Beidzot arī man jāmet kažoks uz otru pusi: Dievs, svētī Ukrainu, Avens ir "reģiska"!
Edgars Jaunups*01.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ir jādara viss, lai Putina režīms sabruktu un veidotos jauna, demokrātiska, nākotnes Krievija. Putina Krievijas iebrukums Ukrainā maina visu. Šajās dienās mums ir jāpārvērtē daudzas lietas Latvijā, jo ļoti svarīgi būs tas, ko mēs darām šodien un rīt. Aicinu katru no mums izdarīt morāli un politiski pareizos secinājumus par vēl neseno Krievijas ietekmi Latvijā ar šodienas acīm.
Man pašam vēsturiski šķita, ka ne visi Krievijas tā saucamie oligarhi ir Putina piekritēji. Piemēram, ar Latviju radniecīgi saistītais Pjotrs Avens bija viens no Krievijas demokrātijas laika politiķiem, [Jegora] Gaidara komandas loceklis, kurš savā grāmatā “Gaidara revolūcija” uzdod jautājumu – kāpēc Krievija nekļuva par modernu Eiropas valsti? Tādu kā Polija vai Baltijas valstis.
Divtūkstošo gadu vidū Pjotrs Avens sāka Latvijā ieguldīt labdarības projektos, veidot puslīdz saprātīgas attiecības ar Krieviju. “Būs fonds, labdarības un mākslas projekti” — arī mani šis stāsts tolaik pārliecināja. Vēl pirms viņa intereses par Latvijas pilsonību Avens saņēma Triju Zvaigžņu ordeni, kļuva par Latvijas Universitātes Goda doktoru. Arī Rietumu partneru viedoklis pret Avenu bija atvērts, ko apliecina, piemēram, Avena biežā viesošanās Vašingtonā.
Diemžēl piedalīšanās Putina sanāksmē ar uzņēmējiem jau pēc Krievijas uzsāktā kara ar Ukrainu ir nediskutējams un skaidrs fakts par pusi, kuru Avens ir izvēlējies. Pat, ja Avens sirdī nav putinists, pat ja viņš tā rīkojas sava vājuma vai kāda tikai taktiska aprēķina dēļ, tam vairs nav nozīmes. Pjotrs Avens ir Putina sistēmas daļa. Es nožēloju, ka arī es ar savu padomu dalījos ar viņu Latvijas pilsonības iegūšanas laikā 2016. gadā.
Tiem, kas kritizē pašu pilsonības saņemšanas procesu, gribu atgādināt, ka kontrolējošās iestādes jau ir vērtējušas - Pjotram Avenam bija tiesības iegūt Latvijas pasi, balstoties uz vecvecāku izcelsmi. Un būsim jau arī godīgi, ka ne visi, kas ir ieguvuši Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem vai savas izcelsmes un ģimenes saišu dēļ, ne vienmēr spēj tekoši runāt latviski.
Mana iesaiste šajā procesā bija tīri konsultatīva, es par to nesaņēmu nekādu atlīdzību, man lūdza padomu, es to neatteicu. Un vienīgā nauda, kas ir minēta sarunās šajā sakarā, bijusi saistīta ar sabiedrisko attiecību speciālistu piesaisti, ko viņa draugi Latvijā uzskatīja par nepieciešamu Avena publicitātes veidošanai. Es saprotu, ka šis ir jautājums, kur man jālūdz jums man uzticēties, bet tā ir taisnība. Tas arī ir viss, kas man par šo epizodi ir pasakāms.
Šodienas acīm, ne mirkli nešauboties, es būtu pret palīdzību Pjotram Avenam. Tāpēc labi saprotu ikvienu, kurš šobrīd aicina manus kolēģus no Attīstībai/Par! un visus Saeimas deputātus grozīt likumus, lai pilsonību Avenam atņemtu. Tas ir jāvērtē, un par to ir jārunā.
Protams, pats būtiskākais šobrīd ir, kā vien iespējams, palīdzēt Ukrainai. Kā daudzi šajās dienās ir norādījuši, tad Ukrainas tauta karo šobrīd arī par mums! Dievs, svētī Ukrainu!
* cilvēks, kas palīdzēja P. Avenam saņemt Latvijas pilsonību un pašlaik jūtas neērti pēc vairākas dienas ilgās publiskās pieminēšanas.
Publikācijas virsraksts ir Pietiek izvēlēts atbilstoši publikācijas saturam.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.