Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Es, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.

Netaisos atklāt romāna intrigu un pārstāstīt tā saturu, lai gan grāmatu „izrāvu cauri” divos vakaros un būtu labprāt skrējis uz grāmatnīcu pēc otrās daļas, ja tāda būtu. Taču atļaušos izklāstīt to līniju, kas saistīta ar Valsts drošības kartotēku, kas it kā atrodoties Satversmes aizsardzības biroja drošajās rokās. Tajās pašās drošajās rokās, kas pat biroja priekšnieka Jāņa Maizīša datoru ar privātajām bildītēm un filmiņām nespēja nosargāt.

Grāmatā figurē tāds viegli atpazīstams „SABa direktors Jānis Mizītis”, par kura iespējamo prototipu varu tikai piekrist „Baiļu” autoram vai autoriem, kas noslēpušies aiz pseidonīma „Indriķis Latvietis” – „gļēva niecība”, kā grāmatā rakstīts, „kankariņš, kas kādreiz ik nedēļu skrēja atskaitīties uz amerikāņu vēstniecību”. Un tāpat figurē arī kāds Andris Trautmanis - izbijis čekists un arī izbijis „Drošības policijas puspriekšnieks” vienā personā. Arī viegli atpazīstams.

Šis Trautmanis par šo Mizīti vēl kādam grāmatas varonim nezin kurā nodaļā saka tā (nedaudz saīsināšu): „Iedomājieties, ka šī niecība, šis kankariņš, kas kādreiz ik nedēļu skrēja atskaitīties uz amerikāņu vēstniecību, pēkšņi izslej krūti un publiski sāk klāstīt visādas drosmīgas lietas? Politiskas lietas. Ka maisus atvērt nedrīkstot, ka tas esot slikti tāpēc, tāpēc un vēl arī tāpēc.

Jūs tā varat noticēt, ka šis dzīves samīcītais kankariņš to dara pats pēc savas gribas? Ka šāda gļēva, pelēcīga radība pēkšņi lien uz barikādēm un kaut ko kliedz? Tādi kā Mizīškungs šādi rīkojas tikai vienā gadījumā – ja viņu mazās, sačokurojušās oliņas ir iespiestas lielās, lielās skrūvspīlēs un ir kāds vai kādi, kas šīs skrūvspīles pamazām savelk.”

Kopš SAB direktors Maizītis sāka publiski, ar putām uz lūpām stāstīt, ka čekas maisus nekādā gadījumā nedrīkstot publicēt, jo tur esot iekšā visādi godājami cilvēki, bet, piemēram, pazīstamā nomenklatūras advokāta Vonsoviča sieva viņam ar sirdi un dvēseli tikpat publiski piebalso, man ir tieši tādi paši jautājumi kā grāmatas varonim Trautmanim.

Tieši tā – kas ir paņēmis Maizīti pie pēcpuses vai pie olām, lai viņš pēkšņi kļūtu tik principiāls un drosmīgs? Tad, kad viņš bija ģenerālprokurors, viņš bija niecību niecība. Tad, kad viņu izsvilpa no šī amata otrreizējā balsojumā, viņš klanījās un zemojās, kad visi viņā slaucīja kājas. Un nu pēkšņi – tāda drosme un stingrība...

„Bailēs” tiek ļoti detalizēti – tā, ka pilnīgi neomulīgi paliek – aprakstīta viena atbildes versija: čekas maisi vienkārši ir sen nozagti vai kā citādi izčibējuši, bet šī zādzība ir pasludināta par „valsts noslēpumu” un neviens no augstākajām amatpersonām, kas to zina, neuzdrīkstas pat iepīkstēties.

Protams, neiedomājami, eksotiski, neiespējami... Bet padomāsim paši – cik daudzas un dažādas it kā neiedomājamas un neiespējamas lietas pēdējos gados Latvijas politikā ir izrādījušās pat ļoti iespējamas.

Un viss tas, kas grāmatā aprakstīts kā iespējamie apsvērumi, kas mūsu „valstsvīriem” liek šo faktu turēt maksimālā slepenībā, pilnībā saskan ar to, kā šo ainu rāda mana dzīves pieredze un veselais saprāts:

„Iedomājies, puisīt, kas būs, ja tas nāktu gaismā? Kas tik viss nenojobņītos. Jau ar pašu faktu, ka maisi ir pazuduši, pietiktu... Un, ja vēl kāds šo maisu saturu publiskotu. Kaut vai kartotēku, kaut vai sāktu pa desmit uzvārdiem dienā.

Jau pēc nedēļas šai valstī nojobņītos pilnīgi viss. Tādā ziņā tai vecajai aģentei Vīģei bija pilnīga taisnība un Mizītim tāpat – drauds stabilitātei.

Tāpat kā abu žīdiņu bankā iegrūda divus miljardus nodokļu maksātāju naudas, jo tā esot sistēmiska banka, arī maisi ir sistēmiski maisi. Valsts, protams, paliktu, bet pēc tam būtu pilnīgi citāda, tas nu bez variantiem. Bet to, protams, nevienam nevajag...”

VIŅIEM, protams, nevajag. Visiem šiem Mizīšiem, Strautmanēm, Vonsovičiem un pārējai vienam ar otru saaugušajai valstiskajai mafijai. Astoņkājim, kā te pirms kāda laikā runāja.

Bet MUMS?

Tāpēc jautājums man pilnīgi nopietns – kungi un dāmas, kā mēs varam būt pārliecināti, ka čekas maisi joprojām ir tur, kur mums apgalvo, ka tie esot? Kā mēs varam būt pārliecināti, ka tie jau sen nav izzagti vai pārdoti krieviem vai kādam citam? Bet mēs vienkārši dzīvojam ar makaroniem uz ausīm, bet vainīgie netraucēti dzīvo „valsts noslēpuma” aizsegā...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību

FotoParasti politikas vērotājiem vasara ir diezgan garlaicīgs laika posms, jo Saeimas deputātiem ir garās brīvdienas un arī citi politiķi un vadoši ierēdņi izbauda atvaļinājumu. Tomēr šī vasara ir atšķirīga – to nosaka ne tikai izveidojusies krīze Rīgas domē, bet arī skandāli un skaļās emocijas valdībā.
Lasīt visu...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...