Iesaki rakstu: 
Es, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Netaisos atklāt romāna intrigu un pārstāstīt tā saturu, lai gan grāmatu „izrāvu cauri” divos vakaros un būtu labprāt skrējis uz grāmatnīcu pēc otrās daļas, ja tāda būtu. Taču atļaušos izklāstīt to līniju, kas saistīta ar Valsts drošības kartotēku, kas it kā atrodoties Satversmes aizsardzības biroja drošajās rokās. Tajās pašās drošajās rokās, kas pat biroja priekšnieka Jāņa Maizīša datoru ar privātajām bildītēm un filmiņām nespēja nosargāt.
Grāmatā figurē tāds viegli atpazīstams „SABa direktors Jānis Mizītis”, par kura iespējamo prototipu varu tikai piekrist „Baiļu” autoram vai autoriem, kas noslēpušies aiz pseidonīma „Indriķis Latvietis” – „gļēva niecība”, kā grāmatā rakstīts, „kankariņš, kas kādreiz ik nedēļu skrēja atskaitīties uz amerikāņu vēstniecību”. Un tāpat figurē arī kāds Andris Trautmanis - izbijis čekists un arī izbijis „Drošības policijas puspriekšnieks” vienā personā. Arī viegli atpazīstams.
Šis Trautmanis par šo Mizīti vēl kādam grāmatas varonim nezin kurā nodaļā saka tā (nedaudz saīsināšu): „Iedomājieties, ka šī niecība, šis kankariņš, kas kādreiz ik nedēļu skrēja atskaitīties uz amerikāņu vēstniecību, pēkšņi izslej krūti un publiski sāk klāstīt visādas drosmīgas lietas? Politiskas lietas. Ka maisus atvērt nedrīkstot, ka tas esot slikti tāpēc, tāpēc un vēl arī tāpēc.
Jūs tā varat noticēt, ka šis dzīves samīcītais kankariņš to dara pats pēc savas gribas? Ka šāda gļēva, pelēcīga radība pēkšņi lien uz barikādēm un kaut ko kliedz? Tādi kā Mizīškungs šādi rīkojas tikai vienā gadījumā – ja viņu mazās, sačokurojušās oliņas ir iespiestas lielās, lielās skrūvspīlēs un ir kāds vai kādi, kas šīs skrūvspīles pamazām savelk.”
Kopš SAB direktors Maizītis sāka publiski, ar putām uz lūpām stāstīt, ka čekas maisus nekādā gadījumā nedrīkstot publicēt, jo tur esot iekšā visādi godājami cilvēki, bet, piemēram, pazīstamā nomenklatūras advokāta Vonsoviča sieva viņam ar sirdi un dvēseli tikpat publiski piebalso, man ir tieši tādi paši jautājumi kā grāmatas varonim Trautmanim.
Tieši tā – kas ir paņēmis Maizīti pie pēcpuses vai pie olām, lai viņš pēkšņi kļūtu tik principiāls un drosmīgs? Tad, kad viņš bija ģenerālprokurors, viņš bija niecību niecība. Tad, kad viņu izsvilpa no šī amata otrreizējā balsojumā, viņš klanījās un zemojās, kad visi viņā slaucīja kājas. Un nu pēkšņi – tāda drosme un stingrība...
„Bailēs” tiek ļoti detalizēti – tā, ka pilnīgi neomulīgi paliek – aprakstīta viena atbildes versija: čekas maisi vienkārši ir sen nozagti vai kā citādi izčibējuši, bet šī zādzība ir pasludināta par „valsts noslēpumu” un neviens no augstākajām amatpersonām, kas to zina, neuzdrīkstas pat iepīkstēties.
Protams, neiedomājami, eksotiski, neiespējami... Bet padomāsim paši – cik daudzas un dažādas it kā neiedomājamas un neiespējamas lietas pēdējos gados Latvijas politikā ir izrādījušās pat ļoti iespējamas.
Un viss tas, kas grāmatā aprakstīts kā iespējamie apsvērumi, kas mūsu „valstsvīriem” liek šo faktu turēt maksimālā slepenībā, pilnībā saskan ar to, kā šo ainu rāda mana dzīves pieredze un veselais saprāts:
„Iedomājies, puisīt, kas būs, ja tas nāktu gaismā? Kas tik viss nenojobņītos. Jau ar pašu faktu, ka maisi ir pazuduši, pietiktu... Un, ja vēl kāds šo maisu saturu publiskotu. Kaut vai kartotēku, kaut vai sāktu pa desmit uzvārdiem dienā.
Jau pēc nedēļas šai valstī nojobņītos pilnīgi viss. Tādā ziņā tai vecajai aģentei Vīģei bija pilnīga taisnība un Mizītim tāpat – drauds stabilitātei.
Tāpat kā abu žīdiņu bankā iegrūda divus miljardus nodokļu maksātāju naudas, jo tā esot sistēmiska banka, arī maisi ir sistēmiski maisi. Valsts, protams, paliktu, bet pēc tam būtu pilnīgi citāda, tas nu bez variantiem. Bet to, protams, nevienam nevajag...”
VIŅIEM, protams, nevajag. Visiem šiem Mizīšiem, Strautmanēm, Vonsovičiem un pārējai vienam ar otru saaugušajai valstiskajai mafijai. Astoņkājim, kā te pirms kāda laikā runāja.
Bet MUMS?
Tāpēc jautājums man pilnīgi nopietns – kungi un dāmas, kā mēs varam būt pārliecināti, ka čekas maisi joprojām ir tur, kur mums apgalvo, ka tie esot? Kā mēs varam būt pārliecināti, ka tie jau sen nav izzagti vai pārdoti krieviem vai kādam citam? Bet mēs vienkārši dzīvojam ar makaroniem uz ausīm, bet vainīgie netraucēti dzīvo „valsts noslēpuma” aizsegā...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.