Āzi par būvnieku jeb – kā uzcelt māju, kas tūlīt jānojauc

Pirms vairākiem gadiem nolēmām īstenot ģimenes sapni – uzcelt pašiem savu māju. Tā kā neesam miljonāri, centāmies atrast ekonomisku risinājumu: paši veicām izpēti, kamēr nonācām līdz vienkāršam, bet energoefektīvam projektam, iespēju robežās izmantojot dabiskus materiālus, kā arī lieki neuzpūšot būvniecības izmaksas. Kad zemesgabals Langstiņos bija iegādāts un mājas vīzija iezīmējusies, atlika izvēlēties arhitektu un būvnieku.

Tā kā prestižo arhitektūras kompāniju piedāvātās tāmes mums šķita pasakaini augstas, piekritām pazīstamas interjera dizaineres (Ģ. Ģ. – iniciāļi  mainīti). piedāvājumam, kura solīja izdarīt visu pamatdarbu kopā ar pieaicinātu konstruktoru I. M., savukārt ar vajadzīgajiem zieģeļiem Būvvaldei un citām formālām iestādēm izlīdzētu kāds viņas draudzīgs kolēģis ar attiecīgu sertifikātu no arhitektu biroja. Šis risinājums būšot lētāks nekā elitārākajiem amata brāļiem, taču nekādā ziņā ne sliktāks.

Kā jau mums, latviešiem, ierasts – viņa arī tūlīt ieteica savu radinieku būvnieku: “Kaspars ir savējais, būvē visu pēc labākajiem standartiem.” Ja kaut kas projektā būs piemirsts, to pieredzējušais praktiķis Kaspars Graudiņš atrisināšot, kā mēdz teikt, neatejot no kases, respektīvi, būvlaukumā.

Kā redzēsim vēlāk, minētais savējais, kompānijas SIA Cube House (reizē arī citu uzņēmumu kā, piemēram, CHSUN) pārstāvis Kaspars Graudiņš, patiešām stingri pieturas pie saviem standartiem – tikai tie diemžēl neatbilst jelkādām būvniecības normām. Tālākais stāsts daudzu mēnešu garumā mums visiem risinājās, nemitīgi īstenojot ilgi loloto projektu, līdz saņēmām mājas karkasu kopā ar ekspertu slēdzienu: “Jājauc nost un jāsāk viss no sākuma.”

Jau sākumā apzinājāmies, ka riskējam, piesaistot ne pašu pieredzējušāko “arhitekti”; arī par viņas radinieka būvnieka Kaspara Graudiņa pieredzi neizdevās iegūt neatkarīgas atsauksmes. Tādēļ, lai pasargātos no nepatīkamiem pārsteigumiem, nolēmām būt knauzeri un piesaistīt neatkarīgus konsultantus: būvuzraugu Mārci Jaunzemi un energoefektivitātes ekspertu, profesionālu arhitektu O. O. (iniciāļi mainīti).  Energoefektivitātes eksperts O. O. jau uzreiz sāka kliedēt vispārējo eiforiju, nokritizējot arhitektes izstrādāto projektu: "Kungi, šeit līdz energoefektīvai mājai ir patālu, projektā ir vairākas nepilnības: pamatplātne vienkārši izsals cauri; gaisa apmaiņa būs pilnīgi nepareiza.”

Būvuzraugs M. Jaunzemis mūs aplēja ar vēl ledaināku dušu, pavēstīdams, ka mūsu projekts vispār nav uzskatāms par projektu, bet gan tikai par aptuvenu skici. Par spīti mūsu arhitektes un būvnieka apgalvojumiem, ka projekts esot profesionāls, mēs pasūtījām energoefektivitātes ekspertam O. O. beidzot izstrādāt detalizētu ēkas projektu ar visiem nepieciešamajiem mezgliem, tādejādi to uzlabojot, lai sasniegtu precīzus ēkas energoefektivitātes rādītājus - mūsu gadījumā 40 kwh gadā uz m2.

Būvnieks Graudiņš ar teatrālu nopūtu pieņēma labojumus, jo “cik tad var zīmēt tos papīrus!” un gribēja par varītēm ķerties pie būvniecības, par kuras niansēm viņam jau sen neesot nekādu jautājumu: “Ir vasara, ir jābūvē! Tā taču ir vienkārša māja, man viss ir skaidrs!” Taču būvuzraugs vēl nemitīgi uzstāja, ka sākumā jāsagaida gatavs projekts, tas jāpārtāmē un tad ar būvnieku jāvienojas par precīzu gala tāmi būvdarbiem, citādi mēs vairs nekā nekontrolēšot situāciju.

Būvnieks Graudiņš kļuva teju vai sarkans no dusmām: “Tas būvuzraugs vienkārši neko nesaprot no būvniecības!” – un pierunāja mūs sākt būvniecību “pa daļām”, izmaksājot avansu reizi nedēļā. Nu jau patiešām jutāmies tā, it kā tieši mēs bremzētu visu pasākumu, un, cītīgi veicot avansa maksājumus (apm. 10 000 eiro nedēļā), ļāvām betonēt pamatus un sākt būvēt mājas karkasu. Graudiņš ar saviem strādniekiem atvēzējās un milzu ātrumā veica būvniecības darbus, līdz mums piezvanīja būvuzraugs ar tekstu: “Viss izskatās ļoti slikti. Tas nav normāli.”

Izrādās, būvnieks strauji izbūvējis visu karkasu, gandrīz pilnībā ignorējot tehnisko projektu. Karkasā milzīgas šķirbas (pieļaujamo max. 3mm vietā daudzviet vesels centimetrs), nesošās konstrukcijas salīmētas būvniecības laukumā, nevis rūpnīcā (!!!), turklāt gaužām neprofesionāli – tā, ka visa būve var jebkurā vietā sašķiebties; brusās nav iecirtumu – tās brutāli sanaglotas kopā; sausu ēvelētu kokmateriālu vietā izmantots nekvalitatīvs, neēvelēts zāģmateriāls. Konstrukciju devās novērtēt vēl vairāki eksperti, un visi bija vienisprātis – ir uzbūvēta vēl viena potenciāla Maxima. Un, pat ja ēka nesagrūtu, tajā dzīvojošie ziemās klabinātu zobus no aukstuma. Bet mēs taču bijām projektējuši energoefektīvo māju!

Kāda šajā brīdī bija būvnieka Graudiņa reakcija? Viņš paziņoja, ka tūlīt... atvēršot mums acis. Proti – visi esot idioti un no reālas būvniecības neko nesaprotoši teorētiķi, visiem esot vēl jāmācās skolā un šis esot “nekorekts un nepareizi sastādīts akts – līrika”. Mums esot jāsāk ar to, ka jāmaina būvuzraugs un konstruktors, kuri atsakās parakstīties zem Graudiņa sastrādātā: “Sadarbība ar esošo konstruktoru un būvuzraugu turpmāk nav iespējama – to nekompetences un pieredzes trūkuma dēļ!” Graudiņš ieteica projekta visu uzraudzību uzticēt... uzminiet, kam? Mūsu “arhitektes” Ģ. Ģ. Pārstāvētajam arhitektu birojam, ar kuru vēsturiski līdz šim bija izdevies visu sarunāt.

Tad, rūpīgi izskatot būvuzrauga sagatavoto defektu aktu, Graudiņš beigu beigās piekrita, ka ir pieļautas kļūdas. Taču viņš joprojām centās visu vainu novelt uz citiem – tagad galvenā grēkāža lomā tika nostādīts konstruktors I. M.

Kāds ir tā saucamais sausais atlikums? Tā kā visu pieaicināto ekspertu slēdziens bija nepielūdzams – proti, konstrukcijas ir jānojauc līdz pamatiem un jābūvē no jauna –, esam šobrīd izkaisījuši vējā 14 000 Eur (ja neskaita vēl dažus tūkstošus par papildu projektēšanu, pieaicināto ekspertu darbu utt.)

Latviešiem ir dziļi filosofisks teiciens – kā ir, tā ir. Taču mēs nolēmām nelatviski neklusēt un padalīties šajā stāstā arī ar citiem, jo – domājams, ka neesam vienīgie, kas ir pamatīgi apdedzinājušies, pašu spēkiem īstenojot privātmājas būvniecību.

Tagad mēs zinām, ka mūsu būvniekam nav nedz atbilstošas izglītības, nedz būvnieka sertifikāta – par spīti publikācijām presē, kur ar viņu saistītais uzņēmums SIA Cube House tika pieteikts kā viens no perspektīvākajiem energoefektīvu māju (Passive house) projektu īstenotājiem Latvijā. Ironiskā kārtā Graudiņa pieteiktais un Radošo Industriju inkubatora atbalstu saņēmušais projekts tā arī nekad nav realizēts. Tagad var arī saprast, kāpēc – laikam jau ir grūti runāt par energoefektivitāti ēkās, kurās ir centimetru lielas šķirbas...

Kā savu pieredzi būvnieks varēja uzrādīt tikai vienu objektu – un pat tajā varēja apskatīt tikai ēkas ārējo apdari. Kā īsti specaģenti ievācām papildu ziņas par Graudiņa iepriekšējiem objektiem, un izrādījās, ka gaužām līdzīgi klājies arī kādam laulātam pārim Mārupē. Būvniecības gaitā tika konstatēti daudz defektu, kā arī patvaļīgi projekta interpretējumi, kas nebija saskaņots ar šīs ēkas arhitektu. Fināla akords šai sadarbībai bija, Graudiņa pašražots parkets, kas būtiski atšķīrās no saimnieku sagaidāmā iznākuma. Uz saimnieces pārmetumiem būvnieks atbildējis īsi un cieti: “Tas ir labākais, ko es varu jums sniegt.” Pēc šiem vārdiem Graudiņš izgājis no telpas – uz neatgriešanos.

Lieki piebilst, ka tieši tā Graudiņa karjera noslēdzās arī mūsu gadījumā, kad būvuzraugs M. Jaunzemis bija sastādījis defekta aktu ar slēdzienu, ka viss karkass ir jānojauc. Šādās situācijās atbildīgajai pusei ir jāatlīdzina radušies zaudējumi. Bet kas tad tas? Graudiņa kungs pēkšņi vairs nav sasniedzams, neceļ klausuli, neatbild uz īsziņām, pēkšņi portālā Facebook no drauga es kļuvu par nedraugu un pat tiku nobloķēta.

Tomēr šo stāstu gribas pabeigt nevis uz minora, bet mažora nots. Ir jau arī kaut kas, par ko varam pateikties Graudiņa kungam. Tā ir vērtīga pieredze un žilbinoši vienkārši secinājumi. Pirms ķeramies klāt savas mājas nojaukšanai un būvēšanai no jauna, mazliet padalīsimies arī ar jums:

1. Mājas arhitektam jāspēj uzrādīt arhitekta diploms; nepietiek ar to, ka šī persona “ir saistīta ar arhitektu biroju”.

2. No arhitekta ir jāpieprasa detalizēts tehniskais projekts, kuru ir iespējams precīzi iztāmēt, samazinot būvnieka iespējas improvizēt. Arhitektam jāspēj arī pārvaldīt visu daudzo apakšprojektu izstrāde.

3. Būvniekam jābūt patstāvīgi uzbūvējušam vismaz vienu dzīvojamo ēku un jāspēj uzrādīt pietiekami  nopietns portfolio ar iepriekš veiktajiem darbiem. Ideāli būtu iegūt atsauksmes no energoefektivitātes ekspertiem, kas veic ēku blīvuma testus, kas redz būvnieku reālo darba kultūru un kvalitāti, kuru nav iespējams paslēpt zem tālākas iekšējās apdares.

4. Projektam jāpiesaista būvuzraugs; viņa viedoklī jāieklausās. Pirms jebkurām būvnieka “uz pasūtītāja interesēm balstītām darbībām, piemēram ierosinot konstrukcijas līmēt objektā, jeb ēvelētu materiālu nomainot ar vienkāršu zāģmateriālu, tās jāsaskaņo ar zinošākiem cilvēkiem – konstruktoru, būvuzraugu, arhitektu. Kārdinājumam ietaupīt dažus tūkstošus EUR var būt spēcīgas blaknes!!!

5. Nedrīkst maksāt būvniekam avansu pirms būvuzrauga akcepta. Piemēram, būvnieka ieteikts “sakarīgs būvuzraugs”, kurš visu akceptē pēc būvnieka atsūtītajām iPhone “miglas bildītēm”, nebūs kvalitātes garants!!!

6. Būvniekam Kasparam Graudiņam jāpamaina profesija – varbūt ir vērts no būvnieka pārkvalificēties par mārketinga un PR speciālistu. Mēs viņam noticējām, un PR jomā tas ir vissvarīgākais!

Novērtē šo rakstu: