktu.

Es varu piekrist atziņai, ka Latvijas sabiedrībā pastāv priekšstats par to, ka cilvēki, kuri aizņemas no ātro kredītu institūcijām, to dara, lai iegādātos bezjēdzīgas luksusa preces. To apliecina arī pētījuma dati: 44,55% aptaujāto uzskata, ka “tipiski nebanku kredītu ņēmēji ir jaunieši, kam vajag visu jaunāko”. Taču vienlaikus jāuzsver, ka šāds priekšstats ir neprecīzs. Lielākā daļa nebanku kredītņēmēju mēdz uztraukties par to, kā izdzīvot, nevis iegādāties jaunu telefonu. Līdz ar to pieņēmums, ka ātrie kredīti ir izvēle, kļūst stipri apšaubāms, ja vien mēs nesākam domāt, ka tāda pati izvēle ir katru rītu piecelties no gultas.

Jāatzīmē, ka autoru izpratnē parāds ir savā būtībā privāta lieta, kas nav saistīta ar apstākļiem, kuros atrodas parādnieks. Tamdēļ arī pētījumā tik liels uzsvars tiek likts uz indivīdu subjektīvajām izvēlēm. Šī neoklasiskās ekonomikas teorijas perspektīva paredz, ka sociālā telpa sastāv no indivīdiem, kuriem ir neierobežotas vajadzības un kuri savstarpēji konkurē par ierobežotiem resursiem. Šādas premisas ļauj visai veiksmīgi apiet neērtos jautājumus par to, kas tad sekmē resursu ierobežotību un kāpēc dažiem cilvēkiem ir labākas iespējas konkurēt nekā citiem. Turklāt ideja par neierobežotām vajadzībām ir absurda – vai tiešām tavām vajadzībām nav gala?

Manuprāt, nebanku kredītu industrijas uzplaukuma galvenais iemesls ir strādājošo zemais atalgojums, lai cik ļoti šī pētījuma autori par to nevēlas domāt. Zemās algas savijas ar inflāciju, kas regulāri palielina izmaksas. Turklāt iedzīvotāji turpina atmaksāt parādus, ko tie bija uzņēmušies vēl šā gadsimta pirmajā desmitgadē. Tajā pašā laikā valsts veido savu politiku, lai samazinātu budžeta deficītu un ārējo parādu: nauda aizplūst projām no valsts (jo iemaksātie nodokļi tiek novirzīti investoru kabatās), līdz ar to cilvēkiem, lai viņi spētu nomaksāt savus rēķinus, arvien vairāk jāpaļaujas uz privātām institūcijām, kuras gala rezultātā veicina sociālo postu. Saprotams, ka šīs privātās institūcijas mēra savu veiksmi saskaņā ar peļņas rādītājiem. Taču tā vietā, lai politiķi ierobežotu šo institūciju darbību, viņi nopērk šo uzņēmumu akcijas.

Tomēr, pat ja šī industrija tiktu nopietni regulēta, tas nebūtu ilglaicīgs risinājums, jo cilvēkiem vajag ēst. Diemžēl pētījuma autoriem trūkst drosmes jēgpilni apspriest idejas par to, kā novērst minēto sociālo problēmu cēloņus. Liela daļa no iedzīvotāju ienākumiem aiziet nodokļu nomaksā, parāda apkalpošanai un dzīves pamatvajadzību nodrošinājumam (mājoklim, pārtikai utt.). Lai cilvēki nebūtu spiesti vērsties pie aizdevēju institūcijām, ir nepieciešams “atbrīvot” viņu ienākumus: vai nu samazināt nodokļu slogu, vai arī norakstīt viņu parādus. Pirms mani oponenti sāk uztraukties par to, kas tad notiks ar valsts budžetu, ir skaidri jāpasaka, ka nopietni risinājumi ir meklējami valsts fiskālajā politikā.

Ja valsts tiešām uztraucas par nebanku kredītu sērgu, tad ir pēdējais laiks ievērojami palielināt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli, kas Latvijā joprojām ir viens no zemākajiem pasaulē. Līdztekus ir jāsamazina darbaspēka nodokļi. Valstij ir jāveido iniciatīvas, kas tai ļautu iegādāties un norakstīt tās iedzīvotāju parādus. Ir jāpalielina Latvijas ārējais parāds, kas patlaban ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā, lai iepludinātu finanšu līdzekļus valsts ekonomikā. Par šiem ieteikumiem var diskutēt un to detaļas var precizēt, bet tie vismaz norāda, kā domāt par problēmām, ko iztirzā šī pētījuma autori. Paildzināt laiku starp kredīta pieprasījumu un naudas saņemšanu nav nekāds risinājums, bet gan gumijas vilkšana, kurā šī pētījuma autori labprāt piedalās. Viņu “analīze” un “secinājumi” neatrodas neitrālā telpā, bet gan veido sabiedrības kopējo izpratni par šiem sāpīgajiem jautājumiem, un viņiem ir jāatbild par saviem vārdiem un darbiem. Pārmest Latvijas iedzīvotājiem viņu zemās algas ir klaja necieņa un elementāra upuru vainošana, un šādi “pētījumi” ir akadēmiskā vardarbība, kuras īstā vieta būtu miskastē, nevis valsts institūcijas veidotā interneta vietnē.

Turklāt ir jāapsver PTAC atbildība, pieņemot šādu pētījumu, kas ir veikts par nodokļu maksātāju līdzekļiem. Patlaban iedzīvotāji ir samaksājuši par pētījumu, kurā viņi tiek vainoti plaša mēroga problēmās. Šis pētījums neatbilst nekādiem zinātniskiem standartiem. PTAC ir pienākums to anulēt un izņemt no publiskās aprites, atprasīt izmaksāto autoratlīdzību un arī izvērtēt savu ierēdņu atbildību. PTAC ir nepieciešams pasūtīt jaunu – kvalitatīvu pētījumu. Ja tas netiek darīts, tad PTAC ir līdzvainīgs šajā nicinājumā pret Latvijas iedzīvotājiem.


* Pētījuma autori ir Evija Ansonska, Ivars Austers, Gundars Bērziņš un Jānis Priede

[1] http://www.parads.lv/Uploads/2018/02/12/distances_jeb_atro_kreditu_izmantosana_latvija.pdf

* Citējumos saglabāts autoru pieraksts

[2] Sk. citātu no sadaļas ‘’Secinājumi un priekšlikumi”: “Latvijā ir vērojams savdabīgs privāto finanšu pārvaldības modelis – ātro kredītu uzņēmumu apgrozījums ļoti strauji aug, bet iedzīvotāju uzkrāšanas kultūra joprojām ir ļoti zemā līmenī. Tam varētu būt virkne dažādu iemeslu. Viens no tiem - uzkrājumu trūkums daļā sabiedrības ir skaidrojams ar zemiem ienākumiem, kas liedz veikt jebkāda veida drošības spilvena veidošanu. Taču atbildes uz aptaujas jautājumu - “Lūdzu, novērtējiet, cik lielā mērā katrs no šiem faktoriem Jums traucē veidot finanšu uzkrājumus?” - apgāž pieņēmumu, ka galvenais iemesls, kāpēc cilvēki neveido uzkrājumus ir zemi vai nepietiekami ienākumi. Respondenti atzīst, ka galvenais iemesls, kas viņus nemudina uzkrāt ir viegla kredītu pieejamība un iespējas viegli aizņemties. Tam seko neuzticība naudas sistēmas stabilitātei un neskaidrība par nākotni, kā arī patērnieciska domāšana – aktuālās vajadzības un nepieciešamība iegādāties arvien jaunas preces. Nepietiekami vai zemi ienākumi tiek minēts kā pēdējais iemesls, kas kavē uzkrājumu veidošanu” (49. lpp.).

[3] Ja autori orientētos neoklasiskās ekonomikas teorijā, uz ko paši paļaujas, tad apzinātos, ka šis labums (utility) ir subjektīvi noteikts. Līdz ar to ir neloģiski argumentēt, ka cilvēks nopērk labumu, kas ir objektīvi slikts, jo šīs teorijas ietvaros objektīvam vērtējumam nav nozīmes.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kad Otto Ozols atklāja Artusa Kaimiņa liekulības masku?

FotoKad un kurā brīdi Otto Ozols atšifrēja Artusa Kaimiņa divkoša dabu un slepeno sadarbību ar politisko eliti? Domāju, ka aizdomas bija jau sen, bet punktu pielika īpaši pretīga KPV LV komandas rīcība.
Lasīt visu...

6

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

FotoOktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu.
Lasīt visu...

12

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

FotoBiedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD.
Lasīt visu...

21

Nenoslīkt pašu ambīcijās

FotoNu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir līdzīgi) tā iepriekš dažādu iemeslu dēļ ir palikusi ārpus “kadra”.
Lasīt visu...

21

Inteliģences pieci stūrakmeņi

Foto1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un politisko apziņu, valstisko gribu un valstisko spēku, revolucionāro potenciālu un sociālo iniciatīvu, sabiedrības intelektuālās prasības un sabiedrības morālās prasības, atpalicības simptonus un izaugsmes virsotnes nosaka inteliģence. Etnosa evolūcijas process ir atgriezenisks: kāda tauta, tāda tās inteliģence, – kāda inteliģence, tāda tauta. Ja tauta ir vārga, tad arī tās inteliģence ir vārga; ja inteliģence ir vārga, tad vārga ir arī tauta. Inteliģences veidošanās faktors ir tautas potenciāls un šī potenciāla kvalitāte. Tāda ir tradīcija attieksmē pret inteliģenci.
Lasīt visu...

21

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

FotoStāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa. Šobrīd ir tā, ka anonīmi bez reģistrācijas nav iespējams ierakstīt komentārus pie rakstiem par topošo valdību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...

Foto

Trīs vēsturiski secinājumi

13.Saeimas vēlēšanas analītiskajai domai nodiktēja (pasacīja priekšā) trīs secinājumus par latviešu tautas stāvokli. Tie ir vēsturiski secinājumi. Visi trīs secinājumi pamato jaunu posmu...

Foto

Par veselības aprūpes sistēmas reformu: augstā dziesma, skani, skani...

Septembrī  vairāki masu mediji ziņoja, ka arvien pieaug pacientu parādi ārstniecības iestādēm. Nenomaksāto pacienta nodevu par valsts...

Foto

Valdošo diagnoze ir bezizmēra vienaldzība. Jeb, kā mēdz teikt – pofigisms

Iesākumā šķita: lielākās līdz šim valdošo problēmas ir iedomība un augstprātība. Jau kādu laiku man...

Foto

Līdz nākamam rudenim pagarināta iespēja parakstīt tautas likumu

Lūdzu informēt visus paziņas - iespēja turpinās: Centrālā vēlēšanu komisija 18.09.2018. atļāva atkārtotai parakstīšanai likumu - atcelt ierobežojumus...

Foto

Kremļa kreisi labējā šaha spēle: Rietumu nacionālistu muļķošana un izdevība, ko Krievijas propagandistiem sniedz ekstrēmie liberāļi

Nav noslēpums, ka Kremlis cenšas ietekmēt izvēlētās valstis saskaņā ar...

Foto

"Saskaņa" izmanto politologu Liepnieku, lai diskreditētu latvisko partiju koalīcijas veidošanas procesu

Nevienam nav noslēpums, ka bijušais Šķēles polittehnologs Jurģis Liepnieks joprojām ir pietuvināts Latvijas varas kuluāriem...

Foto

Vēlēšanas 2018 - koki turpina balsot par cirvi

Varbūt kāds domā, ka protesta balsojums šajās vēlēšanās ir ko mainījis, jo partiju spice nomainījusies būtiski. Diemžēl jākonstatē,...

Foto

Mazvērtības kompleksa ideoloģija

Latvieši ir tauta, kurai regulāri pārmet mazvērtības kompleksu. To dara gan paši latvieši, gan cittautieši, kuri dzīvo kopā ar latviešiem. Tagad jauns iegansts...

Foto

Latvija kā sektu ķīlniece

„Esam apolitiskas, respektablas, akadēmiskas organizācijas. Ar politiku nenodarbojamies, dziedam vien dziesmas,” tā viņi saka, un tas ir gluži tāpat, kā mafija apgalvotu,...

Foto

Īsa pamācība, kā likumīgi novilcināt lietu tiesā

Šobrīd vairs nav noslēpums, ka civiltiesisko strīdu izsķiršana Latvijā ir ne tikai ekonomiski un finansiāli neizdevīgs, bet arī psiholoģiski...

Foto

Vēlēšanu spožums un posts

Spožumu un postu var piedzīvot ne tikai kurtizānes. Spožums un posts var būt arī parlamenta vēlēšanām. Vārdi „spožums un posts” no slavenā...

Foto

Kristīgā morāle un Saeimas vēlēšanas

„Mums ir divas partijas, kuras atbalsta tādus grēkus! Es pat nespēju par to parunāt. Kaut tās ellē sadegtu!” Apmēram šāds bija...

Foto

Vai vērts balsot par partiju ar reitingu zem 5%?

Viens no jautājumiem, uz kuru tiek meklēta atbilde katrās vēlēšanās, ir - vai vērts balsot par partiju,...

Foto

Kāpēc atkal jābalso par mazāko no ļaunumiem?

Es balsošu par to, kurš, manuprāt, ir idiots - par Artusu Kaimiņu. Kāpēc? Tāpēc, ka ir cerība, ka varbūt...

Foto

Es balsošu par Progresīvajiem. Tam ir vairāki iemesli

Pirms kādas nedēļas biju iesācis rakstīt baigo palagu par savu skatījumu uz šīm vēlēšanām, pieeju savai izvēlei un...

Foto

Es savu balsi vēlēšanās atdošu par šodienas patriotiem – Juri un Jutu

Stāsts nav īss, bet varbūt būs Tev noderīgs. Man dažkārt tiek uzdots jautājums –...

Foto

Vēlēšanas un Politika

Šis būs klaji politisks raksts, tā ka, ja kādam tā ir sveša padarīšana vai ļoti nevēlama tēma, es Jūs jau brīdinu iepriekš....

Foto

Suns spalvu met, bet Viktors Valainis (tagad no ZZS) tikumu gan ne

Vēsturē ir pazīstams stāsts par Potjomkina sādžām, kuras uzzīmētas uz maketiem, lai garāmbraucot atrādītu...

Foto

Artuss un viņa Glumova loma

Jautāsiet, kā Artuss kļuva par populistu. Pavisam vienkārši – viņš aizmirsa izkāpt no savas lomas lugā „Arī gudrinieks pārskatās”. Tā bija viena...

Foto

Īsi iespaidi par priekšvēlēšanu debatēm

Šorīt noskatījos LNT debates: 1. Kariņš runā par valdības neizdarībām tā it kā Vienotība vakar nolaidusies no Marsa. Ne mazākās izpratnes...

Foto

Kas ir JKP spice? Lūdzu

Tātad Sandis Riekstiņš. Vēl dažus gadus atpakaļ algots darbinieks RBS Skalsuzņēmumu grupā ar pienākumiem “noturēt meliorācijas tirgu” - meliorācijas, jo viens no RBS...

Foto

Mūsu nozagtajā Greizo spoguļu karaļvalstī valda tādi paši likumi un tradīcijas kā noziedznieku bandās

Nu malacis Roberts. Beidzot kāds no ZRP publiski izsakās par Vienotības (V)...

Foto

Vecu zilcgaļu jaunā iepakojumā? Paldies, nē

Iedomājieties mājas fasādi, kas apvilkta ar dārgi apgleznotu audumu, kas rāda - kāda tā „nākotnes māja” izskatīsies. Apakšā, gan viss...

Foto

Veltījums grupai „Par Zemgali bez vēja ģeneratoriem” (bet arī citiem, kam interesē - kas tur ir ar tiem vēja parkiem)

Es neesmu no tiem, kas cilvēku...

Foto

Par ko balsot: 2014-2018

2014.gada 19. septembrī portāls Pietiek publicēja eseju „Par ko balsot”. Tā bija veltīta Saeimas vēlēšanām. 2014.gadā vēlēšanas notika 4.oktobrī. 2018.gadā tās notiek 6.oktobrī. Tātad...

Foto

DP un SAB priekšnieķeļi metas uz vienu roku ar Kremļa salašņām un noderīgajiem idiotiem?

Kārtējo reizi, rīta agrumā sēžot uz ķemertiņa Krievu laukos, ir tāda vieta...

Foto

Nil Ušakov, „Saskaņa” nav šķīstošā kafija

Lai „Saskaņa” kļūtu par varas partiju, Ušakovam ir jāaiziet no partijas vadības. Uzskatu, ka Ušakova vadībā partija ir zaudējusi jebkādu...

Foto

Krievi teiktu – kad krupis mēģina dr...zt odzi

Šo ierakstu vēlos veltīt mūsu konkurentiem no partiju apvienības Attīstībai/Par (A/Par) un aprakstīt, kāpēc nākamajās Saeimas vēlēšanās par...

Foto

13. Saeimas deputātiem: par grozījumiem likumprojektā, kas regulē Valsts drošības komitejas dokumentus

Pateicamies par Jūsu līdzšinējo atbalstu LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas zinātniskajā darbā....

Foto

Viss, kas nav par mani labs, ir FAKE NEWS

Trešdien LTV diskusiju cikla ietvaros ar visām vēlēšanās startējošajām partijām bija uzaicinājusi partijas KPV LV visu apgabalu...

Foto

Zapad un Zupa

„Kā tu sagaidi, ka viņi tev uzbruks? - Heigens domīgi jautāja. Maikls nopūtās. - Dons man pateica. Ar kāda tuvu stāvoša cilvēka starpniecību....

Foto

Ilgtspējības zīlētāji jeb kurus rādīt pāvestam

Zinātnē ir metodoloģiskā prasība katra laikmeta iztirzājumā ņemt vērā toreiz lietoto valodu. Laikmetu izdosies pareizi izprast tikai tad, ja respektēs...

Foto

VK ziņojums par AS "Sadales tīkls" tarifiem apliecina Ašeradena mazspēju

Latvijas Reģionu apvienība (LRA) vairākkārt uzsvērusi, ka AS "Sadales tīkls" (ST) sadales tarifi ir neadekvāti augsti,...