Brīdinājums šodienas “mazajiem valdniekiem”: jūsu vara nav mūžīga
Edgars Abrams, Mg.sc.administr08.06.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sirds sāp par tiem ierindas cilvēkiem un Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri ar savu darbu šajā naktī un svētdien nodrošinās, lai pašvaldību vēlēšanas tiktu pabeigtas ar cieņu. Šie izturīgie ļaudis palīdzēs, lai Latvijas Republikai un tās korumpētajai partiju sistēmai nekristu starptautiskā kaunā, kārtējo reizi nesot upuri, nevis ar saviem mīļajiem kopā ejot svētdienas baznīcas soli vai vienkārši pavadot šo dienu ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem.
Tas, kas noticis, kas notiek un diemžēl turpinās notikt, balstoties uz Jaunās Vienotības, Zaļo un Zemnieku savienības (jaunzemnieku) un Progresīvo izveidoto vēlēšanu informatīvi tehnoloģisko sistēmu, nav vienkārši politisks manevrs, – tā ir valsts mēroga krāpniecība jeb valsts uzticamības nozagšana. Šī zagšana nozog gan tautas uzticību, gan ieskauj valsts finanšu līdzekļu izšķērdēšanas kontekstu. Šīs sistēmas nevis nodrošina demokrātiju un caurskatāmību, bet kļuvušas par instrumentu tautas gribas manipulēšanai, kas ir pretrunā gan Satversmes garam, gan Eiropas Savienības direktīvām par godīgu vēlēšanu procesu un valsts pārvaldes caurskatāmību (Direktīva (ES) 2019/1937 par ziņotāju aizsardzību un Eiropas Komisijas ieteikumi par labu pārvaldību).
Māte Latvija tiek spridzināta un pazemota šo partiju trijotnes un rafinētā prezidenta komandas rīcībā, kas, šķiet, ir zaudējuši jebkādas ētikas un atbildības robežas. Valsts tiek iztirgota: pēdējais, kas mums palicis kā prece – meži, "Latvenergo", "TET", "Latvijas Mobilais Telefons" – viss, ko gadu desmitiem veidojuši Latvijas cilvēki, tiek sagatavots izpārdošanai zem riska kapitāla, “privatizācijas” vai “efektivitātes” plīvura. Šāda rīcība nav tikai bezatbildība – tā robežojas ar valsts nodevību, kas skar gan Eiropas Savienības tiesību aktu pārkāpumu (piemēram, ES līguma 2. pants par demokrātiju un tiesiskumu), gan Satversmes 1. un 2. pantu, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kur vara pieder tautai.
Šajās vēlēšanās mēs esam piedzīvojuši Latvijas Sodomas un Gomoras kulmināciju – tik dziļu morālo pagrimumu, ka klusēšana kļūst par līdzdalību. Kauns un nosodījums šai politiskajai mafijai, kuras rokās ir nevis tautas mandāts, bet svešu interešu pārstāvēšana.
Te vietā ir atgādināt Mārtiņa Lutera vārdus: „Labam mācītājam jābūt gatavam ne tikai mācīt, bet arī par savām avīm dzīvību atdot. Tāds ir Kristus piemērs, un tāda ir patiesa ganu sirds.”
Ir pienācis laiks jaunai Atmodai. Tautai jānāk pie brieduma – garīga, politiska un nacionāla. Šim atmodas vilnim vairs nedrīkst būt vietas partokrātijas konstrukcijās un viltus “progresīvisma” piesegā realizētajās shēmās. Valsts un pašvaldību manta nav partiju privātīpašums! Eiropas Savienības regulas un pašas Latvijas likumi pieprasa pārredzamu un sabiedrības interesēm pakļautu mantas pārvaldību. Ikviena rīcība, kas to ignorē, ir uzskatāma par publiska īpašuma izšķērdēšanu un var būt krimināli sodāma saskaņā ar Krimināllikuma 196. pantu – par valsts vai pašvaldības mantas izšķērdēšanu.
Un šis vēlēšanu sistēmas jaunprodukts ir kā ķirsis uz konditorijas kūciņas.
Brīdinājums šodienas “mazajiem valdniekiem”: jūsu vara nav mūžīga. Sodomas un Gomoras iemītnieki saņēma Tā Kunga taisnīgo sodu. Neviens režīms nav pastāvējis mūžīgi. Laiks apstāties – ne tikai savu, bet Latvijas labad un savu tuvāko labad.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
