Iesaki rakstu: 
Kad 2009.gada jūlijā laikraksta Diena redakcijā lepni iesoļoja Aleksandrs Tralmaks un kaismīgi stāstīja par saviem mērķiem mediju biznesā, apliecinot, ka aiz a/s Dienas pirkuma nestāv vietējie oligarhi, tam bija grūti noticēt. Taču varēja.
Kad pērn vasarā, priekšvēlēšanu karstumā, Šlesera draugs Viesturs Koziols (attēlā) paziņoja, ka kļuvis par a/s Diena kontrolpaketes īpašnieku, no Roulendu ģimenes iegādājoties 51% Dienas akciju, bija gandrīz skaidrs, ka par a/s Diena - valstī lielākā mediju koncerna - patiesajiem īpašniekiem, tiek melots.
Jau tad bija jaušams, ka tā ir vietējiem oligarhiem, nevis Koziolam un Roulendiem piederoša Diena. Bija skaidrs, ka Koziols, visticamāk, pilda Dienas īpašnieku izkārtnes funkcijas un kārtējo reizi „atstrādā” saviem „draugiem”.
Kad trešdien kļuva skaidrs, ka 98,84% a/s Diena akciju nonākušas Koziola īpašumā un ka darbam a/s Dienas valdē bez Šlesera drauga Koziola izraudzīti arī ar vietējiem roulendiem – Andri Šķēli un Aivaru Lembergu - saistītas personas, papildus jautājumi bija lieki.
Šķēles pirmsvēlēšanu laika preses sekretāra Romāna Meļņika un Lemberga „rokaspuiša”, bijušā Ventspils naftas valdes locekļa Normunda Staņēviča iecelšanu a/s Diena valdē nevar vērtēt kā nejaušību, kā Koziola uzrunātus profesionāļus, kuri tagad rūpēsies par a/s Diena un tai piederošo mediju nākotni, preses brīvību, redakciju neatkarību, tām pildot medija kā sabiedrības sargsuņa lomu.
Jaunie valdes locekļi ir cilvēki, kas nes ļoti konkrētu informāciju, kuri skaidri norāda uz īpašnieka interesēm.
„Valde ir akcionāru spogulis. Neviens neliks uzņēmuma valdē cilvēkus, kuriem neuzticas. Tāpēc vienmēr skaties, kas ir valdē.” Tā, meklējot atbildes uz jautājumu, kas ir patiesie īpašnieki uzņēmumos, kuru valdēs vai padomēs darbojas ar Šķēli vai Lemberga saistīti cilvēki, savulaik ieteica rīkoties juristi.
Šis likums ir dzelžains - valde pārstāv īpašniekus un punkts. Privātos uzņēmumos valdi neieceļ bez īpašnieku ziņas un uzticības.
Ja vēl varētu noticēt stāstam, ka Šķēles runas vīrs Meļņiks ir mediju profesionālis, kuram ar Koziolu jau iepriekš bijusi sadarbība mediju jomā, tad Lemberga „rokaspuiša” nokļūšanai a/s Dienas valdē nav cita izskaidrojuma, kā vien „patiesā roulenda” interešu pārstāvniecība.
Tagad, kad a/s Dienas valdē salikti Šķēles un Lemberga cilvēki un par a/s Diena akciju īpašnieku pieteicies finanšu grūtībās nonākušais Šlesera draugs Koziols, iedomāties un cerēt, ka tā nav oligarhu Diena, ir naivi. Tā ir oligarhu Diena.
Nesaprotamais tagad ir, kāpēc turpināt spēlēt paslēpes un kāpēc nesaņemt drosmi un atklāti nepateikt, kas bija vietējie roulendi, kā notika Dienas pirkšanas darījums, kādas bija vienošanās un kas ir šī medija patiesie īpašnieki. Kam vēl ir vajadzīga šī liekulīgā acu mālēšana?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.