Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

To nevar teikt par atsacīšanos no cilvēka un postcilvēka rašanos. Šim procesam ir vēsturiskās saknes. Atsacīšanās no cilvēka (respektīvi, atsacīšanās no  cilvēciskuma kā cilvēka kodola) notika vēsturiski pakāpeniski. Pagāja vairāki gadsimti, nonākot līdz šodienas stāvoklim, kad cilvēka vietā stājas postcilvēks. Debatēs par postcilvēka rašanos katrā ziņā ir jāņem vērā attieksmes izmaiņas pret cilvēka būtību diezgan ilgā laika periodā. Postcilvēka ģenēzes ļoti svarīgs priekšnoteikums ir cilvēka būtības devalvācija – cilvēciskuma nožņaugšana cilvēkā (skat. ilustrācijā). Ar laiku pazeminājās prasības cilvēkam, un cilvēka definīcija kļuva ļenganāka un ļodzīgāka. Tā ir vēsturiski konkrēta tendence. Par šīs tendences sākuma atskaites punktu zinātnē un filosofijā ir liela vienprātība. Sākums ir XIV gadsimtā.

Rietumu civilizācijā XIV gs. vidū radās intelektuālā kustība, kuru pazīstam ar nosaukumu “Renesanse” (fr. Renaissance – atdzimšana). Renesanse bija garīgā atjaunotne, atdzīvinot antīkās mākslas tradīcijas un estētiskos ideālus, kā arī antīkās filosofijas mantojumu. Renesansei vajadzēja izraisīt jaunu intelektuālo un mākslinieciski radošo uzplaukumu Eiropas sabiedrībā. Tā arī notika. Viens no šī uzplaukuma spilgtākajiem piemēriem ir humānisma strāva, kas radās Renesanses laikmetā. Šo strāvu drīkst dēvēt par cilvēciskuma strāvu, jo vārds “humānisms” ir atvasināts no latīņu “humanus” - cilvēcisks. Renesanses laikmetā cilvēciskums (humānisms) kļuva konceptu sistēma un sabiedriskās domas priekšmets, sekmējot radikālu pagriezienu pasaules uzskatā un kultūrā.

Renesanses humānismu mūsdienās ne reti dēvē par laicīgo (sekulāro) humānismu. Tā pamatiezīme ir cilvēciskuma akcentēšana cilvēkā. Par Renesanses un tā komponenta humānisma strāvas ļoti svarīgu sasniegumu atzīst atsacīšanos no Dieva cilvēka labā.  Laicīgais humānisms cilvēkā akcentēja cilvēcisko, bet nevis dievišķo, kā to darīja kristiānisma teoloģija. Humānisma strāva ar savu devīzi “studia humanitatis” analītiski un ideoloģiski kļuva pretstats teoloģijai ar tās devīzi “studia divina” (divina- dievišķais). Laicīgais humānisms antropocentrismu (cilvēks ir visa esošā centrs) uzdrošinājās pretstatīt teocentriskajam (visa centrs ir Dievs).

Mūsdienu zinātniskajā un filosofiskajā literatūrā ir sastopama kritiska attieksme pret Renesansi un tā komponentu laicīgo humānismu. Kritiskās attieksmes iegansts ir atsacīšanās no Dieva un tā sekas cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Mūsdienās ir ļoti labi redzams, pie kā ir novedusi šī atsacīšanās. Uzskatāmākais piemērs ir postcilvēka ģenēze.

Laicīgais humānisms atsacījās no Dieva, lai tā vietā uz pjedestāla novietotu cilvēku ar lielo burtu. Diemžēl tas neizdevās. Cilvēks ar lielo burtu pievīla. Jau XIX gadsimtā to saprata ne tikai Dostojevskis un Nīče, kurus tradicionāli min populārās tēzes “Ja Dieva nav, tad drīkst visu!” sakarā.

Faktiski runa nav tik daudz par neticību Dievam kā pārdabiskai būtnei reliģiskajā izpratnē. Runa pamatā ir par bijības trūkumu, kad cilvēkam nav vairs nekā svēta un nav vairs nekā tāda, pret ko viņš izturētos kā pret svētumu. Atsacīšanās no Dieva tapa atsacīšanās no cilvēciskuma. Vispirms tapa morālajā krīzē, bet XXI gs. tapa morālajā katastrofā. Cilvēciskums ir morālā kvalitāte, liecinot par labsirdību, līdzcietību, dvēseliskumu, kautrību, godīgumu, patiesīgumu, atklātību, atbildību, līdzcilvēku mīlestību.

Kopš XIV gadsimta cilvēka devalvācijā var saskatīt vairākas relatīvi atsevišķas melnas līnijas. Tā dēvētajā Apgaismības laikmetā XVII-XVIII gs. (tā koncepti praktiski atsaucās arī uz jauno latviešu tautu) cilvēka galvenā vērtība kļuva prāta racionālisms, kas diktē morālo stāju. Apgaismības laikmetā jūtami nostiprinājās cilvēka atsacīšanās no Dieva. Lielā Franču revolūcija ateismu no brīvdomātāju aristokrātu saloniem izstūma uz ielas, kā poētiski vērtē reliģiskā nihilisma masveidīgo sākumu Eiropā XVIII gadsimta beigās.

XIX gadsimtā daudzu filosofu, rakstnieku, dramaturgu uzskatos pasaules lielākais infernālais (ar elli saistītais) ļaunums kļuva cilvēks-mietpilsonis. Tas jau bija cilvēks ar mazo burtu – masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, vidusmēra cilvēks. Ar cilvēku-mietpilsoni tiekamies brāļu Kaudzīšu, Raiņa, Aspazijas daiļradē. Pietuka Krustiņš ir latviešu mietpilsoņu simbols ne tikai XIX gadsimtā, bet arī XX un XXI gadsimtā.

XX gadsimtā mietpilsonības enerģētika kļuva dominējošā enerģētika Rietumu civilizācijā. Cilvēka-mietpilsoņa barošana, apģērbšana, cilvēka-mietpilsoņa izpriecu organizēšana kļuva Rietumu civilizācijas elites akūta rūpe, visu laiku baidoties no cilvēka-mietpilsoņa neapmierinātības, dusmām, sūdzībām, raudāšanas, bet galvenais – asiņainās agresivitātes revolūcijas formātā. Gadsimta sākuma asiņainās revolūcijas Krievijā un citur izraisīja fantomas bailes, stihiski mudinot Rietumu civilizācijas eliti nepārtraukti izdomāt dažādas sociālās programmas, ideoloģijā solīt “demokrātiju”, “sociālo taisnīgumu”, “šķirisko vienlīdzību”, “tautas suverēno varu”.

XX gadsimtā politiskā elite kļuva cilvēka-mietpilsoņa kalpone. Pašpārliecinātie “pasaules valdnieki” tam negribēs piekrist, taču tā ir taisnība. “Pasaules valdnieku” varas prieki ir tikai konspiroloģijas annālēs. Cilvēka-mietpilsoņa klātbūtne ir “pasaules valdnieku” ikvienā šaha spēlē (sveiciens Bžezinska kungam Viņā Saulē).

XX gadsimta otrajā pusē cilvēka devalvācijas efektīvs instruments kļuva vidusšķiras kults. Šim kultam ir nelaba smaka. “Atmodas/perestroikas” periodā stabilas vidusšķiras nepieciešamību bieži uzsvēra PSKP/VDK morālo kastrātu sulainis īvāndainis. Acīmredzot viņš nesaprata vienkāršu lietu. Viņa kungiem no partijas nomenklatūras un drošības kantora nomenklatūras vidusšķira bija, rupji sakot, pie vienas vietas... Viņa kungiem vissvarīgākais bija salaupīt pēc iespējas vairāk sev, bet nevis taisnīgi apsaimniekot bijušās padomju valsts sabiedriskos īpašumus.

Rietumu civilizācijā cilvēka ar lielo burtu vietā tika izskolots maniakāls materiālists un galu galā postcilvēks. Rietumu civilizācijā laicīgais humānisms cilvēkam solīja brīvību, vienlīdzību, brālību, taču reāli radīja pašapmierinātu un mantkārīgu vidusmēra tipu ar kredītkartēm, hipotekārajiem kredītiem, dzīvi uz nomaksu, kā teica Padomju Savienībā.

Padomju Savienībā netika lietots jēdziens “vidusšķira”. Taču Padomju Savienībā komunisma celtniecības skaistā programma bija vidusšķiras celtniecības skaista programma. Tajā galvenais bija banālas labklājības vairošana. Komunisma celtniecība Padomju Savienībā smagi izgāzās tāpēc, ka neaudzināja cilvēku ar lielo burtu. Drīkstam teikt, neaudzināja cilvēku vispār, bet audzināja materiālistiski alkātīgu cilvēku-mietpilsoni, kura ziedu laiki pienāca 1987.gada janvārī. Padomju cilvēks-mietpilsonis ir pelnījis apzīmējumu “sociālisma proletāriskais barbars”, kurš pazemojoši atsacījās pats no sevis, lai kļūtu “kapitālists”. Padomju cilvēks šausmīgi diskreditēja pats sevi, savas esamības jēgu saskatot kriminālā kapitālisma “komfortā”.

XXI gadsimts ir sācies ar atteikšanos no cilvēka. Cilvēki ar mazo burtu sistemātiski grauj cilvēku, nesastopoties ne ar kādu pretestību, piemēram, tādā zemē kā Latvija. Cilvēka graušanā ir pieejams plašs efektīvu ieroču arsenāls. Virs tā ieejas greznojas jauks nosaukums “Postmodernism&Neoliberalism”. Savukārt efektīvos ieročus sauc “viedokļu plurālisms”, “uzskatu brīvība”, “patiesības relatīvisms”, “liberālais humānisms”, “globālisma ideoloģija”, “kompetences izglītība”.

Postcilvēka ģenēze nav marsieša veikums, bet gan ir cilvēka darbības, turklāt apzinātas darbības, rezultāts. Tā, piemēram, liekot pavalstniekiem ticēt iracionālām un iekšēji pretrunīgām dogmām, sociumā tiek iegūta cilvēku liela masa, kurai ir katastrofāli zema cilvēciskā kvalitāte. Rietumu civilizācijas Jauno laiku vēsturē ir bijušas vairākas dogmas: protestantu darba fetišisms, komunistiskais un nacionālsociālistiskais patriotisms, sociālā prestīža kults, patērēšanas kults. Dogmas ir novedušas pie tā, ka cilvēks vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti un viņā pilnā mērā ir zudusi vērtību orientācija. Cilvēks tiek nošķirts no savas sugas pagātnes, kultūras vēstures, cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas līdzšinējām formām un normām. Cilvēks pārvēršas par postcilvēku, kurš ir spējīgs eksistēt tikai postkultūrā. Un postkultūrā nekas nenotiek atbilstoši cilvēka veselajam saprātam. Tagad jebkurš Latvijas iedzīvotājs to apstiprinās. Vai “583 darāmie darbi” atbilst veselajam saprātam? Vai LU rektora vēlēšanu interpretācija atbilst veselajam saprātam? Vai “nācijas tēva”&”pravieša” gratulēšana atbilst veselajam saprātam? Vai vēlēšanās nojaukt Uzvaras pieminekli atbilst veselajam saprātam, ņemot vērā nacistu ieplānoto latviešu holokaustu?

Postkultūrā izglītība ir bez audzināšanas. Tātad bez morāli tikumiskā satvara. Postkultūrā postcilvēks dzīvo bez garīgajām autoritātēm. Reliģija ir bez ticības, tiesības – bez valsts, māksla – bez kategorijas “skaistais”, zinātne – bez atklājumiem un izgudrojumiem. Latvijā jau labu laiku skalojas postcilvēku „projektu zinātne”. Juvenilo “zinātnieku” zinātnisko darbību viņu CV atspoguļo „projektu bibliogrāfija”, bet nevis rakstu un monogrāfiju uzskaitījums.

Postkultūrā nav vispāratzītas normas estētikā, morālē, dzīves panākumos, sociālajos procesos. Postkultūrā nekas nebalstās uz tradīcijām, ideāliem, simboliem. Garīgās vērtības neeksistē. Viss garīgais ir pilnā mērā likvidēts, un postcilvēks veģetē kā biomasa ar fizioloģiskajām dabiskajām vajadzībām un rituāliem.

Novērtē šo rakstu: