Cīņai pret vardarbību ir jābūt šauri formulētai

Ja paņem divas kaķu sugas, piemēram, tīģerus un lauvas, tad tīģeri būs labāki par lauvām pēc tām īpašībām, kuras tīģerus kā sugu padara atšķirīgu no lauvām. Līdzīgi lauvas būs labākas par tīģeriem tieši pēc tām īpašībām, kuras lauvas nošķir no tīģeriem.

Analoģiski vīrieši vidēji būs labāki vīrieši, nekā sievietes vidēji spēs būt “vīrieši”. Un otrādi — sievietes vidēji būs labākas sievietes, nekā vīrieši vidēji spēs būt “sievietes”. Ievērojiet, ka šeit nav vēl nosaukta neviena konkrēta īpašība, pēc kurām tas būs. Tas ir tāpēc, ka jebkurā sabiedrībā šīs īpašības mainās. Ir ļoti lēni mainīgā bioloģija, un ir daudzkārt straujāk mainīgā sabiedrības normu un priekšstatu pasaule.

Bet tas neizslēdz faktu, ka, ja reāli pastāv divas atšķirīgas dabas, tad visos laikos vienmēr pastāvēs kaut kāds īpašību kopums, kas padarīs vienas sugas pārstāvjus labākus noteiktā kvalitātē par citas sugas pārstāvjiem. Šis īpašību kopums ir pamatā atkarīgs no tā, kā attiecīgās sugas pārstāvji labāk atbild uz noteiktā laikmeta un vietas izaicinājumiem. Tas fakts neizbēgami atspoguļosies attieksmē pret “sugas” pārstāvjiem tajās jomās, kur attiecīgās īpašības priekšrocības atklājas.

Ir tikai viens galējs stāvoklis, kurā nav patiess stereotips, ka vidējais vienas ontoloģiskas “sugas” pārstāvis ir pārāks šai sugai īpatnējā kvalitātē par otras sugas vidējo pārstāvi tajā pašā kvalitātē. Un tas ir tad, kad otras sugas pārstāvis patiesībā ir tās pašas sugas pārstāvis. Bioloģiski (maz ticams) vai kā politikā — idejiski uzspiestā veidā.

Idejiska uzspiešana pati par sevi nav nekas slikts (vai, pareizāk sakot, ir neizbēgama), un tā sabiedrībā pastāv. Piemēram, ideja, ka visi cilvēki ir vienādi likuma priekšā, neatbilst realitātei, bet tā tiek idejiski uzspiesta, un šīs idejas pieņemšanai sabiedrībā ir labi panākumi. Tā padara taisnīgumu un tiesiskumu iespējamu. Ir politiskas ideoloģijas, kuras nepieņem šo ideju, taču tā ir citas sarunas tēma.

Stambulas konvencija ir ideja par nebeidzamu karu, kurā politikas ieviesējs patvaļīgi nosprauž īpašību rangu un vienmēr atkarībā no izdevīguma var pasludināt, ka attiecīgo īpašību veiksmīgāk izmantojošie diskriminē citu sugu pārstāvjus. Un to daba vienmēr apstiprinās. Bet to, ka šī īpašība jau ir izvilkta un pozitīvi uzlūkota otras sugas evolucionāro priekšrocību ietvarā, politikas ieviesējs neatzīs.

Tipisks piemērs ir runas par dzimumu īpatsvaru lielu uzņēmumu vadībā. Doma, ka atrasties uzņēmuma vadībā ir prestiža lieta, ir (vismaz līdz nesenam laikam) vīriešu pasaules ideja. Tā izriet no vīriešu bioloģijas. Kad vīrieši sāks drīzumā deklarēt, ka “tiesības dzemdēt” ir arī viņiem un ka realitātē ir vērojama šausmīga, no sieviešu puses realizēta diskriminācija, tad tas būs tādā pašā veidā mēģinājums jau no paša sākuma samērīties svešās sugas skalā. Loģiski, ka jebkurā šādā kategorijā būs novērojamas atšķirības starp dzimumu pārstāvjiem. Loģiski un neizbēgami, ka sabiedrībā, kuru veido ar smadzenēm apveltīti indivīdi, agri vai vēlu nostiprināsies stereotipi, kas ļauj vienkāršoti uztvert sabiedrībā valdošās normas un nereti tādēļ kļūt pārlieku aizspriedumainiem, liedzot unikālu indivīdu īpatnējās izpausmes. Cilvēka prāts vienkārši nespēj darboties bez sarežģītās realitātes reducēšanas uz saprotamām kategorijām.

Taču vēršanās pret vardarbību, kas šādos gadījumos var izpausties, ir jāveic, reaģējot uz konkrētiem gadījumiem, un nevis priekšlaicīgi ar kaut kādu neiespējamo visas sabiedrības indoktrināciju idejā, ka tā neredz to, ko tā redz.

Sapnis izskaust šo dabisko, ontoloģisko šķirtni starp sievieti un vīrieti (lai kāda tā būtu kādā laikā un vietā) ir sapnis par to, ka sieviete un vīrietis ir viens un tas pats.

Cīņai pret vardarbību ir jābūt šauri formulētai. Tā nevar būt cīņa ar ontoloģisku, nenovēršamu realitāti, jo vien nodoms nav dzēst abus dzimumus kā kaut ko atšķirīgu un tāpēc vērtīgu un skaistu.

Novērtē šo rakstu: