Četras lietas, kas pazudušas no Dabas resursu nodokļa likuma grozījumiem

Lai cik konteinerus atkritumu dalītai vākšanai mēs izvietotu Rīgā, ar papildu šķirošanas iespējām vien mēs plastmasas iepakojuma problēmu neatrisināsim.

Atkritumu samazināšanas un pārstrādes ķēdē ir citi posmi, kur ir steidzami nepieciešami uzlabojumi. Viens no labākajiem rīkiem valdības rokās ir Dabas resursu nodoklis (DRN). Šā nodokļa mērķis piesārņojošākas darbības padarīt ekonomiski neizdevīgas – preces ietekmi uz vidi iekļaut tās cenā, tā vietā, lai to ignorētu un noveltu uz kādu citu. Tātad, piemēram, piemērojot lielākas nodokļa likmes nepārstrādājamam iepakojumam, mēs veicinām pārstrādājama iepakojuma izmantošanu, kas savukārt samazina to nepārstrādājamo atkritumu apjomu, kas nonāk atkritumu poligonos.

Pirms vairāk nekā pusgada Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rīkoja ievērojamu DRN likuma grozījumu apspriešanu. Visi piekrita: piedāvātie grozījumi būtu liels solis atkritumu sistēmas uzlabošanā un veicinātu loģiskākas sistēmas izveidi – sistēmu, kurā viss plastmasas iepakojums netiek uzskatīts par līdzvērtīgu un ražotāji tiek motivēti izmantot iepakojumu atbildīgi un izmantot pārstrādājamu iepakojumu.

Tad nāca pārsteigums: likumprojekta jaunajā versijā, ko VARAM publicēja šā gada martā, no 14 sākotnējām lappusēm palikušas piecas – lielākoties tehniski grozījumi. Pamatojums, kāpēc ir izņemtas jau apspriestas izmaiņas, kas ir saņēmušas piekrišanu gan no vides organizācijām, gan no nozares pārstāvjiem, netika sniegts. Vēlos uzsvērt tikai četras labas lietas, kas ir pazudušas, atstājot ārpusē arī tādus svarīgus jautājumus kā, piemēram, tekstilatkritumus.

Par nepārstrādātu plastmasu 15 miljonus joprojām maksāsim visi

No 2021. gada ES valstīm ir jāveic maksājumi ES budžetā par nepārstrādātu plastmasas iepakojumu – 0,80 EUR par katru kilogramu, Latvijas gadījumā šī summa sastāda vairāk nekā 20 miljonus eiro. ES pagaidām Latvijai ir piešķīrusi atlaidi, līdz ar to gadā maksājam tikai 15 miljonus eiro.

Būtu tikai loģiski šīs izmaksas uzlikt uz to ražotāju pleciem, kuru izmantotais iepakojums netiek pārstrādāts. Lai gan DRN likuma grozījumos bija paredzēts šo noteikt maksu – 0,90 eiro par katru kilogramu plastmasas iepakojuma, kas nonāk atkritumu poligonos, valdība ir izvēlējusies citu ceļu un acīmredzot joprojām vēlas šo summu maksāt no kopējā valsts budžeta.

Vēlos saprast – kāds ir pamatojums šādai izvēlei? Kāpēc šādi izdevumi būtu jāsedz no valsts budžeta? Ražotājiem ir zemāka motivācijas domāt par iepakojuma uzlabošanu, bet valsts budžetā ir par 15 miljoniem mazāk. Ja šādi līdzekļi – 15 miljoni gadā – tiktu ieguldīti pārstrādājamībā, pārstrādē un iedzīvotāju izglītošanā, mūsu atkritumu statistika būtu krietni labāka.

Atbrīvojums no DRN joprojām varēs tikt piemērots visam iepakojumam

Sākotnējā grozījumu versijā tika noteikts, ka atbrīvojumu no nodokļa samaksas nepiemēros iepakojumam no plastmasas un kompozīta materiāliem, kura materiāla īpašības neļauj to pārstrādāt vai kas nesatur pārstrādātu plastmasu vismaz 25% apmērā. Šis punkts padarītu ekonomiski neizdevīgāku nepārstrādājamu plastmasas iepakojumu.

Šobrīd arī nepārstrādājams iepakojums tiek iekļauts ražotāja paplašinātās atbildības sistēmās, tādējādi ievērojami samazinot izmaksas ražotājam, bet apgrūtinot pārstrādes mērķu sasniegšanu. Ražotājam ir vienalga, vai viņa iepakojums ir pārstrādājams – izmaksas no tā nemainās. Liela daļa ražotāju pat nespētu pateikt, kas ar viņu iepakojumu notiek pēc iemešanas konteinerā. Lai gan Latvijā joprojām nepastāv pārstrādājama iepakojuma definīcija, šāds punkts DRN likumā varētu tikt iekļauts jau tagad.

Nepietiek iepakojumu sašķirot. Mums ir jāveido tirgus pārstrādātai plastmasai. Iepakojums, kas satur pārstrādātu plastmasu, lielākoties ir dārgāks nekā iepakojums no jaunas plastmasas. Tagad uzņēmumu motivācija izmantot pārstrādātu plastmasu saturošu iepakojumu balstās lielākoties uz labu gribu un iespēju izcelties tirgū. Pārstrādātas plastmasas izmantošana būtu jāveicina pat vēl vairāk, bet pašlaik DRN likumā iepakojums, kas satur pārstrādātu plastmasu, tiek uzskatīts par absolūti līdzvērtīgu iepakojumam no jaunas plastmasas.

Dzērienu un ēdiena kartona iepakojuma no kompozīta kartona izejmateriāliem (tetrapakas) pārstrāde ir kļuvusi tikai nedaudz izdevīgāka

Rīgā šo iepakojuma tipu var šķirot. Par iespējām to šķirot citās Latvijas vietās jautā savam atkritumu apsaimniekotājam. Šādu iepakojumu pārstrāde turas mata galā. Tā balansē uz neizdevīguma robežas: daļa apsaimniekotāju nevar savākt pietiekamus apjomus, un pietiek pat ar nelielām izmaiņām cenās, lai to pārstrādei vairs nebūtu ekonomiskas jēgas.

Visi mūsu kvadrātveida dzērienu un ēdienu iepakojumi sastāv no vairākiem materiāliem, lielākoties kartona, plastmasas un alumīnija. Kā lai šim iepakojumam piemēro DRN? Līdz šim tas tika darīts, balstoties uz lielāko iepakojuma daļu – visbiežāk kartonu. Tātad, lai gan šie iepakojumi satur apmēram 20% – 30% plastmasas, no DRN likuma skata punkta tie bija līdzvērtīgi papīra kastītei.

Septembrī piedāvātajā versijā tika piedāvāts izveidot atsevišķu likmi dzērienu un ēdienu multislāņu iepakojumam, nosakot to līdzvērtīgu plastmasas iepakojuma DRN likmei. Tas ļautu atviegloti uzelpot un pateikt, ka šo iepakojumu pārstrādāt ir jēga. Šobrīd piedāvātajā versijā tiek atstāts vidusceļš – DRN tiek aprēķināts katram slānim atsevišķi. DRN likme konkrētajam iepakojumam būs atkarīga no tā sastāva.

Kopējais ir lielāks nekā daļu summa. No pārstrādes viedokļa kopā salīmēts kartons, plastmasa un metāls ir krietni sarežģītāk apstrādājams materiāls nekā no viena materiāla izgatavots iepakojums. Arī Zero Waste Europe un Eunomia pētījums liecina, ka šobrīd tiek pārstrādāta tikai šo iepakojumu kartona komponente.

Nav skaidra DRN likme par atkritumu apglabāšanu nākotnē

Ja septembrī apspriestajā versijā tika noteikta DRN likme atkritumu apglabāšanai 2024. gadā, šobrīd tā no likumprojekta ir izņemta. Ņemot vērā, cik lēna un smaga ir DRN likuma grozīšana, šis ir ļoti pārsteidzošs lēmums. Tātad apglabāšanas izmaksu nākotne ir nezināma un nevar tikt izmantota biznesa lēmumu pieņemšanai.

Viena no lietām, ko esmu dzirdējusi praktiski katrā sarunā ar uzņēmumiem, ir vēlme pēc skaidras nākotnes vīzijas iepakojuma un atkritumu jautājumos, taču nav skaidrs pat tāds sistēmas pamats kā atkritumu apglabāšanas likme.

Aicinu atbildīgo ministriju un pēc tam arī Saeimas deputātus sadzirdēt manu un citu iesaistīto pušu aicinājumus un komisiju sēdēs iekļaut atkārtoti vismaz šos punktus:

Iemaksas ES budžetā par nepārstrādāto plastmasas iepakojumu nedrīkst tikt segtas no valsts budžeta. Tās ir jāsedz ražotājiem.

DRN likumā jāierobežo iepakojumi, kas var iegūt atbrīvojumu no DRN. Ja iepakojums netiek pieņemts pārstrādei, par to ir jāmaksā pilnā DRN summa.

Kompozīta kartona iepakojuma DRN jāveicina šī iepakojuma dalīta vākšana un pārstrāde

DRN likme atkritumu apglabāšanai 2024. gadā ir jāizsludina laikus.

No jau apspriestā likumprojekta izņemtās normas ir pretrunā ar ES noteikto mērķu sasniegšanu un paralizē progresu atkritumu apsaimniekošanā. Nepieņemt šīs normas ir īstermiņa domāšana, kas pasliktina ne tikai apkārtējās vides stāvokli, bet arī Latvijas budžeta situāciju.

Novērtē šo rakstu: