Civilizācijas norieta enciklopēdija: intelektuālisma iznīdēšana

Intelekts vairs netiek uzskatīts par kognitīvo instrumentu. Intelekts vairs nenodrošina operācijas ar zināšanām, lai pārietu no zināšanu zemāka līmeņa uz zināšanu augstāku līmeni. Intelektuālo risinājumu vietā iekūņojas „viedokļu plurālisms” – emocionāli subjektīvi izteikumi bez adekvātām zināšanām. Piedzima diskursa demokrātiskuma ēra. Tā gribas dēvēt bez loģikas, zināšanām, racionalitātes savvaļā (pseidodemokrātiskumā) atlaisto iespēju runāt, veidot tekstus, lietot valodu.

Radikāli izmainās intelektuāļu statuss un autoritāte. Intelektuāļu loma kultūrā ir novirzīta konspiroloģiskā perifērijā. Intelektuāļu klātbūtne sabiedrībā netiek legalizēta. Ja tomēr atceras intelektuāļus, tad atceras dīvainā veidā. Proti, sabiedrībā tiek izplatīts viedoklis par intelektuāļu līdzdalību dažādos procesos aizmuguriskā, neoficiālā un slepenā formā. Pret intelektuāļiem izturas kā pret sazvērestības organizētājiem. Intelektuāļi netiek sabiedrībā afišēti kā sociumam vajadzīgi gudri un zinoši cilvēki.

Sabiedrībā nostiprinās pārliecība par intelektuāļu maznozīmību. Sabiedrībā valda uzskats, ka visu nosaka politiķi un t.s. uzskatu līderi, – reāli tās ir kulta personas mietpilsoņu gaumē. Harismātisku un ar asu prātu apveldītu līderu vietā uzpeld birokrātiskas rutīnas apsmērēti politiķi un nekaunīgi „tirgotāji”, kuri sevi prot veikli pasniegt kā neaizstājamu „preci”.

Plašāk izsakoties, Rietumu civilizācijā notiek intelektuālisma iznīdēšana. LU profesors Kaspars Kļaviņš uzskata, ka „intelektuāļa autoritātes sagraušana ir šībrīža Eiropas lielākā problēma”. Par intelektuālisma necienīšanu un pseidointelektuālismu universitātēs satraucoši ir rakstījis profesors Karens Svasjans. Viņš gadu desmitiem ilgi ir saistīts ar Rietumeiropas akadēmisko vidi un spiests novērot intelektuālisma degradāciju augstskolās.

Intelektuālisma iznīdēšanu, saprotams, var panākt vienīgi kaut kāds grandiozs spēks. Tas noteikti ir spēks, kuram traucē intelektuālisms un kuram intelektuālisms nav vajadzīgs. Tāds spēks pret intelektuālismu izturas naidīgi un dara visu iespējamo, lai intelektuālisms nestātos šī spēka ceļā. Turklāt tas ir visu aptverošs spēks. Šis spēks var ietekmēt un uzspiest savu gribu visos kultūras segmentos. Šis spēks var gūt panākumus pat tajos segmentos, kuros organiski nepieciešams intelektuālisms un kuri patiesībā bez intelektuālisma nevar eksistēt. Tas attiecas uz akadēmisko darbību, politiku, garīgo kultūru.

Rietumu civilizācijā intelektuālisma iznīdēšanas spēks ir (1) vidusmēra jeb masu cilvēki, (2) masu sabiedrība un (3) masu kultūra. Tas ir grandiozs destruktīvās enerģijas spēks, un tas dod iespēju iznīdēt intelektuālismu. Šis spēks ir sava veida šķiriskais spēks. Tam ir šķiriskais ienaidnieks. Šī spēka šķiriskais ienaidnieks ir intelektuālisma reprezentantu sociālais slānis – inteliģence, intelektuāļi.

Minētie trīs fenomeni ir vēsturiski jauni fenomeni. Tie radās demogrāfisko izmaiņu rezultātā. XIX gadsimtā ievērojami pieauga Eiropas iedzīvotāju skaits. Dzimstības bums veicināja jaunu situāciju Eiropā. XIX un XX gadsimta mijā sākās unikāls process. To nākas dēvēt par kultūras masovizāciju. Kultūru pārņēma jauna stihija – masu apziņas un masu darbības stihija. Kultūra sāka pieskaņoties masu vajadzībām. Tā tas turpinājās visu XX gadsimtu. Aizvadītā gadsimta kultūra principā bija masu kultūra, kurai izdevās eiropiešu t.s. augsto/klasisko/elitāro kultūru nobīdīt malā un pat daudzējādā ziņā pakļaut savai gribai.

Neapšaubāmi, vidusmēra jeb masu cilvēki eksistēja vienmēr. Taču vēsturiski senāk masu izpausmēm nebija tik grandiozs apjoms kā pēc demogrāfiskā buma XIX gadsimtā. Vēsturiski senāk sabiedrības elitārā daļa nekad necentās izpatikt masām un nenonāca masu psiholoģiskajā pakļautībā, kā tas notika XX gadsimtā un turpinās tagad.

Minētie trīs fenomeni tika zinātniski analizēti. Tas notika pakāpeniski. Vispirms XIX gadsimta nogalē zinātnieku uzmanības centrā bija tas, ko toreiz nosauca par noziedzīgu pūli. Zinātnieki centās iedziļināties noziedzīga pūļa kolektīvajā psiholoģijā un izprast pūļa dalībnieku (masu cilvēku) individuālo psiholoģiju. XIX gadsimta nogalē tādi autori kā S.Sigele, G. Lebons, G.Tards, N. Mihailovskis agresīvu pūli un cilvēku masas jau atzina par laikmeta galveno noteicēju.

Cilvēku masu rīcība liecinot par garīgo slimību. Masu cilvēki neesot atbildīgi par savu rīcību. Masu cilvēki ne par ko nedomā, klausa tikai vadoņus un nevairās no neprāta loģikas. Masu cilvēkiem trūkst intelektuālās suverenitātes. Minēto autoru darbus joprojām studē universitātēs. Viņu grāmatas ir sava veida kanons masu kultūras zinātniskajā interpretācijā. Tiesa, grāmatās netiek runāts par masu cilvēku, masu sabiedrības un masu kultūras rašanās cēloņiem. Demogrāfiskais faktors kā galvenais cēlonis netiek apskatīts.

XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu zinātnieki galvenokārt gribēja izprast masu parādību specifiku – sociāli politisko, psihisko, antropoloģisko īpatnību. Piemēram, Ž.Sorels analizēja masu mitogēniskumu – cilvēku masu uzticību un paļāvību dažādiem mītiem. Mitogēniskums konsolidē masas streiku, revolūciju, nemieru laikā. T.Gaigers rakstīja par indivīda izjūtām, apzinoties savu piederību masai. Indivīds masā pilnīgi nezaudē identitāti, taču uz laiku pāriet „mēs” identitātē. Cilvēki masā atgriežas savā pirmatnējā stāvoklī, izjūtot kopienas (dzimts) atbalstu. Apzinoties piederību kopienai, cilvēki drošāk sevi aizsargā no naidīgās sabiedrības. Z.Freids aplūkoja masu uzvedību kā bezapziņas izpausmi. D.Merežkovskis brīdināja par viduvējību skudru pūžņa caristes tuvošanos. Caristē pulsēs vienīgi primitīvas materiālās intereses.

Mūsdienās nav aizmirsta spāņu filosofa H.Ortegas-i-Gaseta grāmata „Masu sacelšanās” (1930). Tajā lasāmi emocionāli novērojumi par demogrāfiskā buma empīriskajām sekām. Cilvēks nekur vairs nav viens. Visur viņu apņem ļaužu masas. Tā tas ir uz ielas, baznīcā, vilcienā. Autors prognozē masu uzbrukumu elitārajam mazākumam. Eiropas sabiedrībā elitārismam ir pienākušas beigas, jo kundzību sagrābj masu cilvēki (filosofa terminoloģijā masu cilvēki ir tas pats, kas vidusmēra cilvēki). Viņi ir pašapmierināti un pašpārliecināti. Masu cilvēki nav paškritiski. Viņi nespēj sevi analizēt, bet spēj tikai citus analizēt un nosodīt. Viņi neatzīst cilvēcisko konkurenci, bez kā cilvēces virzība pagurst un apstājas. Masu cilvēki uzskata, ka viņu kundzība ir sociāli dabiska nepieciešamība. Viņiem ir tiesības būt sabiedrības avangardā. Spāņu filosofa ieskatā masu sociāli politiskās strāvas ir fašisms, boļševisms, sindikālisms. Šīs strāvas ir civilizētības izkropļojumi. Tajos vardarbība ir centrālais līdzeklis, un masu tirānija ir visaptveroša.

Pēc II Pasaules kara Rietumos masu fenomenu analītika (masu socioloģija) nešķita aktuāla. Rietumos visi bija samierinājušies ar masu cilvēku, masu sabiedrības un masu kultūras klātbūtni. Piemēram, masu sabiedrība bija kļuvusi ikdienišķa parādība un elementāra sociālā izpausme. Neviens to nekritizēja, jo nebija vērts to darīt. Masu sabiedrību uzskatīja par sociālās attīstības faktu un reālu alternatīvu agrākajām sociālajām formām. Nācās atzīt masu sabiedrības garīgās tendences un garīgos panākumus.

Saskaņā ar masu sabiedrības viedokli indivīds drīkst apgūt dzīves vides sociālās normas un kultūras iemaņas bez intelekta aktīvas līdzdalības. Masu sabiedrība neiebilst, ja prāta racionālisma vietā stājas emociju iracionālisms. Ne velti masu sabiedrība dievina „viedokļu plurālismu”, kas bauda dzīvi bez prāta iegūtām un prāta strukturētām zināšanām.

Masu sacelšanās ir objektīvs fakts. Rietumu civilizācijā, pateicoties dzimstības krasajam pieaugumam XIX gadsimtā, ir notikusi masu sacelšanās. Taču masu sacelšanās nav noslēgusies ar masu totālu uzvaru. Masas neguva pilnīgu, vispārēju, visu aptverošu un galīgu uzvaru. Uzvara eksistē, bet tā nav totāla uzvara. Tā ir divdomīga, viltīga, maskēta, iluzora uzvara. Atzīt masu totālo uzvaru ir uztveres malds un ilūzija – nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats.

Pirmkārt un galvenokārt masas neuzvarēja sabiedrības eliti. Teiksim, neuzvarēja Rietumu karaļus un karalienes, neuzvarēja Rietumu dižciltīgo aristokrātiju un neuzvarēja Rietumu gara aristokrātiju - intelektuālo eliti.

Situācija ir analītiski interesanta. Masu uzvara ir divdomīga, viltīga, maskēta, iluzora tāpēc, ka Rietumu t.s. normālā sabiedrība ar eliti priekšgalā sāka tēlot zaudētājus un sabiedrības masas viltīgi pārliecināt par tās totālo uzvaru. Īstenībā masas nelikvidēja elites varu. Varu saglabāja karaļi, karalienes, dižciltīgā aristokrātija un gara aristokrātija. Vienīgi normālās sabiedrības elite rīkojās vēsturiski ļoti jocīgi, jo sāka koķetēt ar sociuma daļu, ar kuru līdz XX gadsimtam nekad neviens valdošais sociāli politiskais spēks nekoķetēja. Koķetēšana praktiski izpaužas dažādā veidā. Tajā skaitā atļaujot masu cilvēkiem izvirzīties valstu pārvaldē un tēlot „nomenklatūras aristokrātiju”.

Normālās sabiedrības elites rīcība (koķetēšana) ir ambivalenta rīcība. Tajā krāšņi izpaužas iekšēji pretrunīgas domas un jūtas. Šajā ziņā krāšņs piemērs ir Rainis. Viņš neapšaubāmi ļoti labi izprata masu cilvēku niecību. Viņš visu mūžu sastapās ar šīs niecības neizprotošo, necienīgo, primitīvo attieksmi pret viņa personību un daiļradi. Latvijā viņš dzīvoja masu cilvēku vidē. Dažkārt viņam šī vide kļuva tik pretīga, ka radās vēlēšanās „iziet no tautas”. Tomēr tas viss Rainim nebija šķērslis koķetēšanai ar masu sabiedrības kodolu proletariātu, kļūstot par „proletariāta dzejnieku” un dažkārt paštīksmes uzplūdu reizēs pat lepojoties ar masu apdzejotāja slavu.

Normālās sabiedrības elites ambivalentajai rīcībai ir noteikts pamatojums. Normālās sabiedrības elite komunikācijā ar masu sabiedrību ir izvēlējusies populisma stratēģiju. Populisms vienmēr ir izlikšanās – ambivalenta rīcība. Bet elite par to nekaunas. Arī tam ir noteikts pamatojums.

Elite vēsturiski ļoti agri saskatīja milzīgu labumu no masu sabiedrības. Par to nav nepieciešams plaši izteikties šajā esejā. Katrs izglītots cilvēks ir lietas kursā, ka elite vispirms saskatīja milzīgu labumu masu komunikācijā. Jau XIX gadsimta beigās masām adresētā „dzeltenā” prese guva prāvu peļņu. XX gadsimtā prāvu peļņu sāka gūt arī citi masu mediji – glancētie žurnāli, dienas laikraksti ar simtiem tūkstošu eksemplāru lielu tirāžu. TV vispār tūlīt pēc tās ieviešanas kļuva masu informācijas efektīvs līdzeklis un milzīgas peļņas avots.

XX gadsimtā kolosālas peļņas avots kļuva tas, ko divi ebreju zinātnieki nosauca par „kultūras industriju”. Ar jēdzienu „kultūra” viņi apzīmēja garīgo kultūru – mākslu un literatūru. Rietumu civilizācijā XX gadsimtā radās moderna industrija ar tai raksturīgajām ražošanas attiecībām (preces ražotājs – prece – preces patērētājs). Šī modernā industrija masām par naudu sāka piegādāt kinofilmas, bulvāru romānus, operetes, vieglo mūziku, dažādas tematikas masu pasākumus. Masu garīgās kultūras produkciju sāka ražot burtiski ar rūpnieciskām metodēm. Protams, ražošanu neorganizēja pati masu sabiedrība priekš sevis. Ražošanu organizēja normālā sabiedrība (elite) priekš masu sabiedrības. Tas ir obligāti jāņem vērā. Intelektuālisma iznīdēšanā faktiski lielāko ieguldījumu deva normālā sabiedrība (elite), bet nevis masu sabiedrība.

Lieki ir atgādināt par intelektuālisma deficītu (nihilismu) šīs modernās industrijas darbībā. Masu garīgās kultūras produkcijai ar intelektuālismu nav nekāda sakara. Toties ir sakars ar standartizāciju, primitivizāciju, vulgarizāciju, nivelēšanu, vienveidīgumu, izklaidēšanu, emocionalitāti. Masu garīgās kultūras produkcijas mērķis nav cilvēkos attīstīt prātu un domāšanas dziļumu. Mērķis ir izklaidēt tautas masas.

Taču elite ātri saskatīja ne tikai ekonomisko labumu no masu sabiedrības. Elite ātri saskatīja arī politisko labumu no masu sabiedrības. Arī par to nav nepieciešams plaši izteikties šajā esejā. Masu izmantošana politiskās varas iegūšanai un varas noturēšanai ir labi zināma izdarība. Elite ātri iemācījās ideoloģiski efektīvi strādāt ar sabiedrības masām, tās pakļaujot savām politiskajām interesēm. Arī politikā tāpat kā kultūras industrijā masas tiek atradinātas no intelektuālisma. XX gadsimtā masas kļuva totalitārisma politiski mobilizējošais faktors vairākās Rietumu zemēs.

Masu sabiedrības ekonomiskā un politiskā izmantošana drūmi apliecina dzīves īstenību. Elites uzvara ir acīmredzama. Tajā pašā laikā masām ir politkorekti atļauts saglabāt ilūziju par savu uzvaru. Masas tas pilnīgi apmierina, jo masām netiek uzspiests tās šķiriskais ienaidnieks – inteliģences un intelektuāļu slānis.

Taču arī elites uzvara nav totāla uzvara. Par to skaudri pārliecināmies visjaunākajos laikos, kad aktuāls ir jautājums par Rietumu elites degradāciju. Rietumu elite ir spiesta dzīvot pašas dzemdētajā, izaudzinātajā un izglītotajā masu kultūras vidē. Rietumu elite nevar pilnā mērā izolēties no masu kultūras. Tāpēc masu kultūra atsaucas uz elites kvalitāti. Profesoram Kļaviņam ir taisnība! Intelektuālisma iznīdēšana ir Eiropas visas sabiedrības lielākā problēma. Tā vairs nav tikai masu sabiedrības problēma.*

*Cikla pārējos darbus skat. portālā “Pietiek” un blogā “norietaenciklopedija.blogspot.com”.

Novērtē šo rakstu: