Cik lieliski mēs gatavojāmies epidēmijai un cik lieliski strādājam
Ilze Viņķele06.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kopš februāra Veselības ministrijas, tās iestāžu, manu kolēģu un mana dzīve ir pakārtota vīrusam. Mēs ceļamies, pavadām dienu un uz īsajām stundām ejam gulēt ar koronavīrusu domās, lēmumos, darbos un pat sapņos. Kopš izskanēja ziņas par jaunā vīrusa ekspansiju Ķīnā, mūsu epidemiologi un infektologi sekoja līdzi vīrusa izplatībai, Covid19 slimības attīstībai un veselības organizatori centās modelēt, ko tas nozīmēs Latvijas veselības aprūpes sistēmai, kādi sagatavošanās darbi jāveic. Latvija bija gluži līdzīga situācija kā visas pasaules, tostarp Eiropas valstīs – bija jāgatavojas cīņai ar nezināmu pretinieku. Tikai salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Latvijas veselības aprūpe gadu desmitiem bija nepietiekami finansēta un mediķu skaits, īpaši medicīnas māsu, ir kritiski nepietiekams.
23.februāris nāca ar ziņu par inficēšanās un Covid19 slimības sprādzienu Itālijā. Jaunais vīruss no šķietami tālās Ķīnas bija klāt Eiropā. Lai gan tajā svētdienas rītā vēl nebija pieejama detalizēta informācija par notiekošo Itālijā, bija skaidrs, ka sākas maratona skrējiens arī Latvijas veselības aprūpes sistēmai un mums ar kolēģiem.
Veicu piezīmes, ko šķiru trīs daļās – par tagad un nekavējoties veicamajiem darbiem, par nepilnībām, kļūdām un problēmām krīzes vadībā un par to, kas nekavējoties būs jādara, kad tiksim krīzei pāri. Šajā ierakstā sniegšu ieskatu, kā noris krīzes vadības ikdienas darbs Veselības ministrijā.
Katru dienu, reizēm izņemot svētdienas, no rīta sanāk krīzes vadības komanda. Sākumā klātienē, tagad kolēģi pieslēdzas arī attālināti. Komandas kodolu veido daļa Veselības ministrijas (VM) vadības, veselības aprūpes, sabiedrības veselības, farmācijas departamentu kolēģi, NVD vadība, SPKC vadība, NMPD vadītāja, Veselības inspekcijas un Zāļu valsts aģentūras pārstāvji. Ļoti nozīmīga loma ir VM valsts sekretārei Dainai Mūrmanei Umbraško. Protams, darbs nebūtu iedomājams bez mūsu komunikatoriem. Par savām mājām VM nu sauc arī VUGD Krīzes vadības padomes sekretariāta vadītājs Kaspars Druvaskalns. Tā ir Covid19 krīzes vadības kodolkomada. Šobrīd daļu atbildības, kas attiecas uz citu ministriju kompetencēm, ir pārņēmis starpresoru krīzes vadības centrs, kas atvieglo VM darbu.
Rītu sākam ar jaunāko informāciju par iepriekšējā diennaktī veiktajiem testiem, slimnīcu sniegto statistiku par stacionētajiem pacientiem, NMPD izsaukumu pārskatu. Mūsu galvenais epidemioloģijas eksperts Jurijs Perevoščikovs ziņo par aktuālāko pasaulē un Eiropā, par PVO, ECDC statistiku un rekomendācijām. Jāsaka godīgi, nezinu, kā Jurijs to visu paspēj, jo viņš sniedz ieskatu arī jaunākajā zinātniskajā literatūrā un pētījumos. Pēc aktuālo datu izvērtēšanas un analīzes, ķeramies klāt konkrētu problēmu risinājumiem un cenšamies paredzēt, kādas vēl varētu rasties rīt, parīt un pēc nedēļas. Lai saprotat problēmu loka plašumu – sākot ar medikamentu krājumiem slimnīcās līdz ieteikumiem autoskolu instruktoriem, no testēšanas telšu jaudu palielināšanas līdz mobilo hospitāļu iespējamas izveides. Krīze ļoti precīzi atklāj cilvēku dabu un spējas. Ir darītāji un ir runātāji. Ir tādi, kas precīzi pieņem lēmumus un ir tādi, kas apjukuši. Ir gudrie un ir gudrinieki. Ir konstruktīvi kritizētāji un ir panikotāji.
Kas Juriju un mūs pārējos krīzes vadībā iesaistītos atšķir no vienkārši Covid19 ieinteresētiem cilvēkiem ar prasmēm orientēties ticamos avotos un iegūt jaunāko informāciju? Mums ir jāpieņem lēmumi un jārīkojas. Tagad. Nekavējoties. Tieši tādēļ krīzē ir jo īpaši svarīgi un jo īpaši vadītājam, uzticēties savai komandai. Savstarpēja uzticēšanās nepieciešama arī tādēļ, ka laika un citu resursu ir tik maz un katram jādara savs darbs, paļaujoties, ka kolēģis paveiks savējo. Vadītājs principā (un krīzē jo īpaši) nedrīkst nodarboties ar mikromenedžēšanu. Tas paralizē komandas darbu un rada neskaidrības.
Mūsu krīzes komanda ir profesionāla, pašaizliedzīga un radoša. Ir bijušas epidēmijas, ir 2009.gadā ir bijusi pat gripas pandēmija, bet tikai daļa no iepriekšējās pieredzes un zināšanām ir izmantojamas tagad. Nav tādas recepšu grāmatas, kurā pasmelties padomus pareizākajai rīcībai Covid19 situācijā. Mēs mācāmies no citu valstu pieredzes, veiksmēm un kļūdām, pielāgojot to Latvijas situācijai un radot mūsu pašu risinājumus. Pagaidām mums sekmējas tīri labi. Turpinājums sekos.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
