Iesaki rakstu: 
Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs šorīt intervijā Latvijas radio visnotaļ sadzīviski garāmejot ieminējās, ka vispār jau viņš ļauno ēnu ekonomiku neciešot ne acu galā, taču savas savrupmājas sniega tīrītājam simt latu gan iedodot „ķepā” bez kādu formālu un muļķīgu nodokļu nomaksas, - viņam šķietot, ka tur nekā tāda arī nemaz neesot.
Celt kādu brēku par šo faktu – pietiekami daudzu ļaužu acīs tā, protams, būtu kārtējā „sīkmaņu riešana” uz īstenu godavīru, ja nu citējam vakar izplatīto Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Pētera Apiņa paziņojumu sakarā ar cita „godavīra” Visvalža Lāča patriotiskajām aktivitātēm sava maka piepildīšanā.
Turklāt – kas gan tur īpašs, vai ne? Tā taču dara visi vai gandrīz visi, vai ne? Un kāda jēga uztraukties par šādiem sīkumiem, ja mūsu acu priekšā tiek ašos tempos nozagta valsts, vai ne?
Jā, protams, tā dara daudzi. Dod ārstiem pateicības kā Ēlerte, sakārto lietas ar ceļu policiju kā Dombrovskis, izblēda savai valstij pārsimt latu kā Lācis, izsprūk no „nevajadzīgiem” nodokļiem kā Hermanis, sabāž visos iespējamos amatos savus radus kā Augulis, arī izsniedz naudu „ķepā” kā Rimšēvičs.
Taču lieta tā, ka šādus „sīkumus” nevienā normālā valstī nevarētu atļauties cilvēki, kas ieņem ārkārtīgi augstus valsts amatus vai uzmetušies par morāles normu modes noteicējiem. Jo viņi ir tie, kas rāda priekšzīmi desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku.
Minētie cilvēki nav nelaimīgi sistēmas upuri. Šie cilvēki ir tie, kas sistēmu rada, uztur un saglabā tādu, kāda tā ir. Un ir visnotaļ zīmīgi tas, ka vienam „godavīram”, kas nesmādē pārsimt latu izblēdīšanu no savas valsts (jo „man pienākas”!), asti celt metas cits „godavīrs”, kurš savulaik pat no savas ne pārāk sirdsšķīstās partijas ar kaunu izslēgts par politisko konkurentu nomelnošanu anonīmās skrejlapās.
Protams, neviens no šiem ļaudīm arī nav „nolaidies” tik zemu, lai paziņotu – piedodiet, atvainojiet, jā, es rīkojos nepareizi, bet vairs es tā nekad nerīkošos, jo nav labi arī sīkumos krāpt savu valsti, jo es apzinos – katra šāda sīka krāpniecība atņem kādu pensiju, kādu pabalstu, kādu slimnīcas gultasvietu.
Tieši otrādi. Ministre Ēlerte, kas tik ilgi mācījusi dzīvot citus, skaidri liek saprast – „dot” noteiktās situācijās ir tikai normāli, viņa tā ir darījusi un darīs atkal, ja „sistēma” liks. Dombrovskis ij nedomā nožēlot lietu sakārtošanu ar ceļu policiju, Hermanis pat nesaprot, kas gan tur slikts – nedaudz palīdzēt valsts apkrāpšanā, Lācis ir sašutis – nu, kas drīkst pārmest, ka viņš paņem to, kas „pienākas”, par sīko valsts apkrāpēju Rimšēviču nemaz nerunāsim...
Viss ir vienkārši – kamēr šādi ļaudis Latvijā būs pie teikšanas, kamēr nakšņošana uz šautenes laidnes vai jelkādi citi pagātnes nopelni vai tagadnes skaļa bļaustīšanās par ētiku un morāli būs pietiekams pamats kādas nelielas blēdības attaisnošanai, šī valsts ies tikai dziļākā un dziļākā postā. Bez variantiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
