Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Britu balsojumu par "brexit" uztveram kā pērkona spērienu no skaidrām debesīm. Kā tas tā varēja notikt, ka pat pieredzējušie bukmeikeri, nemaz nerunājot par daudzajām aptaujām, paredzēja balsojumu "pret" izstāšanos no ES? Bet nobalsoja tomēr "par"? Kas tāds varēja notikt? Varbūt nelaimīga nejaušība?

Mēģināsim ieviest kaut nedaudz skaidrības ar pašu britu slavenā detektīva Šerloka Holmsa dedukcijas metodes palīdzību. Vispirms uzdosim jautājumu - kura sabiedrības daļa bija pārsvarā "brexit" atbalstītāji? Kā zinām, tie bija vecākās paaudzes ļaudis. Vai viņi zināja vai varbūt glabāja atmiņā kaut ko tādu, kas pie zināmas apstākļu sakritības arī nospēlēja šādu liktenīgu lomu? Tādā gadījumā būtu jāatgriežas pie 30-40 gadu senas vēstures, būtībā pie Margaretas Tečeres laikiem. Viņa bija Lielbritānijas premjerministre 1979.-1990. gadu laikā, bet pirms tam, kopš 1975. gada - konservatīvo partijas līdere.

No ekonomisko uzskatu viedokļa viņa bija pārliecināta Keinsisma (aktīva valsts iejaukšanās ekonomikā) pretiniece. Viņas simpātijas bija drīzāk klasiskā liberālisma (runa ir par liberālismu ekonomikā) pārstāvja Frīdriha Heijeka (Friedrich Hayek - 08.05 1899 – 23.03.1992), vēlāk arī Miltona Frīdmena (Milton Friedman - 31.07.1912 – 16.11.2006) pusē. Viņa arī neatzina toreiz par Eiropas kontinentā arvien populārāku kļūstošo "labklājības valsts" ideoloģiju.

Neskatoties uz saviem uzskatiem un ideoloģisko pārliecību, kuras saknes apzināti vai neapzināti stiepās dziļi lielākajā britu sabiedrības daļā droši vien vēl no karalienes Viktorijas (24.05.1819 – 22.01.1901) laikiem, kuru vēsturnieki nereti dēvē par Eiropas "vecmāmiņu", jo daudzas Eiropas aristokrātu paaudzes saglabājušas ar viņu tuvākas vai tālākas radniecības saites (arī Elizabete II un Princis Filips, Norvēģijas Haralds V, Zviedrijas Karls VI Gustavs u.c.).

Tomēr kādēļ tieši karaliene Viktorija? Viņai laba slava plašā sabiedrībā, jo tieši karaliene Viktorija radīja mūsdienu konstitucionālo monarhiju, lielāko daļu likumdošanas tiesību Anglijas parlamentā novirzot Pārstāvju palātai (House of Commons) uz Lordu palātas (House of Lords) rēķina, bet karaļnamam saglabājot tikai simboliskas un reprezentatīvas funkcijas. Faktiski viņa būtiski "apgraizīja" visas privileģētās kārtas tiesības.

Lieki piebilst, ka karalienes Viktorijas valdīšanas laiks saglabājies britu atmiņā arī kā "zelta" laikmets, kad dzīves apstākļu uzlabošanās skāra visus sabiedrības slāņus un impērijā gandrīz visā viņas valdīšanas laikā valdīja miers (Pax Britannica). Tas bija laiks, kad nostiprinājās britu nācijas sabiedrisko vērtību sistēma un savdabīgās tradīcijas, kas savu nozīmi saglabājušas līdz pat mūsdienām.

Taču diez vai nostaļģija vadīja britu konservatīvo partijas līderi M.Tečeri, kad viņa septiņdesmito gadu vidū atbalstīja vienotas Eiropas (Eiropas Ekonomikas Kopienas - EEK) ideju. Drīzāk viņu un citus konservatīvo partijas līderus motivēja pragmatiski apsvērumi - Lielbritānijas ekonomika sešdesmito un septiņdesmito gadu laikā pārdzīvoja nopietnas grūtības. Kontinentālās Eiropas ekonomika tolaik attīstījās daudz veiksmīgāk, un briti uzskatīja, ka viņiem jābūt kopā ar Eiropu.

Taču M.Tečere nepaļāvās uz tobrīd stiprāko Eiropas plecu. Kļuvusi 1979. gadā par Lielbritānijas premjerministri  viņa nekavējoties ķērās pie visaptverošām ekonomiskajām reformām. To mērķis bija - vairāk tirgus ekonomiku un mazāk valdības, t.i. līdz minimumam samazināt valdības iejaukšanos ekonomikā. Šādu valsts pārvaldes decentralizāciju savā ziņā var uzskatīt par karalienes Viktorijas "reformu" turpinājumu.

Tūlītēji M.Tečeres reformu rezultāti bija visai pretrunīgi. Masveida privatizācijas, valstij piederošu uzņēmumu racionalizācijas un dažādu citu pārveidojumu rezultātā Lielbritānijā ievērojami pieauga bezdarba līmenis, palielinājās Džini koeficients. Taču kopumā Lielbritānijas ekonomiskais stāvoklis konsekventi uzlabojās, bet vēlākā laika gaitā samazinājās arī bezdarba līmenis.

Vienlaicīgi transformējās arī Eiropas Savienība, taču veidā, kas Lielbritānijas konservatīvo vidū, visvairāk jau pašai M.Tečerei, izraisīja arvien lielāku skepsi un nepatiku. Visvairāk viņu kaitināja tas, ka ES institūcijas arvien lielākā apjomā "ražoja" dažādas arvien detalizētākas regulas, ne vienmēr iedziļinoties to nepieciešamībā. To viņa apzīmēja kā "dirižizma" (dirigisme) sērgu.

Te gan būtu jāatzīmē, ka dirižizmam jeb indikatīvai plānošanai Eiropā bija savi slavas laiki, it īpaši Francijā (fr. - Les Trente Glorieuses), jeb "lieliskie trīsdesmit". Runa ir par apmēram trīsdesmit gadu ilgu pēckara periodu (1945-1975), kad visa Eiropa piedzīvoja strauju uzplaukumu. Taču 1973. gada naftas krīze iezīmēja "lielisko trīsdesmit" beigas un, līdz ar to arī indikatīvā plānošana, līdzīgi kā direktīvā plānošana PSRS komandu ekonomikā, drīzāk kļuva par ekonomiskās attīstības traucēkli, nevis veicinātāju. Lielbritānijā (arī ASV - "Reiganomika") saprata visātrāk, ka laiki mainījušies un jāmeklē citi ekonomikas un valsts pārvaldes modeļi, jauni ekonomiskie stimuli un mehānismi.

Taču Briselē, Luksemburgā un citās kontinentālās Eiropas galvaspilsētās noskaņojums bija daudz miermīlīgāks. M.Tečeres biogrāfs Čārlzs Mūrs (Charles Moor) nesenā intervijā Spiegel International pat atzīmē, ka kādā savā Briseles vizītes laikā viņa ievērojusi, ka ES ārlietu ministri brīdī, kad pēc viņas domām tiem būtu vajadzējis čakli strādāt, viņi sēdēja un laiskojās ar dzērieniem. Britu premjerministre nav izturējusi  un dusmās iesaukusies - "Look at them, we saved all their necks in the war!" - paskat tik, un mēs karā paglābām viņu visu kaklus!

M.Tečeres karjera 1990. gadā beidzās, lielā mērā viņas negatīvās nostājas pret ES dēļ. Taču lielākā britu daļa vēl turpināja ticēt, ka LB vieta ir ES. No otras puses, neviena Lielbritānijas valdība līdz pat mūsdienām, pat arī ne leiboristi, nav mēģinājuši atteikties no M.Tečeres veiktajām reformām, tās atcelt vai kaut ko būtiski mainīt. Un kādēļ gan to darīt, ja arī kopš 2000. gada Lielbritānijas ekonomika attīstījusies veiksmīgāk nekā ES?  Arī pēdējo 10 gadu laikā Lielbritānijas IKP ir bijis acīmredzami dinamiskāks.

Pēc 2008.-2009. gadu finanšu krīzes LB ekonomika bija uzņēmusi pietiekami strauju attīstības tempu, kurš, kā tiek prognozēts saskaņā ar ekonometriskiem modeļiem, turpinās paātrināties.

Protams, notikušais "brexit" ienesīs šajās prognozēs savas korekcijas, iespējams, būtiskas, un tās, vismaz īstermiņā, noteikti nebūs pozitīvā virzienā. Taču, kā būs tālākā perspektīvā - laiks rādīs. Katrā ziņā vismaz līdz "brexit" LB attīstības prognozes izskatījās krietni pozitīvāk nekā ES.

Vai ir kāds pamats domāt, ka abas šīs ainas pēc notikušā "brexit" varētu mainīties vietām? Ja pieņem, ka ES tagad ir un arī nākotnē būs labākā situācijā nekā par "pastarīti" kļuvusī LB, tad varbūt. Bet, vai tā tiešām ir un, vai tā būs arī nākotnē?

Uz visa šī fona drīzāk izbrīna nevis ka noticis "brexit", bet gan, ka tas nācis tik vēlu. Gurķu izmēra un banānu pieļaujamā liekuma normatīvi, nekontrolētā imigrācija, administratīvā kārtā uzspiežamā imigrantu kvotu politika un tml., pielika visam punktu - britiem beidzot tomēr viss "piegriezās", un taisnība beigu beigās izrādījās baronesei Tečerei, kas kādā citā sakarā reiz izteicās, ka ES ir principā nereformējama.

Līdz šim mēģinājām rast izskaidrojumu par vecāka gadagājuma referenduma balsotāju motivāciju. Bet kā ar jauniešiem? Viņi taču pārsvarā balsoja "par" palikšanu ES sastāvā, tāpat kā vairums Londonas, Skotijas un Ziemeļīrijas iedzīvotāju. Kembridžā un Oksfordā - kur vairums balsstiesīgo ir gan gados jaunāki, gan ar augstāku izglītības līmeni, nospiedošs balsu skaits bija atdots par palikšanu ES.

Kā liecina dažas aptaujas, jauniešus pārsvarā uztrauc ceļošanas un darba iespējas ārpus LB, bet zinātnē nodarbinātie ir satraukti par finansējumu pētniecībai, kur liela daļa atbalsta nāk tieši no ES fondiem.

Te jāatzīst, ka tik liela atšķirība starp paaudžu uzskatiem izšķirīgu valsts attīstības jautājumu izlemšanā ir nopietna LB sociāla problēma, to nav iespējams ignorēt un britiem nāksies meklēt tās risinājumu.

Tiesa, varbūt nedaudz pārspīlēts ir arguments, par sagaidāmiem ierobežojumiem britu jauniešiem studēt Eiropas universitātēs - no 10 pasaules TOP universitātēm nav nevienas no ES kontinentālajām dalībvalstīm, bet ir 4 no LB. No otras puses, izglītības kvalitātes reitings ir tikai viens no motivācijas faktoriem studēt vienā vai otrā mācību iestādē. Ne mazāk svarīga ir Eiropas jauniešu savstarpējās komunikācijas iespēja dažādās studentu apmaiņas programmās. Tas ir arī viens no veidiem kā reālajā dzīvē studentu tusiņos nodibinātas draudzības saites, gadiem ejot, nereti nospēlē svarīgu lomu sarežģītajās starpvalstu attiecībās. Ja tas tiek apdraudēts, plaisa starp valstīm tālākā nākotnē arvien pieaugs.

Īpašs jautājums ir Londonas iedzīvotāju balsojums "pret" "brexit". Domājams, ka lielā mērā to noteica Londonas etniskais sastāvs - 39% galvaspilsētas iedzīvotāju nav dzimuši LB, bet ir ieceļotāji no citām valstīm. Līdz ar to viņi ir daudz kosmopolītiskāki un viņus daudz mazāk satrauc britu pamatiedzīvotāju bažas par savas politiskās neatkarības, kultūras un tradīciju saglabāšanu.

Ja pēc visa šeit teiktā vēlreiz pievēršamies slavenā brita Šerloka Holmsa dedukcijas metodei, tad varam nonākt pie dažiem, ja ne skaidri definētiem secinājumiem, tad vismaz uzvedinošiem jautājumiem. Piemēram, vai "brexit" patiesībā nav simptomātiska, latenta ES vājuma pazīme?; vai laiki pasaulē nav mainījušies, līdzīgi kā iepriekš minētajos septiņdesmitajos un, pašreizējais ES modelis ir kļuvis neatbilstošs reālajai situācijai?; vai problēma patiesībā ir ne tikai LB, bet arī ES?; jo, arī citas ES valstis, tajā skaitā arī Latvija, ir ar savu vēsturi, vērtībām un tradīcijām, kas ar administratīvi birokrātiskiem līdzekļiem diez vai ir integrējami tipveida federatīvas impērijas modelī?

Lai kādas būtu atbildes uz šim jautājumiem, ES vadībai, institūcijām, nevienam citam, varbūt nevajadzētu būt pārāk pašpārliecinātiem, "brexitā" vainojot "nesaprātīgos" britus, visu veidu populistus, nacionālistus un tml. Tā šobrīd būtu ļoti tuvredzīga un destruktīva ES politika - dead end. Eiropiešiem, noteikti jāturas kopā. Bet par kopības formu vienmēr var vienoties, vēl jo vairāk, ka iespēju diapazons šeit ir ļoti plašs. Sākot jau ar to, ka LB beigās nemaz neizstājas no ES. Taču tas nenozīmēs, ka nekas nemainīsies. Tas vairs nav iespējams. Pat šādā gadījumā daudzas lietas nāksies mainīt, varbūt pat vairāk ES nekā LB, un par daudzām lietām nāksies vienoties. Bet vienošanos nevar panākt citādi kā tikai iecietīgās diskusijās, ar pamatotiem argumentiem, bez apvainojumiem un pārmetumiem.

Pārpublicēts no https://sites.google.com/site/tractusgroup/home

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Juceklis sabiedriskajos medijos

FotoPirms nedēļas Latvijas radio Ziņu dienests izteica neuzticību radio valdei un pieprasīja tās atkāpšanos vai atbrīvošanu. Šo paziņojumu atbalstīja vairums Ziņu dienesta darbinieku. Žurnālisti uzskata, ka strādā vismaz ceturto daļu virs noteiktās slodzes un nesaņem adekvātu atalgojumu par padarīto darbu.
Lasīt visu...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...