Cik ilgi gan Latvijai, gan Igaunijai pietiks pacietības apmaksāt „Rail Baltica” zaudējumus?
Aivars Strakšas09.12.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vēl pāris argumenti, pirms valdība un Saeima izdara izvēli starp tūlītēju pazemojumu un nesaprātīgām izmaksām tuvākā nākotnē.
Pāris secinājumi no iepriekšējām sērijām. Nav diskusiju par to, ka Rail Baltica projekts nekad neatmaksāsies. Beidzot ir nonākts līdz sapratnei, ka ātrvilciena koncepts nevar tikt realizēts, izbūvējot Rail Baltica ar vienu sliežu ceļu, ekonomējot uz žogiem, trokšņu sienām un viaduktiem.
Nedaudz no vēstures.
Vēl deviņdesmito gadu sākumā ar vilcienu no Rīgas varēja aizbraukt uz Tallinu un Pērnavu. Maršrutu slēdza 1992. gadā. Posmā no Rīgas līdz Ipiķiem dažus gadus vēlāk. Iemesls ļoti vienkāršs – nebija, kas brauc. Atceramies, ka uz slēgšanas brīdi Latvijā dzīvoja par 400 tūkstošiem un Igaunijā par 100 tūkstošiem iedzīvotāju vairāk nekā šodien. Personīgais autotransports arī nebija tik pieejams. Tik un tā šajā maršrutā nebija kam braukt.
Kas tagad ir mainījies?
Nedaudz cita trase. Limbažu un Rūjienas vietā Saulkrasti (2500 iedzīvotāju) un Tūja (320 iedzīvotāju). Potenciāli braucēju mazāk. Var teikt, ka pat nav pavisam, jo iedzīvotāju skaits runā pats par sevi.
Ja paveiksies, tad ceļā pavadītais laiks no Pērnavas (41,5 tūkstoši iedzīvotāju) samazināsies par kādu stundu. Vai pietiekoši, lai radītu jaunus braukt gribētājus tik daudz, lai piepildītu vismaz vienu vilcienu dienā? Bet vajadzētu apmēram reizi stundā katrā virzienā. Starp Tallinu un Rīgu varētu būt vairāk braucēju, taču arī Tallina ar saviem 430 tūkstošiem iedzīvotāju nav liela pilsēta.
Kravas? Kaut kas varētu būt, ja biznesam būs izdevīgi. Jākonkurē izmaksu ziņā ar autotransportu. Nekādu beramo vai lejamo kravu, kur dzelzceļam ir priekšrocības, šajā maršrutā tikpat kā nebūs. Varbūt kaut kas no kokmateriāliem uz Eiropu.
Ātrvilciena koncepts ļāva sapņot un jauca galvu, taču viena sliežu ceļa gadījumā sapņi pārvēršas par tukšām fantāzijām, jo nonākam pazīstamā situācijā.
Turklāt, ja nevar pa tiešo aizbraukt uz Rīgas centru, tad situācija kļūst vēl sliktāka. Pārsēšanās Salaspilī uz pašreizējo ViVi pat tad, ja tiks nodrošinātas maksimāli iespējamās ērtības, padara ainu vēl bēdīgāku. Tiem dažiem igauņiem, kuriem būs vajadzība nokļūt Kauņā, vai lietuviešiem Tallinā šāds risinājums der. Protams, ka Rīgai tas neko nedos, un te ir jāpiekrīt Briškenam. Taču iztērētais papildu miljards, lai izbrauktu cauri Rīgas stacijai, radīs tikai lielākus zaudējumus.
Un tagad paskatāmies nākotnē. Cik ilgi gan Latvijai, gan Igaunijai pietiks pacietības apmaksāt zaudējumus. Piecus gadus vismaz, jo saņemts ES finansējums? Līdz nākošajai finanšu krīzei? Līdz kapitālajam remontam, ja ES atkal neiedos naudu?
Vienkāršāk sakot, izvēloties, pa kuru ceļu iet, ir jāizvērtē, ar kādiem nosacījumiem un cik reāls ir jau slēgtās dzelzceļa līnijas uz Ipiķiem scenārijs.
Jebkurā gadījumā tas ir no nulles atšķirīgs skaitlis.
Seko mums 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
