Iesaki rakstu: 
Šis gads atmiņā paliks ne tikai ar netīrāko priekšvēlēšanu kampaņu, bet arī ar čekas maisu zīmogu. Jautājums, vai Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentus nodot publiskai apskatei, izteikti prevalēja pirmajā pusgadā, kad vēsturnieki steidza paveikt darbu pie dokumentu izpētes un galīgā lēmuma pieņemšanas.
Tā arī nav pilna skaidrība par to, vai izpētes komisija ir iesniegusi pilnvērtīgu gala ziņojumu vai tikai daļēju. Taču balstoties uz Kaktiņa ekstrasensu kantorīša datiem, vairākums Latvijas sabiedrības grib, lai dokumenti tiek publiskoti un būtu pieejami visiem.
Taču, neskatoties uz sabiedrības degsmi ieraudzīt savā kaimiņā nodevēju, simt negudrie turpina bremzēt un meklēt atrunas, lai čekas maisus nepadarītu atklātus. Ne par velti runā, ka Saeimas ēkā un citur valsts augstākajos varas ešelonos ir pilns ar bijušajiem danoščikiemun citiem meža un kūts iemītniekiem.
No Saeimas partijām visaktīvāk pēdējo dienu laikā pret šo maisu publiskošanu ir darbojusies tieši Saskaņa, kura, visticamākais, pilda Kremļa norādījumus, jo, ja atklātībā nonāks informācija par danoščikiem, tad Maskavas garajai rokai vairs nebūs ietekme pār šiem cilvēkiem. Te gan ar Saskaņu veiksmīgi saslēgsies un draudzēsies gan ZZS biedri, gan arī citu partiju biedri, kas darbojušies komjaunatnē un kompartijā.
Atzīmēšanas vērts ir pieņēmums, ka Maizīša priekšgājējs SAB priekšnieka amatā Kamaldiņš (tas pats, kurš mēdza izskatīties pēc kārtīga sutenera) un tādi izmeklētāji kā zivju konservu Babris u.c., veiksmīgi izķeksēja laukā „pareizo” puišu lietas, lai uz tiem nemūžam nekristu aizdomu ēna, ka tie ir sadarbojušies ar VDK. Jā, tie ir atsevišķi multimiljonāri un sabiedrībā labi zināmi un cienījami cilvēki, kuri pretēji Rokpeļņa piemēram līdz savai pēdējai dzīves minūtei neatzītu savu sadarbošanos ar VDK.
Izskatās, ka čekas maisu liktenis tiks norakts priekšvēlēšanu gaisotnē un daudzi no mums nepiedzīvos to dienu, kad varēs aplūkot tos vai nu digitālo kopiju veidā, vai kādā no Okupācijas muzeja izstādēm.
Tam visam pa virsu pēdējā laikā uzradušies sabiedrībā labi zināmi cilvēki, kuri sevi dēvē par biedrību „Latvija Pasaulē”. Tā ir dibināta pavisam nesen - 2017.gada 7.augustā Zinātņu akadēmijas telpās.
Biedrības mājaslapā nav minēti tās biedri, lai vismaz radītu pienācīgu izpratni par šo organizāciju. Taču, ja ņem vērā biedrības izsūtīto aicinājumu augusta vidū pie visām valsts augstākajām amatpersonām, tostarp Saeimas frakcijām, vērsās biedrības „Latvijas Pasaulē” pārstāvji – Ojārs Spārītis (Zinātņu akadēmijas prezidents - attēlā); Aloizs Vaznis (izbijis operativņiks un iekšlietu ministrs juku laikos); Andris Ruģēns („Latvija Pasaulē" valdes priekšsēdētājs; brīvmūrnieks); Jānis Reiniks (bijušais Drošības policijas priekšnieks); Andris Trautmanis (bijušais Drošības policijas 2. pārvaldes priekšnieks); Indulis Zālīte (bijušais SAB Totalitāro seku dokumentēšanas vadītājs); Inese Dreimane (vēsturniece); Zigmārs Turčinskis (vēsturnieks); Jānis Vanags (LELB arhibīskaps); Pāvils Brūvers (LELB bīskaps – emeritus); Edvards Pavlovskis (Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps); Rihards Rasnacis (Romas katoļu baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankēviča uzdevumā priesteris); Mārtiņš Šics (Saeimas deputāts); Jānis Streičs (LZA Goda loceklis), ar aicinājumu „novērst sociālo konfliktu un sabiedrības šķelšanos”.
Sociālā konflikta un sabiedrības šķelšanas novēršanas ir spēcīgs arguments, un dažs labs ziņu portālu lasītājs tam noteikti noticētu, jo zem šāda paziņojuma ir parakstījušies sabiedrībā zināmi un cienījami cilvēki. Tagad, lūdzu, pievērsīsim uzmanību tam, ko jau minēju dažas rindas iepriekš, proti, ka starp aģentiem un danoščikiem, iespējams, ir sabiedrībā labi zināmi un cienījami cilvēki, piemēram, prātiņu nokodušais Kalniņ’ Imka, bet tas būtu mazākais ļaunums, Dievs ar viņu.
Tie var būt arī garīdznieki un zinātnieki. Šai sakarā nāk atmiņā sen aizmirsta manis izvirzīta hipotēze par arhibīskapu Vanagu, kurš, iespējams, ir bijis saistīts ar čeku, taču par viņu dati visticamāk glabājas kaut kur Maskavā. Šādam pieņēmumam ir tiesības pastāvēt, kamēr tas nav apgāzts, jo patiesībā Jāņa biogrāfija ir American dream vērta, un neapstrīdams ir fakts, ka čeka PSRS laikos kontrolēja visas konfesijas.
Savukārt Spārītim līdzīgi kā mūsu ārlietu ministram vajadzētu beidzot iznākt no skapja, jo, iespējams, viņa mazais noslēpums (ja tā ir taisnība) visdrīzāk ir zināms Kremļa gaiteņos. Protams, ja viņš savu orientāciju nav nomainījis kopš padomijas laikiem. Par to viņu nekādi nevar nosodīt, bet šis noslēpums var tikt izmantots kā spiediena instruments.
Iepriekš uzskaitītie kungi un viena dāma, tostarp partija Saskaņa, mums vārda tiešā nozīmē draud ar sociālajiem konfliktiem. Drīzāk es to uztvertu par izmisīgu ķeršanos pie ne tik smukiem paņēmieniem, lai sabiedrība nobītos un nepieprasītu čekas maisu atvēršanu.
Tad nu atgriezīšos atpakaļ pie tā, ka 60% Latvijas iedzīvotāju grib, lai čekas maisi tiktu atvērti. Domāju, ka ir pagājis pietiekoši daudz laika, lai iespējamie pārdarījumi draugu, paziņu un radu starpā tiktu piedoti. Turklāt pāris sasisti deguni vai izsisti zobi seno laiku vārdā neradīs sociālo konfliktu un sabiedrības šķelšanos.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
