Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mūsdienās filipikas ļoti iederas. Faktiski bez filipikām vairs nav iespējams dzīvot. Cilvēkiem noteikti nav iespējams dzīvot. Bez filipikām ir iespējams dzīvot vienīgi bezprātīgajiem postcilvēkiem.

Filipikas nav postcilvēku postkultūras elements. Filipikas ir cilvēku kultūras elements. Pamatā politiskās publicistikas elements. Pie tam ļoti sens un nobriedis elements.

Filipikas ir tāds kultūras elements, kas prasa augstu literāro meistarību, vārda semantisko izjūtu, patstāvīgas domas apgarotību un artistiskumu sintezē ar politisko procesu dziļu izpratni un drosmīgu pilsonisko vērtējumu.

Filipikas nekad nav konveijera kaļķainā produkcija, bet gan autora unikālās apdāvinātības liecība. Sarkastiski izaicinot oficiālās sabiedriskās domas pelēcību un valdošās kliķes fetišismu, filipikās standarta domas vietā koncentrējās lakonisks šedevrs. Politiskajā publicistikā tāpat kā mākslā ir vieta estētiskajiem šedevriem. Tādās reizēs teksta poētikas augstais lidojums atbilst autora intelektuālās organizācijas augstumam.

Filipiku žanriskās reputācijas ceļš sākās sengrieķu oratoru dzēlīgajās runās, turpinājās viduslaiku sholastu retorikā un Jauno laiku aristokrātijas un buržuāzijas nesaudzīgajā publicistikā. Bez filipikām nav iedomājama Rablē, Voltēra, Svifta, Gētes, Heines, Bairona, B.Šova, Puškina, Čaadajeva, Gogoļa, Raiņa, Andreja Upīša daiļrade, mūsdienu ģeniālā filosofa Karena Svasjana esejas par šodienas ārprātu Rietumeiropā.

Latvijas tagadnē filipikas ir portāla Pietiek neatņemama sastāvdaļa. Domājams, ne visiem autoriem un komentētājiem apzinoties, ka viņi izsakās tipiskā filipiku žanrā. Šajā žanrā tradicionāli izsakās vairāk vai mazāk emocionāli cilvēki, bet katrā ziņā sociāli aktīvi cilvēki. Viņi nespēj vienaldzīgi nolūkoties uz Latvijas nemitīgajām nebūšanām. Viņu vērtējumi reāli ir filipikas – asi atmaskojoši izteikumi pret „politiķu” nacionālajām nodevībām, valstiskajām nelietībām, budžeta zādzībām, sociālo cinismu, netaisnīgumu, netiesiskumu, veselā saprāta trūkumu.

Filipikas nav verdzisku pielīdēju, nenogurdināmu laizītāju, lišķīgu glaimotāju stihija. No latviešu servilisma klasiķiem stradiņiem, allikiem, levitiem nekad nesagaidīsim filipikas par pēcpadomju Latviju un pēcpadomju latviešiem. Filipikas ir patiesi īsto un konjunktūriski neaptašķīto nacionālo patriotu sfēra. Tāda sfēra latviešiem eksistē, bet nav pārāk liela un netiek tautas masās adekvāti saprasta un novērtēta. Latviešiem neviltots patriotisms pēdējo reizi uzziedēja 1905.gada tautas sacelšanās varonībā. Pēcāk latvieši galvenokārt mīlēja dzimteni ar aizsietām acīm, kā arī mīlēja dzimteni ne tik daudz dzimtenes interesēs, bet gan katrs savās interesēs. Pēcāk latviešiem patriotisms ir bijis nevis skaidra saprāta apliecinājums, bet akla kaislība, nespējot pat lāgā atšķirt uzspēlētu patriotismu no īsta patriotisma. Aizvadītajos gadu desmitos patriotisma vietā ir stājies pastulbais transnacionālais internacionālisms, bezdvēseliskais kosmopolītisms un morālais trulums. 

Mūsdienās filipikas ir izpelnījušies ne tikai latvieši, bet visa Rietumu civilizācija. Latviešu dzīve ideāli virzās brālīgā kopsolī ar pārējiem eiropeīdiem. Notikumi mūsmājās ir Rietumu civilizācijas organisks komponents.

Šīs esejas mērķis ir eiropeīdu dzīves jaunāko trendu zināms kopsavilkums. Tas var palīdzēt emocionāli vēsāk un bez stresa sagremot mūsmāju ne reti šausmīgos netikumus. Stress bojā nervu šūnas. Tās iet bojā un vairs neatjaunojās. Bet tas nav labi. Psihologi saka, ka visbiežāk stresam pakļauti ir vērtīgākie cilvēki – domājoši cilvēki. Etniskās apātijas un etniskās izvirtības vispārējais bums nevar būt šķērslis pašam rosīties ar atvērtām acīm un uzrunāt tos, kuri uz pasauli lūkojās ar vēl lielāku entuziasmu. 

Pirmās un nopietnākās filipikas nākas adresēt Rietumu civilizācijas kompleksajai entropijai. Tā ir jauna pieeja – analītisks progress. Līdz šim nerunāja par eiropiešu nelabumu kompleksu. Akcentēja tikai atsevišķus nelabumus. Turpretī nupat (2015.gada vasarā) sāka runāt par Rietumu civilizācijas komplekso entropiju. Rietumu civilizācijas analītika izvēlējās jaunu vektoru. Neapšaubāmi, ka tā nav profesionālā iegriba, bet gan dzīves nepieciešamība.

Entropija ir parādību un procesu pāreja zemākā stāvoklī, izdalot zināmu enerģiju. Entropijas jēdziens bija samērā populārs arī agrāk. Tas bez speciālas piepūles strauji nostiprinājās leksiskajā korpusā.

Katrā laikmetā ir savi populāri jēdzieni un to lietošanas intonācija. Jēdzienu vislabāk raksturo tā filosofiskā, kulturoloģiskā, mākslinieciskā un publicistiskā intonācija.

Jēdzienus var aizņemties no iepriekšējiem laikmetiem. Taču jēdzienu intonācija netiek mantota. Ja no iepriekšējiem laikmetiem aizņemamies kādu jēdzienu, tad tā intonācija iegūst jaunu semantisko auru (zemtekstu, asociācijas). Šī aura saskan ar attiecīgā laikmeta garīgo tonalitāti, attiecīgā laikmeta idejiskajām interesēm un idejiskajām vajadzībām. Mūsdienām raksturīgu intonāciju iegūst tādi jēdzieni (jēdzienu kopas) kā tehnoloģiskais genocīds, tehnoloģiskā diktatūra, tehnotronās pasaules karš, tehnotronais ultimāts, tehnotronā kapitulācija, tehnotronā koncentrācijas nometne. Mūsdienīgu intonāciju ir ieguvis arī tāds pasens jēdziens kā „entropija”.

„Baltās” rases entropija ir konstatējama no XX gs. 70.gadiem. Toreiz jau 10 gadus ārdījās ārprātīgā demogrāfiskā pāreja, un eiropeīdu liktenis bija zināms – izmiršana un novecošana.

Entropija nepaliek bez sekām. Entropija izdala zināmu enerģiju. Tas attiecas arī uz Rietumu civilizācijas komplekso entropiju. Tā izdala enerģiju.

Rietumu civilizācijas kompleksās entropijas izdalītā enerģija vispirms bija postmodernisma murgi, pēc tam tos papildināja homoseksuālisma legalizācija, iracionālisma uzplūdi, dzīves realitātes šizofrenizācija, maniakālā alkātība, veselā saprāta trūkums politikā, ekonomikā, izglītībā. Visticamākais, tas vēl nav viss. Rietumu civilizācijas kompleksās entropijas izdalītā enerģija nākotnē var izšļākties kaut kādos pašlaik nezināmos formātos.

Eiropeīdu entropijas piemērs ir ES varas elites pelēcība un nekompetence, idiotiskā aizbildināšanās ar tolerances un politkorektuma nepieciešamību, milzīgie melu plūdi informācijas telpā. Vārdu sakot, eiropeīdu entropija uzskatāmi izpaužās nespējā sev nodrošināt normālu dzīvi. Eiropeīdi paši bagarē antropoloģisko pagrimumu.

Pats par sevi saprotams, ka latviešu valdošā kliķe (Lielā Banda) ir minētās entropijas sastāvdaļa. Ņemot vērā vietējā etnosa attīstības līmeni, ļoti smakojoša un konstanta sastāvdaļa. Pie mums neviens sociālais fenomens nav spējīgs un arī nevēlās apturēt Lielās Bandas patvaļu.

Rietumu civilizācijas kompleksajā entropijā ietilpst kapitālisma pašlikvidācija, elites mizantropija, elites iracionālisms, elites izvirtība, elites cinisms, elites antihumānisms, elites naids pret apgaismības ideoloģiju, elites stratēģiskā impotence.

Atkal kapitālismā tāpat kā tā attīstības sākumā ir radusies „jauna muižniecība” (new nobility). Tā kretīniski uzpūtīgi un smieklīgi pašpārliecināti knakšķinās līdzās „vecajai” buržuāzijai un aristokrātijai. New nobility vara ir spekulatīvā finanšu kapitāla vara. Kapitālisma neoliberālā vibrācija uzšķīla spekulatīvā finanšu kapitāla varu.

Protams, tas nav nekas jauns. Vēsture atkārtojās. Spekulatīvā finanšu kapitāla vara („pirmā miljona” asiņainā vara) jau bija kapitālisma rītausmā. Tikai vēlāk varu pārņēma rūpnieciskais kapitāls, lai varu zaudētu kapitālisma dūmakā XX gs. nogalē. Spekulatīvā finanšu kapitāla vara atkal sākās XX gs. 80.gados. Šī vara kulmināciju sasniedza 90.gados, novedot līdz katastrofai 2008.gadā.

„Vecā” buržuāzija un aristokrātija dzēlīgi izsmej jaunos iznireļus. Bet tas arī ir viss. „Vecā” buržuāzija un aristokrātija nav spējīga pilnā mērā padzīt New nobility. Pašiem varbūt pietiktu spēka. Bet to nevar izdarīt bez sabiedrības vispārējā atbalsta. Taču sabiedrība jau ir tik slima, ka nepieklājīgi žāvājās, izdzirdot aicinājumu pret kaut ko kolektīvi protestēt.

Sabiedrības žāvāšanās ir „vecās” buržuāzijas un aristokrātijas kopīgais panākums, gadu desmitiem apzināti traumējot un zombējot masu apziņu, lai neatkārtotos 1917.gada revolūcija. Noteikta loma ir arī šķiriskajai solidaritātei. New nobility sociālās saknes ir plebejos. Sabiedrības masām tas ir zināms. Sabiedrības masas vienmēr intuitīvi aizstāv un sargā savējos. Tas attiecas arī uz Lielās Bandas aizstāvēšanu un sargāšanu. Arī tā ir plebeju banda.

New nobility” domāšana un intereses veicina transnacionālās topmenedžeru elites konsolidāciju no spekulatīvi un konformistiski orientētiem gados jauniem iznireļiem. Viņiem ir svešas savas tautas nacionālās intereses.

Tas savukārt izraisīja valsts suverenitātes bojāeju. Rietumos ir sagrauts sabiedrības politiskais fundaments. Rietumu cilvēki, ne visai skaidri apjēdzot notikušo, ir palikuši bez suverēnas valsts institūta. Par tā radīšanu un aizstāvēšanu Rietumu cilvēki ar ieročiem rokās fanātiski cīnījās tūkstošiem gadus. Taču suverēnas valsts institūts tika zaudēts burtiski vienā vēsturiskajā mirklī. Rietumos vairs neeksistē ideālas nacionālās suverēnās valstis. Tās tika sagrautas burtiski dažos gados. Bez ieročiem. Tikai zombējot un melojot. Jaunajiem iznireļiem tādas valstis nav vajadzīgas. Jaunajiem iznireļiem ir vajadzīga vienīgi policija un specdienesti. Arī mediokrātija, lai publiski aizsargātu spekulatīvi iegūto kapitālu. Tā rezultātā morālā degradācija sākās valsts spēka institūcijās – policijā, specdienestos. Morālo stāju zaudēja prese, TV, interneta žurnālistikas kāda daļa. Arī LR neprata izvairīties no visa tik tikko minētā. Vietējās policijas, specdienestu, mediju degradācija ir ikdienišķa smirdoņa.

Jaunie iznireļi domā īslaicīgi – vienas dienas, bet labākajā gadījumā vienas paaudzes robežās. Tas savukārt ir veicinājis politiski stratēģiskās domas degradāciju - nespēju un nevēlēšanos plānot nākotni. Rietumu civilizācijas politiski stratēģiskās domas degradācija griezīgi atspoguļojās no kritiskā 2008.gada un migrācijas politikā.

Globālajā sociālajā analītikā pašlaik smeldzīgi debatē par politiski stratēģiskās domas degradāciju. Politiķu jaunā paaudze nemaz nesaprot, kas ir stratēģiskā politiskā projektēšana un  stratēģiskā politiskā atbildība. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Rietumu civilizācija ir palikusi bez konstruktīvas stratēģiskās vadības. Lieki atgādināt par latviešu stratēģisko neauglību.

Par zināmu atskaites punktu var uzskatīt 1968.gadu, kad Rietumus pārņēma studentu un strādnieku nemieri, pieprasot jaunu dzīves kārtību. Konsekventā zinātniskajā terminoloģijā izsakoties, 1968.gada notikumi kļuva Rietumu civilizācijas transformācijas paradigmatiskais faktors.

Pēc 1968.gada Rietumu civilizācijas garīgajā dzīvē parādījās jauni koncepti: neoliberālisms, postindustriālisms, postmodernisms, informācijas sabiedrība, patērēšanas sabiedrība, „Vašingtonas konsenss”, mondiālisms, netokrātija. Sākās reāla darbība, fiksējot planētas globālās problēmas. Sākās centieni ierobežot dzimstību, rūpniecību pārcelt uz Dienvidāziju. Tolaik sākās vidusšķiras un proletariāta izšķīšana. Strauji attīstījās informācijas tehnoloģijas un cilvēka apziņas vadīšanas tehnoloģijas. Jaunu vērienu ieguva feminisms, genderisms, tradicionālās ģimenes sašķobīšana, izglītības masovizācija.

70.gados tika radīta visu procesu planetāri centralizēta vadība: Trīspusējā komisija, Starptautiskais ekonomikas forums Davosā, Vispasaules tirdzniecības organizācija. Attiecīgo tematiku ieguva agrāk dibinātais Bilderbergas klubs un Romas klubs. Mondiālisms (pasaules valdības projekts) ieguva konkrētu statusu un konkrētas funkcijas.

Planetāri centralizētā vadība galvenokārt strādāja aiz slēgtām durvīm, rūpīgi slēpjot savas darbības galvenos mērķus. Bija vairāki mērķi: planētas iedzīvotāju skaita samazināšana, patērēšanas ekonomikas ieviešana, zemāko slāņu narkotizācija, postcilvēku ģenēze ar politkorektuma, seksuālās brīvības, uzskatu plurālisma, izklaides industrijas palīdzību.

Minētie mērķi izkristalizējās, sastopoties ar zināmu dilemmu. Vajadzēja izlemt, vai savās mājās attīstīt rūpniecību, palielināt proletariāta apjomu un veicināt jaunas elites rašanos jeb likvidēt rūpniecību, paplašināt pakalpojumu ekonomiku, ieviešot informācijas tehnoloģijas ar nelielu apkalpojošo personālu – jauna tipa cilvēkiem (Homo virtualis), primitivizēt masu izglītību, lai „vecajai” elitei nebūtu konkurentu, bremzēt sabiedrības intelektuālo attīstību ar masu informācijas līdzekļu seklo saturu, realizēt īpaši slēptu antizinātniskuma un antitehnokrātiskuma politiku.

Planetāri centralizētā vadība izvēlējās to, kas visvairāk saskanēja ar Rietumu civilizācijas vēsturiskajām perspektīvām - izmiršanu un novecošanu. Bet pats galvenais – saskanēja ar Rietumu civilizācijas ētosu: morāles ideālu, principu, normu kopumu, kas nosaka gan visas sabiedrības tikumisko pārliecību, gan atsevišķu indivīdu tikumisko pārliecību.

Planetāri centralizētā vadība rīkojās objektīvi. Tā necentās voluntāri uzspiest to, kas patiesībā Rietumu ļaudīm nemaz nebija pa spēkam. Teiksim, Rietumos attīstīt rūpniecību un palielināt proletariāta apjomu faktiski varēja tikai ar „krāsaino” rasu migrantu palīdzību. „Balto” demogrāfija spēja pavilkt vienīgi pakalpojumu ekonomiku ar nelielu apkalpojošo personālu. Izmirstošie un novecojošie „baltie” cilvēki 90.gados jau vairs netiecās pēc zinātniski tehniskā progresa, labas izglītības, īstas mākslas. „Baltie” pārstāja domāt par rītdienu.

Par garīgo noslīdējumu skaudri liecina bēdīgā aina zinātnē. Rietumos sociālās un humanitārās zinātnes kļuva pasīvas un aklas 80.gados. Ķīmijas attīstības kulminācija bija 40.-50.gados. Bioķīmijas ziedu laiki bija 60.gados. Organiskajā ķīmijā 90.gados vispār iestājās klusums.

Toties aktivizējās tās sfēras, kuras tieši kalpo Rietumu masu sabiedrības nepatīkamajam ētosam. Tā, piemēram, „Narkotiskās politikas globālā komisija” (GCDP) aizvadītajos gados pasaules valstu valdībām pačukstēja lēnītiņām dekriminalizēt vieglās narkotikas un dekriminalizēt jeb kura veida un jeb kura apjoma narkotiku glabāšanu. Minētā terminoloģija („dekriminalizēt”) nozīmē – nesodīti atļaut. Vieglo narkotiku lietošana, kā arī jeb kura veida un jeb kura apjoma narkotiku glabāšana neesot krimināli jāsoda.

Personālais kompjūters cilvēkiem ir no 1969.gada. Mobilā telofona vēsture sākās vēl agrāk - 1947.gadā. Turpmākā informācijas tehnoloģiju vētrainā attīstība ir vispārzināms fakts. Vienīgi vispārzināms fakts nav šo tehnoloģiju izraisītās antropoloģiskās problēmas – ietekme uz cilvēka apziņu, ietekme uz cilvēka ģenētisko evolūciju, ietekme uz postcilvēku ģenēzi.

Šī ietekme ir grandioza. Pirmkārt un galvenokārt par to liecina informācijas tehnoloģiju (īpaši sociālo tīklu un mobilo telefonu) bezjēdzīgi lēkmjveidīgā patērēšana. Informācijas tehnoloģiju patērēšana jau pašā sākumā ievirzījās tajā bezjēdzīgi lēkmjveidīgajā gultnē, kādā XX gs. ievirzījās dažādu preču bezjēdzīgi lēkmjveidīgā patērēšana vispār. Nepārprotami eksistē informācijas tehnoloģiju psihiskā atkarība. Bet tas, saprotams, liecina par psihisko neveselību tāpat kā par to liecina citas atkarības (alkohola, narkotiku, azartspēļu).

Pētījumus šajā jomā veic. Taču nebūt visus rezultātus rāda sabiedrībai. Jūtams, ka no mums slēpj pašu svarīgāko par informācijas tehnoloģiju spēju pārveidot cilvēka apziņu. Jūtams, ka šī spēja pārveidot cilvēka apziņu kādam ir politiski un ideoloģiski ļoti izdevīga. Vismaz šīs spējas rezultāts nav pretrunā ar Rietumu masu cilvēku šodienas ētosu – izmirstošo un novecojošo radījumu morālo garu. Tas ir gars, kuram nemaz vairs neinteresē civilizācijas entropija, sociālie un politiskie jautājumi, tautas un valsts nākotne, Lielā Bandas un citu bandu deģenerātu marasms. Šim garam interesē vienīgi onanēt ar mobilo telefonu un piečivināt sociālos tīklus. „Mobīlais onānisms” jeb „telefononānisms” un „tviterčivināšana” ir kļuvusi masu cilvēku eksistenciālā pamatjēga.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...