Iesaki rakstu: 
Pēdējo laika notikumi pasaulē ir radījuši priekšnosacījumus dažādākām izmaiņām kā starpvalstu attiecībās, tā arī iespējamas izmaiņas valstu iekšienē. Jāsaprot, ka Latvija nav izņēmums. Šībrīža situāciju cenšas izmantot visi tie, kuri vēlas, lai Latvijā būtu citādāks kurss nekā pašlaik. Nebūsim naivi, kaimiņos mums atrodas valsts, kura ļoti labprāt zem savas lācīgās ķepas savāktu ne tikai Latviju, bet arī vairākas citas valstis.
Atkāpītei – protams, ka spēka pielietošana valsts iekārtas maiņās ir jau palikusi vai nu kā galīgais, jebšu - izmisuma līdzeklis, vai arī šāda pieeja ir populāra “mazattīstītajās” valstīs. Precizējums – par “mazattīstītu” valsti šī raksta kontekstā neuzskatu šo valsti pēc ekonomisko vai militāro vai atsevišķu cilvēku intelektuālā potenciāla.
Klasiskā izpratnē par “mazattīstītām” valstīm tiek uzskatītas valstis tieši no ekonomiskā aspekta. Tomēr uzskatu, ka, ja nav naudas, ir slikti, bet, ja valsti vada cilvēki, kuri domā savtīgās interesēs, noniecinot citus, tad tur nekas vairs nav glābjams. Krievija ir kā bagāta ar intelektuāļiem, tā arī daba šo valsti ir apveltījusi ar visu to labāko. Diemžēl vienīgais, ar ko nav paveicies – tas ir ar valdību, bet tas jau cits stāsts.
Bet atgriezīsimies pie skarbās realitātes. Mūsdienās ļoti populāri ir izmantot dažādas formas hibrīdkara metodes, lai panāktu režīma maiņu vai kā minimums – destabilizēt pastāvošo situāciju. Protams, te jāvērtē, vai ir objektīva pamatotība kaut kādām neapmierinātības izpausmē, kā arī – vai ir tiesiski ceļi un instrumenti un tie ir pieejami. Arī neapmierinātību var izpaust dažādi – cieņpilni vai arī – brutāli bļaustoties.
Situācija var būt dažāda, bet, ja cilvēki analizēs un domās, tad ātri vien spēs saprast, kas ir kas. Vai tik tiešām ir kāda problēma, kura jāaktualizē un kas jāmaina, jebšu – problēma tiek izdomāta un izmantota kā iegansts citu mērķu sasniegšanā.
Nav noslēpums, ka COVID – 19 laikā to var izmantot arī kā aizsegu dažādu citu mērķu sasniegšanai. Ir valstis, kuras COVID – 19 izmanto, lai pastiprinātu kontroli pār saviem iedzīvotājiem, vai arī, kuras COVID – 19 situāciju izmanto, lai mēģinātu ietekmēt kādas citas valstis.
Visefektīgāk izskatās, ka protestos pret notiekošajiem procesiem iesaistās kāda sabiedrībā atpazīstama persona. Latvijas gadījumā – vēlams, kura bijusi iesaistīta neatkarības atgūšanas procesā.
Visi ļoti labi atceras, ka 12.decembrī Rīgā notika divi dažādi pasākumi, bet vienotais elements – abi pasākumi vērsti pret ierobežojumiem, kuri tiek noteikti COVID – 19 apkarošanā.
Vienu no pasākumiem pieteica Vides aizsardzības kluba (VAK) prezidents Arvīds Ulme (aktīvi iesaistās arī Jānis Pļaviņš), bet otru - biedrība "Stabilitātei – jā!", kas savu mītiņu rīko dienas otrajā pusē ar mērķi vērst sabiedrības uzmanību uz nepietiekošu atbalstu uzņēmējiem un strādājošajiem ārkārtējās situācijas laikā. Biedrības vadībā ir arī savulaik no "Saskaņas" izslēgtie Aleksejs Rosļikovs un citi.
No vienas puses pirmšķietami šķiet, ka pret noteiktajiem ierobežojumiem iestājas plašas tautas masas, sākot no Latvijas neatkarības atguvēja A.Ulmes, beidzot ar bijušajiem “Saskaņas” biedriem.
Ne velti minēju – pirmšķietami, jo faktiski pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas A.Ulmi var likt vienā katliņā ar Saskaņas eksbiedriem, paturot prātā, ka bijušie nemēdz būt.
Kāpēc bijušie un vienā katliņā? Īpaši, ka A.Ulme tak cīnījās par neatkarības atgūšanu, bet „Saskaņa” un tās biedri visu laiku atklāti vai ne tik atklāti pauduši atbalstu Putina Krievijai?
Labi, paskatīsim, kas tad mums no plašsaziņas līdzekļos pieejamās informācijas ir zināms par A.Ulmi. Vai šis personāžs tik tiešām ir tīrs mūsu zemes patriots vai arī... Te es vairāk domāju par viņa iespējamo sadarbību ar Valsts drošības komiteju (VDK) vai, tautas valodā runājot, – čeku.
Jāatzīst, ka informācija par A.Ulmi un viņa paša paustais saistībā ar čeku ir visnotaļ pretrunīga.
1977. gadā savervēts vēlākais Vides aizsardzības kluba līderis Arvīds Ulme, liecina kartīte ar segvārdu „Zāle”. Sava vārda atrašanos čekas maisos A.Ulme skaidroja ar pretdarbību padomju varai. Labāk bijis skaidrot čekai savu pozīciju, pēc tam VDK runāto atstāstot draugiem un domubiedriem.1
A.Ulme visus šos gadus publiski noliedzis sadarbību ar VDK. 2003.gada 23.septembrī Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūras prokurors Vilhelms Sausiņš izskatīja A.Ulmes pārbaudes lietas dokumentus un nolēma izbeigt pārbaudes lietu, pamatojoties uz paša A.Ulmes iesniegumu par pārbaudes lietas izbeigšanu un vadoties no likuma “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” 14.panta 14.punkta.
Prokurors lēmumā norāda, ka Ulme ir daļēji iepazinies ar pārbaudes lietas dokumentiem un tad uzrakstījis iesniegumu par pārbaudes lietas izbeigšanu. Likuma attiecīgajā pantā teikts – “ja pārbaudāmā persona atzīst sadarbības faktu un lūdz pārbaudes lietu izbeigt, lieta ir izbeidzama”.
Tiesa, šā panta piesaukšana neliedza A.Ulmem arī pirms Saeimas deputāta mandāta apstiprināšanas debatēs 12.Saeimā, atbildot uz citu tautas priekšstāvju pārmetumiem par sadarbību ar VDK, to atkal noliegt. Viņš skaidroja, ka kartīte čekas maisos esot fiktīva. Cik savdabīgi. VDK aģentu kartīšu īstumu apliecina visi vēsturnieki, kuri ir pētījuši šos dokumentus.2
A.Ulme ne tikai ir balsojis par kaut ko “par”. viņš ir arī balsojis “pret”. Proti, likuma grozījumus galīgajā lasījumā atbalstīja 71 Saeimas deputāts, pret tiem balsoja viens parlamentārietis – Arvīds Ulme no Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS).3 (šeit runa par 2018.gada 4.oktobra balsojumu par tā saucamo čekas maisu atvēršanu).
Interesants šķiet arī paša A.Ulmes teiktais, kādreiz atbildot uz žurnālistu uzdoto jautājumu kādēļ čeka viņu darbību nepārtrauc. Jautājums, un pēc tam atbilde skanēja šādi: Viņiem mērķis bija to kustību pārtraukt, apturēt. Kāpēc viņiem tas, jūsuprāt, neizdevās? Tāpēc, ka mēs bijām gudrāki par viņiem, mums bija neformāla struktūra. Tādā ziņā gudrāki, ka viņu jebkāda pretdarbība mums tikai kā vējš mežā – paliekam stiprāki.4
Savukārt par pašu A.Ulmi kāds tā laikabiedrs ir pateicis: “Viņš māk runāt par deviņiem mēmiem, sapņaini un miglaini, galu galā tā arī neko īsti nepasakot. Kā dzejnieks vai īsts deputāts. Tāda suga.”5
A.Ulme tāpat kā vēl daži, kuru uzvārdi meklējami čekas maisos, pasniedz čeku kā “atpalikušu” organizāciju, kuru spēj apmānīt cilvēki bez speciālām zināšanām. Šajā brīdī man gribas iesaukties – jūs paši tam ticat?
Protams, ka tagad viegli attaisnot savu darbību, pasakot, ka patiesībā jau čeka tika vazāta aiz deguna. Tomēr – es šādiem izteikumiem neticēšu, jo, iepazīstoties ar publiskajā telpā pieejamo informāciju, secināms, ka čekā neņēma tādus, kuriem bija problēmas ar intelektu. Tiesa, ja kāds pārpratuma dēļ tomēr iekļuva, tad bija laika jautājums, kad no viņa tika vaļā.
Visi čekisti tika pienācīgi apmācīti. Visi “izstrādes objekti” tika rūpīgi pārbaudīti, turklāt – ne vienu reizi vien. Tehniskais aprīkojums arī bija labā līmenī, līdz ar to par čekas vazāšanu aiz deguna nevarēja pat runāt. Līdz ar to visi izskanējušie izteikumi, ka sadarbība ar čeku bijusi, lai to muļķotu, patiesībā pasaka, ka sadarbība ir bijusi nopietna.
Skatāmies tālāk – A.Ulme visu laiku tagad skandina, ka ar čeku neesot sadarbojies, BET pats 2003.gadā parakstīja sadarbības atzīšanas faktu. Vai tā rīkotos cilvēks, kurš nav sadarbojies? Pēc iepazīšanās ar tiesu praksi lietās par sadarbības konstatēšanu ar VDK6 un ar zinātniskām publikācijām7 šajā jautājumā secināms, ka tiesai, ja pati persona neatzīst sadarbības faktu, faktiski nav iespējams konstatēt sadarbību. Līdz ar to A.Ulmes pašrocīgā atzīšanās par sadarbību vedina domāt, ka sadarbība ir bijusi, turklāt visnotaļ nopietna.
Šis viss liek ar pavisam citām acīm arī paskatīties uz interviju ar Andri Paulu – Pāvulu, kurā viņš citstarp pateica: Galu galā Augstākajā Padomē par Latvijas neatkarību nobalsoja 36 VDK aģenti...8
A.Ulme arī balsoja par Latvijas neatkarību. Vai tas nozīmē, ka viņš to darīja patriotisma jūtu vadīts, atbilstoši savai pārliecībai, – sāku stipri par šo šaubīties.
Ja vēl paskatāmies, ka A.Ulme pēdējos gadus ir bijis kluss un mierīgs un nav iesaistījies nekādās politiskās aktivitātes, rodas jautājums, kamdēļ viņš tik aktīvs ir kļuvis tieši tagad, kad situācija sabiedrībā ir visnotaļ saasinājusies un līdz ar to lielāka iespējamība dažādākām pārmaiņām, tajā skaitā arī no āra injicētām? Varbūt biedri no Kremļa ir aktivizējuši “guļošos” aģentus, lai destabilizētu situāciju?
1 https://ir.lv/2019/11/13/spele-ar-velnu/
2 https://ir.lv/2019/12/12/mums-nebija-ieksejas-vainas-sajutas/
3 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/cekas-maisi-jau-sogad-bus-publiski-pieejami-nacionalaja-arhiva.a294717/
4 https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/tava-kartina-bus-uz-visiem-sturiem-intervija-ar-arvidu-ulmi.a343063/
5 https://ir.lv/2019/12/12/mums-nebija-ieksejas-vainas-sajutas/
6https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vdkkomisija/020_Stukans_2015c_2016-01-30janv_VDK-sadarbibas-fakta-procesa-trukumi.pdf
7 https://lvportals.lv/norises/277110-vai-sadarbibas-fakta-ar-vdk-konstatesanas-procedura-ir-pilniga-2016
8https://web.archive.org/web/20180128234631/http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/politika/item/42790-par-latvijas-neatkaribu-balsoja-36-vdk-agenti
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
