Atvadu vārdi manam dārgam draugam Imantam Freibergam
Sols Normans Bukingolts, VDK ziņotājs06.01.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Viņš nesa Latviju savā sirdī jau ilgi pirms pasaule iemācījās izrunāt tās vārdu. Ar intelektu, godprātību un klusu diplomātiju viņš palīdzēja Latvijai ieņemt vietu starptautiskajā telpā ne ar spēku, bet ar cieņu. Ne ar troksni, bet ar uzticamību.
Viņš saprata, ka valsts spēks balstās ne tikai uz robežām, bet uz vērtībām. Tāpēc viņš ar patiesu cieņu izprata Kristīgās vērtības ne kā simbolus, bet kā ikdienā dzīvotus līdzcietības, pazemības un miera principus. Tāpēc viņš bija dziļi cienīts un uzticams Ebreju kopienas draugs, stāvēdams par atmiņu, cieņu un dialogu.
Imants bija miera cilvēks visdziļākajā nozīmē. Cilvēks, kurš ticēja, ka sapratne ir spēcīgāka par šķelšanos, ka zināšanas ir spēcīgākas par bailēm un ka tehnoloģijas un zinātne, kad vadītas ar cilvēcīgumu, var kalpot nākotnei, nevis to dominēt.
Viņa izcilais prāts informācijas tehnoloģiju jomā bija līdzsvarots ar ko vēl retāku: Gudrību. Viņš zināja, ka progress bez ētikas ir tukšs, un līderība bez humanitātes ir bezjēdzīga.
Savai ģimenei viņš nebija publiska persona, bet gan vīrs, kurš katrā vētrā stāvēja kā stingrs plecs, tēvs, kurš ievirzīja bez spiediena, vectēvs, kura klātbūtne bija laipnības un noturības mācība.
Savai sievai Vairai, sievietei, kura kļūs par izcilāko prezidenti Latvijas vēsturē, viņš nebija ne aiz muguras, ne priekšā, bet līdzās. Dzīves, atbildības un mīlestības partneris. Pierādījums tam, ka patiesa līderība tiek stiprināta, nevis apdraudēta, ar vienlīdzību.
Imants Freibergs bija dzīves līderis ne tāpēc, ka meklēja varu, bet tāpēc, ka cilvēki viņam uzticējās. Tāpēc, ka viņš klausījās. Tāpēc, ka spēja būt nelokāms, kad tas bija nepieciešams, un maigs, kad tas bija vissvarīgāk.
Viņš parādīja mums, kā mīlēt savu valsti ne ar saukļiem, bet ar uzticību, godīgumu un kalpošanu. Ne aplausu dēļ, bet nākotnes vārdā.
Pāri visam viņš bija īsts cilvēks. Un tas ir viņa lielākais mantojums.
Viņa dzīve mums atgādina, ka diženums ne vienmēr stāv tribīnē. Dažkārt tas stāv klusi līdzās atbalstot, ievirzot un ticot.
Dārgais Imants, dārgais draugs! Tu paliksi atmiņā ne tikai par to, ko paveici, bet par to, kā ar savu klātbūtni tu liki cilvēkiem justies stiprākiem, drošākiem un cerīgākiem.
Latvija ir labāka, jo tu dzīvoji. Un mēs esam labāki, jo tevi pazinām.
* Rakstā saglabāta autora izpratne par latviešu valodu un tās pareizrakstību.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
