Attieksme pret pedagogu profesionālo pašcieņu ir sasniegusi kritisko robežu
Jūrmalas Valsts ģimnāzijas skolotāju atklātā vēstule*15.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2024./2025. mācību gada sākumā diemžēl jau atkārtoti pedagogus Latvijā nesadzird un pienācīgi nenovērtē, kā arī kopumā šiem Latvijas valstij stratēģiski nozīmīgās profesijas pārstāvjiem nav stabilitātes un pārliecības par pieņemto lēmumu par atalgojuma pieauguma grafika un slodžu sabalansēšanu ilgtspēju. Šāda attieksme pret pedagogu profesionālo pašcieņu ir sasniegusi kritisko robežu, izraisot augsti kvalificētu speciālistu aizplūšanu no nozares, kas rada arvien jaunas neaizpildītas pedagogu amata vietas.
Neskaidrība un nedrošība arī negatīvi ietekmē izglītības iestāžu spēju piesaistīt jaunus, talantīgus pedagogus, kuru pamatotās gaidas pēc cienīga un vispārējiem valsts ekonomiskās attīstības rādītājiem un izaugsmei atbilstoša atalgojuma, ir apdraudētas, ņemot vērā publiskos paziņojumus par atkāpšanos no apstiprinātā pedagogu atalgojuma paaugstināšanas plāna.
Ar šo vēstuli aicinām nodrošināt konkurētspējīgu atalgojumu, lai veicinātu jaunu un talantīgu speciālistu ienākšanu izglītībā. Jūrmalā, noslēdzot iepriekšējo mācību gadu, skolās bija 10,22 pedagogu vakances, ko neizdevās nodrošināt līdz pat mācību gada beigām.
Jāatzīmē, ka bažas rosina situācija, ka gan Jūrmalas, gan citu pašvaldību izglītības iestādēs pat visa mācību gada garumā nav bijis iespējams nodrošināt kāda no mācību priekšmetiem īstenošanu, kas skaidrojams ar ilgstošo un nepamatoto neskaidrību par pedagogu darba samaksas apjomu un tā pieauguma nosacījumiem.
Tāpat bažas raisa fakts, ka iepriekšējā mācību gada beigās visās Jūrmalas izglītības iestādēs no 853 unikālajiem tarificētajiem pedagogiem 114 bija vecumā virs 64 gadiem, veidojot 13% no pedagogu kopskaita.
Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ikgadējā pārskatā “Īsumā par izglītību 2024” secināts, ka Latvijas pedagogu darba samaksa ir viena no zemākajām OECD valstu vidū. Pedagogiem, protams, tas nav pārsteigums, bet ir jautājums – vai šis ir valsts ilgtermiņa izvirzīts mērķis izglītībā?
Līdzšinējie darba samaksas palielinājumi, kas plaši rezonējuši sabiedrībā, diemžēl nav būtiski jūtami un nav ietekmējuši pedagogu labklājību un labbūtību. Jau vairākkārt izskanējis, ka pedagogu darba samaksas modelis ir mākslīgi sarežģīts, tā aprēķinu un skaitļu virknēs sarēķinātais atalgojums, nonākot līdz skolai, nav tāds, kā minēts Izglītības un zinātnes ministrijas paziņojumos.
Tāpat nav saprotama un pieņemama ilgstošā periodā izveidojusies situācija, kad pedagogs, dodoties vasaras atvaļinājumā, nav informēts par savu atalgojumu nākamajā mācību gadā un nezina to līdz pat oktobrim. Lūdzam mainīt pastāvošo status quo, lai izglītības iestāžu vadītāji laikus zinātu, kāds finansējums būs pieejams pedagogu algām nākamajā mācību gadā un netiktu pārkāpts Darba likums.
Vēršam uzmanību, ka aiz daudzām tukšām politiskām frāzēm ir skolotājs, kas var turpināt savu izglītības ceļu, pieņemt neskaitāmas pārmaiņas, būt iedvesmotājs saviem skolēniem, bet nevar ietekmēt skolēnu skaitu skolā, valdības komisiju sēžu peripetijas vai vispārējās politiskās intereses un iespējas.
Aicinām ieklausīties nozares pārstāvjos un steidzami reaģēt, lai rastu stabilāko, pamatotāko un ilgtspējīgāko risinājumu, stiprinot uzticību un savstarpējo sapratni izglītības telpā kopumā. Ar šo vēstuli pieprasām:
2023. gada 18. aprīļa rīkojuma Nr. 226 “Par pedagogu zemāko darba samaksas likmes pieauguma grafiku no 2023. gada 1. septembra līdz 2025. gada 31. decembrim” izpildi,
Laicīgu mērķdotāciju aprēķināšanu un sadali izglītības iestādēm,
Veikt turpmākās darbības un pedagogu darba algas likmes palielināšanas plānošanu, lai ilgtermiņā nodrošinātu pedagogiem konkurētspējīgu atalgojumu.
* Šo vēstuli Jūrmalas valstspilsētas izglītības iestāžu pedagogu vārdā ir parakstījuši arī Jūrmalas valstspilsētas pašvaldības dibināto izglītības iestāžu vadītāji
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
