Iesaki rakstu: 
„Cilvēkam pašam ir jāizvērtē, vai viņš šeit grib dzīvot un strādāt, vai viņam ir citur labāk, valsts nevar aizturēt. Valsts nevar ar katru cilvēku iet un auklēties, mēs varam kaut kādu rāmi piedāvāt, bet nevaram pilnībā to risināt,” – šāds bija daudzus skatītājus saniknojušais finanšu ministra Andra Vilka izteikums Latvijas televīzijas raidījumā Labrīt, Latvija!. Pietiek šodien bez kādiem labojumiem publisko ministra skaidrojumus par šo izteikumu, kurus viņš elektroniskajā pastā nosūtījis saviem partijas biedriem.
„Labs vakars visiem!
Par vakardienas rīta interviju LTV1. Jūsu zināšanai, raidījuma vadītājs man iepriekš aizsūtītos jautājumus vispār ignorēja, izņemot to jautājumu par Lembergu. Tā vēl nekad neviens žurnālists nebija ar mani izrīkojies, kaut intervijas sniedzu TV un radio nu jau kādus gadus 9.
Vēl nesākoties raidījumam, viņš sūdzējās par iepriekšējā vakarā saņemto dzīvokļa rēķinu, ap 100 latiem, un lai es, un valdība tagad atbild un palīdz viņam un visiem pārējiem to nomaksāt. Un tādu esot vairums cilvēku, tā kā jāseko esot tūlītējai kardinālai rīcībai, citādi visi aizbrauks prom...
Zinot to, ka valdība un pašvaldības tomēr palīdz visai daudz cilvēkiem ar dažādiem pabalstiem, taču tā nav spējīga un nekad nevarēs palīdzēt ikvienam. Katram ir jādomā arī pašam par saviem ienākumiem un izdevumiem, par darbu un dzīvesvietu.
Liela daļa cilvēku neieskatās sevī, bet meklē vainu citos un ārējos cēloņos. Mēs paši esam izvēlējušies dzīvot kapitālismā, nevis sociālismā, komunismā. Un kamēr neticēsim valstij un liela daļa vairīsies no nodokļu nomaksas, nevarēsim sapņot arī par kapitālismu ar sociālisma seju (Skandināvija, arī Igaunija).
Komunālo maksājumu un nek. īps. parādi ir un paliks problēma kādu gadu, divus, un tur būs jārunā gan par to zināmu atlikšanu (cilvēks maksā kaut daļēji), tarifu iespējamo pārskatīšanu (jāseko regulatoram cieši līdzi), u.c. risinājumiem.
Patlaban esam paradoksālā situācijā, kad lielie skaitļi (makroekonomika) ir stabili uzlabojušies, bet mazie (daļa uzņēmumu un liela daļa mājsaimniecību) vēl turpina pasliktināties. Man nav ne mazāko šaubu, ka lielie skaitļi uzlabosies vēl pārliecinošāk vasarā un turpmāk, kas radīs gan jaunas darbavietas, gan pakāpenisku algu pieaugumu. Savukārt inflāciju tracinošie faktori norims 2012.gadā.
Es atvainojos tiem, kuriem liekas, ka esmu tos aizskāris. Latvija ir nospraudusi savu ceļu un tā tajā jau ir veikusi 3/4. Kāpēc mēs nevaram būt tikpat garīgi stipri un savu valsti mīloši kā igauņi? Mēs taču darām tieši to pašu, mācoties dzīvot paši par saviem līdzekļiem! Es nevēlos Skandināvijas un Piebaltijas robežu novilktu gar Varžupīti (Valka-Valga)...”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.