Iesaki rakstu: 
Neraugoties uz dažu autoru optimismu, ko tie nedēļas nogalē pauduši sociālajos tīklos, un jūsmīgu publikāciju portālā Delfi, situācija autoratlīdzību nodokļu reformas jomā joprojām ir kritiska.
Iespējams, kādam viss kārtībā likās arī pirms tam, kad situācijas risināšanā bija spiests iejaukties valsts prezidents Egils Levits. Viņš “lielisko likumprojektu” nosauca par brāķi. Debatēs tika lietots arī vārds „bardaks”.
Man bija iespēja būt klāt brīdī, kad tas notika, un vērot savām acīm tipisku mūsu ierēdņiem un politiķiem raksturīgu traģikomēdiju – dažādu ministriju amatpersonas vienus un to pašus jaunievedumu autoratlīdzību jomā skaidroja pilnīgi pretēji.
Prezidenta ieteikumi bija divi. Pirmais, reformas atlikšana un kvalitatīva likuma izstrāde. Otrais, sagatavošanas periods, kurā autori tiktu informēti par izmaiņām.
Politiķi ļoti ātri amortizēja prezidenta teikto, mudīgi atzīstot, ka tomēr esot drusciņ kļūdījušies. Tomēr faktiski brāķa likumprojekta sasteigtā virzīšana turpinās. 28. oktobrī Saeima to apstiprinās 1. lasījumā. Iesniegt labojumus drīkstēs tikai politiķi un, iespējams, tikai 24 stundas. Vienīgais, kas šobrīd ir labots – pasīvajām autoratlīdzībām joprojām būs 25 un 50 % attaisnoto izdevumu. Pārējais ir miglā tīts un nekādu lielo optimismu nevieš.
Fakti ir nepielūdzami: autori reāli saņems mazāk par savu darbu, palielināsies nodokļu slogs, un nav skaidrs, vai 2022. un 2023. gadā netiek iecerēta tālāka nodokļu celšana. Turklāt autoratlīdzība kā režīms ar šo reformu tiks iznīcināta un izskausta no likumiem, pielīdzinot to saimnieciskajai darbībai vai darba ņēmēja un devēja attiecībām.
Sabiedrība un daļa autoru tiek maldināti ar prātuļojumiem par solidaritāti un sociālo nodrošinājumu. Tā ir vistīrākā demagoģija. Patiesībā runa ir par visai minimāliem sociāliem ieguvumiem (paternitāte, maternitāte, slimības pabalsts no 11 dienas un iemaksa pensiju fondā minimālajā variantā).
Tas reāli izdevīgi varbūt ir vien tiem, kas līdz šim bija tikai autori un kuriem līdz 2017. gadam likums būtībā liedza veikt sociālos maksājumus. Tie, kuri atradās darba attiecībās ar valsti (un tādu ir vairākums), no šī neiegūs praktiski neko. Visi nodokļi darbavietās viņiem tika maksāti arī līdz šim.
Toties kā autori viņi turpmāk saņems krietni mazāk par to pašu darbu. Ministrs Reirs piektdien zoom sanāksmē runāja par apmēram 15% zaudējumiem. (Sākumā ierēdņi apgalvoja, ka to nebūšot vispār.) Tēlnieks Kristaps Gulbis ir aprēķinājis, ka viņa zaudējumi būs 300%, un tā nav tukša fantāzija.
Rakstošie autori, kuri, visticamāk, pēc reformas izmantos vienkāršoto kontu, faktiski paliks bez jebkādas iespējas saņemt attaisnotos izdevumus. Būtībā viņi, nesaņemot neko pretī, iegūs tikai zaudējumus un cerību uz niecīgu pensiju vecumdienās, jo turpmāk autoriem no katriem 100 eiro būs jāatskaita paredzētais nodoklis 25% un no atlikušās summas pilnībā jāsedz visi savi izdevumi, kas rodas, piemēram, romāna rakstīšanas un tam nepieciešamo materiālu izpētes procesā.
Visi solījumi par kompensējošo mehānismu ir vistīrākā fikcija. 2021. gada Kultūras ministrijas budžetā tam nav līdzekļu. Kultūras ministrs sola tos prasīt no ārkārtas līdzekļiem, tomēr neesmu dzirdējis Kariņa kungu sakām – jā, mēs tos piešķirsim.
Nezinu, varbūt kādam tiešām šķiet, ka autori ļoti iegūs, tomēr es ierosinātu apvaldīt optimismu, lai pēc tam nebūtu kauns par to, kas noticis. Manuprāt, vienīgais labums, ko sabiedrība no šī brāķa iegūs grāmatniecībā, ir grāmatu cenu kāpums apmēram par 3-5 eiro.
Kopā ar Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāju Igoru Dobičinu pagājušo piektdien esam lūguši valsts prezidentu Egilu Levitu turpināt sekot autoratlīdzību nodokļu reformai.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
