Baltkrievijas “vēlēšanas”: stūrī sevi dzen iekšā itin visas puses. Kurai pieslējusies Latvija?
N. Andersons06.08.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Svētdien paredzētajās Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās beidzot, pēc 25 gadiem - un savā ziņā pirmoreiz Baltkrievijas vēsturē - ir kaut kas līdzīgs īstai konkurencei. Diemžēl Latvijas valdība, kā izrādās, ir palaidusi garām lielisku iespēju paklusēt un neizdarīt konkrētu pakalpojumu esošajam režīmam.
Pirms gadiem desmit internetā populārs bija astoņkājis, kurš pratis “paredzēt” futbola spēļu rezultātus - pirms mača viņš ar taustekļiem “norādīja” uz konkrētas komandas attēlu, un tā parasti arī uzvarēja. Drīz vien jokoja, ka astoņkājis tomēr ticis pārspēts pareģošanas mākslā: viņu pārspējuši Minskas mikrobioloģijas institūta kolbā dzīvojoši mikroorganismi - tie pareizi pateikuši, kas uzvarēs nākamajās prezidenta vēlēšanās Baltkrievijā. Pie kam nav pajautājuši, vai vispār esot kādi varianti.
Šogad pirmo reizi varianti ir - no gandrīz 20 kandidātiem 10 netika pielaisti pie balotēšanās, vēl divi izstājās paši, un trīs tomēr nolēma nekandidēt (daži, protams, tika arestēti un pasēdēja kādu laiciņu, un galvenais oponents sēž vēl tagad), tomēr beigās uz balsošanas biļetena bez Aleksandra Lukašenko palikuši četri citi vārdi, no kuriem vismaz viena ir reāla opozīcijas kandidāte.
Baltkrievijas dzīvi tehnoloģijas izmainījušas vēl vairāk nekā Krievijas pilsoņu dzīvi - no populārākajiem (un tāpēc aizliegtajiem) opozīcijas kandidātiem redzams, ka viņi pārstāv mūsdienu sabiedrību, kamēr esošais prezidents reprezentē tipisku aizgājušā gadsimta banānu republikas režīmu.
Toties Valērijs Cepkalo (Augsto tehnoloģiju parka un IT klastera izveidotājs, šobrīd aizbēdzis no Baltkrievijas) un uzņēmējs, videoblogeris, “baltkrievu Navaļnijs” Sergejs Tihanovskis (vairākkārt arestēts politieslodzītais) reprezentē paaudzi, kura informāciju gūst internetā un kuru tāpēc nav varējuši “nozombēt” ar postpadomju stila TV propagandu. Savukārt Viktors Babariko (agrāk - milzu bankas direktors un pazīstams mecenāts, tagad - ieslodzītais) būtu varējis mēģināt uzrunāt abējādas auditorijas.
Lai Tihanovskis netiktu pielaists pie kandidēšanas, pret viņu tika izstrādāta oriģināla shēma, kāda vēl nekur nebija redzēta - pat Krievijā vai Pinočeta laika Čīlē, vai aparteīda laika Dienvidāfrikā ne: vispirms Tihanovski arestēja par mītiņošanu, piesprieda pāris nedēļu arestu “par nekārtību izraisīšanu”, bet izlaida jau pēc vienas nedēļas.
Politieslodzītais paspēja nopriecājies, ka laikam režīmam ierunājusies sirdsapziņa - bet nekā: tikko bijusi klāt nedēļa, kad CVK reģistrē kandidātus, kad Tihanovskis arestēts atkal, lai “atsēdētu pārējo termiņu” (lieki piebilst, ka pat Baltkrievijas likums neko tādu neparedz). Dokumentus tā arī nav varējis iesniegt pilnā mērā, tālab nav pielaists kandidēšanai.
Tagad galvenā opozīcijas kandidāte ir viņa sieva Svetlana Tihanovskaja, jo īpaši pēc tam, kad Lukašenko izteicās - Baltkrievija “neesot gatava” sievietei augstākajā amatā.
Esošajam prezidentam ir labs reitings vecākās paaudzes vidū, bet interneta vidē noturētajās aptaujās viņam ir viencipara reitings - no turienes saukļi par “trīsprocentu Baķku” un “ūsaino tarakānu”. Iznākumā vienubrīd protestētāji par savas politiskās cīņas simbolu padarīja čību, ar ko “sitīšot parazītus”.
Lai būtu godīgi, ir jāpiezīmē, ka arī esošajam prezidentam ir savi nopelni. Lukašenko vadībā deviņdesmitajos tika liegts uzplaukt reketam un organizētajai noziedzībai, netika pieļauta lielo valsts uzņēmumu izlaupīšana un katastrofāla lauku iztukšošanās. Baltkrievijā nav radusies tāda oligarhu šķira, kāda ir, piemēram, Ukrainā (kur viņu savstarpējās cīņas valstij kopumā ne reizi vien nodarījušas ļaunumu). Iedzīvotāju lielais vairums nopelna mazāk nekā kaimiņvalstīs, taču līdz bomžu līmenim nodzīvojušos nabagu skaits kopumā arī ir mazāks nekā kaimiņvalstīs.
Pēc ilgākiem starptautiskās izolācijas gadiem Lukašenko atkal uzlicis Minsku uz starptautiskās diplomātijas kartes, organizējot un noturot “Normandijas formāta” samitus un citas sarunas Donbasa separātisma problēmas risināšanai (noslēgti divi Minskas pamiera protokoli) un sekmīgi noturējies pret Putina vēlmēm anektēt arī Baltkrieviju, formāli sapludinot Krieviju ar Baltkrieviju: katru reizi Lukašenko izrāda ambīcijas kļūt par “apvienotās valsts” prezidentu, un Kremlis atslābst. Ar šīm darbībām Lukašenko, kurš ilgus gadus bija persona non grata Eiropas Savienībā, šogad nopelnīja ielūgumu ierasties oficiālā vizītē Latvijā, un to izjauca tikai koronavīruss.
Diemžēl ierindas baltkrieviem no sekmīgas ārpolitikas labāk nepaliek: viņi redz arvien lielāko Baltkrievijas atpalicību. Pie kam nevis tehnoloģijās, bet gan vispārējā sabiedrības dzīvē: ar katru gadu Baltkrievija ražo arvien modernākus kravas auto (ieskaitot pasaules lielāko pašizgāzēju BelAZ 75710), traktorus, trolejbusus utt., vispopulārākā tiešsaistes spēle World of Tanks ir baltkrievu izgudrojums u.c. - tikmēr mediji pakļauti totalitārisma stila cenzūrai, jebkuru cilvēku jebkurā laikā var arestēt OMON vai Iekšlietu karaspēks, bet tādām Latvijas mūziķu grupām kā Frailty, Heaven Grey vai Varang Nord koncertu laikā Baltkrievijā klāt sēž un uz pirkstiem skatās Baltkrievijas KGB operatīvie darbinieki: atšķirībā no Krievijas te KGB pat nosaukumu nav vīžojusi nomainīt.
Par “Eiropas pēdējo diktatoru” dēvētais prezidents ar šīm vēlēšanām sevi atkal iedzinis ārpolitiskā stūrī - tagad viņš atkal varēs braukt vienīgi vizītēs uz tādām valstīm kā Turkmenistāna, Uzbekistāna, Ziemeļkoreja.
Sevi kā tehnokrātu pozicionējušais Valērijs Cepkalo pēc nepielaišanas vēlēšanās ar dēliem aizbēdzis uz Krieviju, nevis Rietumiem, tādā veidā parādot savu ģeopolitisko orientāciju. Kāds tur brīnums - viņš beidzis Krievijas elites mācību iestādes laikmetā, kad to studentus rutīnas veidā vervēja KGB.
Negaidīti arestētie Krievijas privātās algotņu armijas Vagner algotņi, kas bija sabraukuši Baltkrievijā un ietaisījuši sev bāzi pusotru kilometru no Lukašenko ārpilsētas rezidences, izmantoja lielisku iespēju izgāzties, kad pēc aresta teica - esot iegriezušies Baltkrievijā pa ceļam, braucot “katedrāli skatīties” uz Stambulu (tas nav joks, viņi tiešām tā liecinājuši). Vēl tikai Novičoka pudele pietrūkst.
Mēģinot sasaistīt Vagner algotņus ar opozīcijas centieniem, Lukašenko izskatās diskreditējis vairāk sevi, nekā opozīciju - taču nav izslēgts, ka Kremlis tiešām grib destabilizēt Baltkrieviju, lai to savāktu (sen taču neko nav anektējuši!), un tam visi līdzekļi būs noderīgi. Ukraina jau pieprasījusi izdot gandrīz visus arestētos, jo esot aizdomas par to līdzdalību teroristu bandu sirošanā pa Donbasu.
Lietuvas ārlietu ministrs Linas Linkavičius šodien prognozē: vissvarīgākā Baltkrievijā būšot ne vēlēšanu svētdiena, bet notikumi nākamajā dienā.
Kāds baltkrievu smagās mūzikas fans raksta Facebookā, ka šogad pirmo reizi nebraukšot uz Zobens un Lemess festivālu Bauskā - viņam svarīgāk esot palikt mājās un nobalsot par demokrātisku izvēli. Pat tad, ja opozīcija neuzvarēšot, viņš būšot izpildījis savu pienākumu: “Ukrainā pie daudz mazākiem varas pārkāpumiem nekā šeit savulaik sākās divas sekmīgas revolūcijas.”
Visskumjākais stāsts ir par Viktoru Babariko - Gazprom kontrolētās Belgazprombank vadītāju, kurš pēc 20 gadiem bankas direktora amatā pēkšņi nolēma mest izaicinājumu “ūsainajam tarakānam”. Viņš ieslodzīts it kā par 470 miljonu dolāru atmazgāšanu. Vajadzīgās ziņas Baltkrievijas KGB pienesušas... Latvijas amatpersonas:
https://neatkariga.nra.lv/izpete/320094-latvijas-un-baltkrievijas-draudziba-uz-specdienestu-pamatiem
Tik skumja situācija, kurā praktiski ikviena izvēle ved arvien lielākā strupceļā (tajā skaitā mums, Baltkrievijas kaimiņvalstīm), nav redzēta sen. Tāpēc noslēgumā vēl viens vecs jociņš: kādā situācijā cilvēks ir nosvīdis un laimīgs?
Krievs - iznākot no pirts.
Francūzis - pēc seksa.
Korejietis - pēc pusdienām.
Japānis - pēc TV noskatīšanās.
Latvietis - pēc sarunas ar priekšnieku.
Baltkrievs - pēc prezidenta vēlēšanām.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
