Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

„Būt vai nebūt” – inovācijām izglītībā!

Andrejs Mūrnieks, Dr.sc.adm., Latvijas Pedagogu domes valdes priekšsēdētājs
14.07.2011.
Komentāri (18)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vai tiešām Latvijas skolotāji ir mazāk radoši nekā viņu ārzemju kolēģi? Tādas šaubas varētu rasties no nereti vienpusīgās informācijas masu medijos. Protams, tāpat kā jebkurā jomā, arī izglītībā līdzās izcilniekiem strādā arī viduvējības. Tomēr „apokaliptiskās” bažas par visu Latvijas skolotāju it kā neieinteresētību izglītības attīstībā ir stipri pārspīlētas. To pierāda viens piemērs no nesenas pagātnes: Izglītības inovācijas fonda (IIF) pieredze. Diemžēl tā tika nepamatoti pārtraukta, lai gan IIF savu darbu veica sekmīgi, balstoties uz profesionālu ekspertu slēdzieniem un izglītības nevalstisko organizāciju pārraudzību pār finansējuma sadali. Pastāv bažas, ka šobrīd izglītības inovāciju politika ir nonākusi vienīgi ierēdņu rokās.

Valstiski būtu domāt ne vien par ārējiem strukturāliem pārkārtojumiem, kas skar finansējuma modeli izglītības iestādēm vai klašu skaita samazināšanu, bet arī par izglītības satura un inovāciju idejas attīstību. Tas, ka atteiksimies no vienas klases un samazināsim skolā pavadīto laiku, kurš jau tā Latvijā nav ilgs salīdzinājumā ar citām valstīm, izglītības kvalitāti nepaaugstinās. Drīzāk otrādi. Jādomā ir par pedagogu motivācijas un metodiskā atbalsta sistēmu, par izglītības satura mūsdienīgošanu, par vērtībizglītības attīstību. Šajā virzienā viens no izglītības politikas uzdevumiem ir atbalsts inovācijām.

Izglītības inovācijas fonds bija tapis 14 gadu ilgās diskusijās. Tā pastāvēšanu pieprasīja jau 1994. gadā Izglītības un zinātnes darbinieku kongress un Latvijas Pedagogu dome (LPD) – biedrība, kura pārstāv 20 pedagogu profesionālās asociācijas. Taču tikai 2007. gadā bija iespējams uzsākt Fonda darbību, lai gan Likumu par Izglītības inovāciju fondu Saeima pieņēma jau 2002. gadā.

IIF bija vienīgā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārraudzības iestāde, kurā īstenojās valsts līdzekļu sabiedriska pārvaldība, jo Fondu vadīja padome, kurā bija pārstāvētas 10 ievērojamākās valstiskās un nevalstiskās izglītības organizācijas. Izglītības inovācijas fonds darbojās līdzīgi kā Kultūrkapitāla fonds.

Savu lietderību IIF ir apliecinājis: pirmā izglītības inovāciju projektu konkursa rezultāti daļēji ir pieejami Valsts izglītības attīstības aģentūras mājas lapā. Šajā konkursā uzvarēja 76 projekti. To atbalstam tika izlietoti – 189 653 Ls. Vienam projektam varēja iegūt līdz 5000 Ls. Kopējā pirmajā konkursā saņemto 388 inovācijas projektu pieprasītā summa bija 1 220 088 Ls.

Tas pierāda, ka Latvijā ir talantīgi skolotāji, kuri vēlas dalīties ar savām radošām idejām. Protams, minētie projekti nepretendē uz pasaules līmeņa izgudrojumiem vai apvērsumiem pedagoģijā.  Daudzi no tiem ir saistīti ar nelieliem uzlabojumiem, savas pieredzes apkopojumiem, inovatīvu, bet Latvijā maz izmantotu metožu adaptācijām, alternatīvu mācību programmu, uzdevumu krājuma vai elekronisku mācību līdzekļu radīšanu utml. Minētajiem projektiem tomēr bija multiplicējoša ietekme – skolotājs tika motivēts jauninājumu ne tikai izdomāt un ieviest, bet arī dalīties tajā ar citiem.

Otrajā konkursā IIF saņēmā vēl 312 jaunus projektu pieteikumus. Taču tie palikuši neizvērtēti – sakarā ar Fonda darbības apturēšanu, ko 2009.g. panāca toreizējā izglītības un zinātnes ministre T.Koķe (ZZS). Turklāt tas notika gadā, ko Eiropas Komisija bija pasludinājusi par Radošuma un inovāciju gadu!

Lēmums tika pieņemts krīzes histēriskajā gaisotnē, tomēr tam nav attaisnojuma, jo ietupījums 100 000 Ls apmērā valsts līmenī neko būtiski nemainīja. Īstais iemesls Fonda darbības apturēšani iespējams bija tas, ka finansējums tika sadalīts caurskatāmi, profesionāli un nedz ierēdņiem, nedz politiķiem, kuri bija IIF padomē, nebija iespēja ietekmēt ekspertu lēmumus. Fonda padomē bija gan izglītības un zinātnes ministrs, gan Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisijas pārstāvis. Tomēr Fonda stratēģiju noteica visas IIF padomes koleģiāli lēmumi, kur izglītības profesionālajām organizācijām bija pārsvars.

Zīmīgi, ka iepriekšējā dienā pirms izšķirīgā balsojuma Saeimas izglītības, zinātnes un kultūras komisijas deputāti vienprātīgi iestājās par Fonda saglabāšanu. Tomēr partiju discpilīna un koalīcijas padomes lēmums jau nākamajā dienā visiem pozīcijas deputātiem spieda savu nostāju mainīt. Tika pieņemts Izglītības un zinātnes ministrijas bīdītais likums Par Izglītības inovācijas fonda likuma atzīšanu par spēku zaudējušu. Tieši tas šajā un līdzīgajos gadījumos satriec visvairāk.  Solīts tiek viens, bet darīts – cits! Kas galu galā ir Saeimas deputāti? Tautas suverēnās gribas pārstāvji, kuri balso pēc savas sirdsapziņas, vai Satversmē neminētās koalīcijas padomes un neredzamo režisoru marionetes?

Inovāciju projektu liktenis, saskaņā ar minēto likumu, ir uzticēts Valsts izglītības attīstības aģentūrai (VIAA), kas pārņēmusi Izglītības inovācijas fonda saistības. Tiesa gan VIAA deleģētā izglītības inovāciju attīstības funkcija pusotra gada tika atstāta bez finansiāla seguma.

Šogad izglītības inovācijām beidzot piešķirti 67 000 Ls.  Taču rodas jautājums: kā ar šo nelielo naudas summu pareizāk rīkoties.

VIAA ir IIF saistību pārņēmēja (sk. likuma „Par Izglītības inovācijas fonda likuma atzīšanu par spēku zaudējušu” 2. pantu). Tas nozīmē, ka vajadzētu nevis sludināt jaunu konkursu, bet gan pabeigt  iesākto Otro izglītības inovāciju projektu konkursu. Pretējā gadījumā cieš tiesiskās paļāvības princips (projektu iesniedzējiem no valsts puses tika solīts, ka viņu piedāvājumi tiks izvērtēti). VIAA var pārmest arī nelietderīgu valsts līdzekļu izšķiešanu, ja divreiz tiek organizēts konkurss ar vienu un to pašu mērķi.

VIAA būtu jāskaidro arī kā tieši šogad paredzēts izglītības inovāciju projektus izvērtēt.

Inovāciju izvērtēšanai jābūt caurskatāmai, profesionālai un maksimāli objektīvai. Tāpēc svarīgi saglabāt IIF izstrādāto sistēmu projektu izvērtēšanā. Izglītības inovācijas fonda padome, saskaņā ar IIF nolikumu, bija izveidojusi 4 ekspertu padomes – eksakto, sociālo, humanitāro zinātņu un kultūrizglītbas jomā. Konkursā uz 20 izglītības inovāciju ekspertu vietām startēja 144 pretendenti. Eksperti tika arī speciāli apmācīti.

Latvijas Pedagogu dome uzskata, ka izglītības inovācijas projektus nevajadzētu vērtēt IZM struktūrvienību vai VIAA ierēdņiem. To vislabāk un objetīvāk var veikt savas jomas profesionāļi, kuriem pašiem ir inovatīva domāšana un inovāciju pieredze. Turklāt tādi jau tika izvēlēti minētajā IIF konkursā.

Atklāts ir jautājums: kā saglabāt ideju par valsts līdzekļu sabiedrisku pārvaldību. 

Kā jau minēts, Izglītības inovācijas fonda stratēģiju noteica padome, kas sastāvēja no 10 nevalstisko organizāciju un valsts struktūrvienību pārstāvjiem (t.sk. LPD, Pašvaldību savienības, Izglītības vadītāju asociācijas u.c.). Tā tika daļēji saglabāta arī likumā „Par Izglītības inovācijas fonda likuma atzīšanu par spēku zaudējušu”.

2010. gadā diemžēl ir notikusi likuma  grozīšana, no kura izslēgti (ar 16.12.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.) būtiskie 3. – 7. panti.  Šie panti saglabāja ideju par IIF padomes līdzdalību turpmākajā izglītības inovāciju stratēģijā. Minētā likuma grozījumi, kas pieņemti klusībā, neinformējot par to sabiedrību, IIF padomi un Latvijas Pedagogu domi, vedina domāt, ka notikusi sabiedrības līdzdalības samazināšana izglītības inovāciju pārraudzības procesā un valsts līdzekļu pārvaldībā. Ja tā ir apzināta politika, tad LPD nosoda šādu rīcību kā nedemokrātisku un pretēju Latvijas sabiedrības un izglītības attīstības interesēm. Tā ir pretēja  arī nevalstisko organizāciju un valsts partnerattiecību principiem.

Izglītībā – tāpat kā jebkurā dzīves jomā – ir nepieciešamas nelielas, bet nepārtrauktas inovācijas, ne tikai vienreizēji vareni pārkārtojumi. Radošu un izdomas bagātu skolotāju motivēšana ar nelielām inovāciju projektu naudām ir viens no izglītības vadīšanas un attīstības instrumentiem. Tas var dod ievērojamu efektu ar nelielu līdzekļu ieguldījumu, salīdzinot ar patlaban praktizēto netiešo skolotāju algu paaugstināšanu, izmantojot struktūrfondu līdzekļus. Tas, ka pedagogs, iesniedzot savu portfolio ar dokumentiem, var pretendēt uz 100 Ls papildinājumu savai algai, protams, ir daļējs risinājums kritiskajā pedagogu atalgojuma situācijā. Tas pagaidām attur daļu skolotāju no streika vai došanās ekonomiskajā trimdā uz ārzemēm. Tomēr no tā izglītības darba   kvalitāte uzlabojas minimāli. Toties iespēja ar reālu, izmērāmu rezultātu apliecināt savu radošumu inovāciju projektu konkursā var būtiski uzlabot izglītības kvalitāti daudzās skolās un motivēt pedagogus radošam darbam.

 Ar tik zemu atalgojumu kā tagad diez vai Latvijā sagaidāms supererudītu jaunu cilvēku masveida pieplūdums skolotāja profesijā. Tāpēc jāizmanto tie skolotāji, kuri ir. Daudzi no viņiem ir gatavi radošam darbam un jauninājumiem, kā to apliecina skolotāju atsaucība inovāciju konkursos.

Pilnvērtīga izglītības inovāciju politika risinātu arī mācību grāmatu problēmu. Izdevniecības labprāt strādā ar gatavu mansukriptu, taču autoram izstrādāšanas laikā nepieciešami vismaz nelieli iztikas līdzekļi, ko varētu nodrošināt projekts par inovatīvas mācību grāmatas satura radīšanu.

Latvijas Pedagogu dome aicinās nākamo Saeimu un valdību nekavējoši atjaunot Izglītības inovācijas fondu – tādā formā, kādā tas tika iecerēts un veiksmīgi darbojās! Diemžēl sarunās, kas nesen (22. 06. 2011.) notika ar izglītības un zinātnes ministriju, LPD priekšlikumi par IIF atjaunošanu tika noraidīti. Atliek cerēt uz nākamās valdības atsaucību vai pašiem aktīvi iesaistīties politikā, ko šobrīd paver paredzamās ārkārtas Saeimas vēlēšanas.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...