Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ne tikai Latvijas tautas saprātīgais minimums ir noilgojies pēc kara. Pēc kara ir noilgojusies arī citu Eiropas tautu zināma daļa.

Pēc kara pašlaik ilgojas ne tikai armiju ģenerāļi. Armiju ģenerāļi pēc kara ilgojas vienmēr, jo karš ir viņu dzīves galvenā jēga. Vienīgi kara operācijās var atklāties katra ģenerāļa profesionālā lietderība. Bez kara ģenerāļu dzīve ne ar ko neatšķiras no jebkura klerka nīkšanas rutīnas vienmuļībā. Katrs sevi cienošs ģenerālis no rīta mostas ar klusām trīsām iesaukties: „Beidzot ir sācies!” Maz ticams, ka latviešu ģenerāļiem ir svešas minētās klusās trīsas.

Taču pašlaik pēc kara ir noilgojušies ne tikai armiju ģenerāļi. Par karu domā un raksta arī Eiropas intelektuālie ģenerāļi – filosofi un zinātnieki. Viņiem gaidāmā kara problēma ir starptautiskās intelektuālās dzīves centrālā problēma.

Nesen ir izdomāts jauns jēdziens – Globālais karš. Jaunais jēdziens aizstāj jēdzienu - III Pasaules karš. Ārzemēs tagad gaidāmajam Globālajam karam tiek veltīti ne tikai atsevišķi raksti, bet akadēmisko žurnālu atsevišķi numuri – t.s. tematiskie numuri.

Akadēmiskajā korporācijā pastāv stingra kārtība. Katrs šīs kārtības pazinējs  saprot, ka atsevišķu rakstu publicēšana par kādu jaunu problēmu liecina par attiecīgās problēmas uzdīgšanu. Savukārt jaunajai problēmai veltīto rakstu skaita pieaugums liecina par problēmas aktualitātes kāpumu. Turpretī akadēmisko žurnālu tematisko numuru izdošana nepārprotami liecina par zināmu kulmināciju problēmas attīstībā.

Sasniegts ir kritisks punkts. Šī problēma ir maksimāli satracinājusi ne tikai erudītu prātus, bet sociuma masu smadzenes. Tādējādi akadēmisko žurnālu tematisko numuru sagatavošana ir ne tikai konkrēta profesionālā reakcija, bet arī apzināta velme izpildīt sabiedrības sociālo pieprasījumu kompetenti atbildēt vismaz uz vienu jautājumu – būs vai nebūs Globālais karš. Akadēmiskajā korporācijā grāmatas (monogrāfijas un rakstu krājumi) ir „post” formāti. Grāmatas raksta vēlāk, kad problēma ir izprasta, novērtēta un „nomierināta”. Dzīvi palikušie filosofi un zinātnieki grāmatas par gaidāmo karu rakstīs pēc kara. Pašlaik ir sasniegta žurnālu tematisko numuru gradācija. Ārzemēs tāda gradācija tika sasniegta 2015.gada vasarā.

Kara problemātikā ir divi svarīgi momenti. Pirmkārt, kara iekpriekšējā nolemtība (predestinācija). Otrkārt, pēckara perspektīvas.

Latviešu sabiedriskajā apziņā (tajā skaitā vēsturiski zinātniskajā apziņā) vispazīstamākais un analītiski izkoptākais ir otrais moments – pēckara perspektīvas. Vismaz tā tas ir bijis līdz šim. Iepriekšējo Pasaules karu pēckara perspektīvas pie mums ir plaši iztirzātas. Bet tagad publikācijas medijos liecina, ka mūsu ļaudis sāk iesaistīties arī pirmā momenta – Globālā kara predestinācijas – iztirzāšanā. Iespējams, latviešiem pašlaik vairs nekas cits neatliek kā nepacietīgi domāt par gaidāmo karu. Tautas saprātīgais minimums cer ar Globālā kara starpniecību piedzīvot atpestīšanu no nacionāli politiskās un ekonomiskās mežonības. Gaidāmais karš kā atpestītājs no pēcpadomju dzīves bezjēdzības strauji kļūst masu apziņas elements.

I Pasaules karš latviešu tautai pavēra grandiozas pēckara perspektīvas. I Pasaules kara rezultātā latvieši ieguva savu valsti. Latviešu pašapziņai tas ir vissvētīgākais politiskais notikums. Šim notikumam vienmēr būs dziļa psiholoģiskā ietekme arī tad, ja latviešu masu pašapziņu cementēs tikai viens elementāri formulētais fakts – Latvijas Republiku proklamēja I Pasaules kara rezultātā. Uz latviešu masu pašapziņu kopumā nevar atsaukties profesionālie strīdi par valsts proklamēšanas datumu. Psiholoģiski nekas nemainīsies arī tad, ja kādreiz šo datumu koriģēs. Mūsu daži vēsturnieki uzskata, ka LR sākums bija 1917.gada 2.decembrī. Toreiz Latviešu Pagaidu Nacionālā padome pieņēma deklarāciju par neatkarīgās valsts izveidošanu.

Lieta ir tā, ka gadu vēlāk (1918.gada novembrī) kara virzībā bija cita situācija. Starptautiskie spēki, kuri 1918.gada novembrī kontrolēja situāciju, centās realizēt savus politiskos risinājumus un to priekšgalā izvirzīja savas vietējās marionetes. 1918.gada novembrī praktiski iespējamo politisko risinājumu konkrēts iznākums kļuva LR oficiālā proklamēšana 1918.gada 18.novembrī Nacionālajā (toreiz – Strādnieku) teātrī.

Tas, kas notika 1917.gada 2.decembrī, netika aizmirsts, taču nepamatoti nonāca otrajā plānā, sagādājot sarūgtinājumu un pagātnes zinātniskās restaurācijas pienākumu vēsturiskās patiesības cienītājiem. Kā vienmēr vēsturiski svarīgās kolīzijās (pretēju spēku, centienu un interešu sadursmēs) kādam bija izdevīgi kaut ko būtisku noklusēt, nobīdīt otrajā plānā, savtīgi izmantot jauno situāciju un piesavināties nacionālā varoņa godu. Tas viss mums ir labi pazīstams. Tā, piemēram, joprojām nav apklususi valstiskuma atjaunošanas „varoņu” savstarpējā rīvēšanās par nopelniem PSRS sagraušanas specoperācijā. LR dibināšana nav izņēmums, un arī šajā jomā var pastāvēt zināma rīvēšanās.

I Pasaules kara notikumi Latvijas teritorijā ir ļoti raibu faktu kolekcija. Pat ne visi diplomētie vēsturnieki ir ar mieru uzsākt sarunu par šiem notikumiem, ja viņiem pie rokas nav detalizēts konspekts. Savukārt no vēstures skolotājiem I Pasaules kara tēma prasa ne tikai perfektu faktoloģisko orientāciju, bet arī lielu didaktisko meistarību mācību stundā uzskatāmi izkārtot ļoti raibo materiālu. Pēcpadomju laikā gadiem ilgi pārbaudot studentu zināšanas Latvijas vēsturē, radās nepatīkams priekšstats. Daudzi vēstures skolotāji acīmredzot izvairījās no šīs tēmas nopietna izklāsta. Studenti zināja vārdu „1918.gada 18.novembris” nozīmi, bet visbiežāk pilnīgi neko nezināja par šo vārdu vienotību ar I Pasaules karu. Ļoti, ļoti daudzi jaunieši nezināja, no kura gada līdz kuram gadam bija I Pasaules karš. Nācās dzirdēt, ka tas bija XVIII gadsimtā. Daži atbildēja, ka XIX gadsimtā.

Latvijas teritorija vienmēr ir bijusi ģeopolitisko interešu centrā. Taču I Pasaules kara laikā ģeopolitiski ieinteresēto subjektu skaits bija vēsturiski vislielākais. Ģeopolitiskās intereses bija angļiem, frančiem, amerikāņiem, poļiem, Vācijas impērijai, Veimāras republikai, Baltijas vāciešiem, Krievijas impērijai, Krievijas Pagaidu valdībai, Krievijas boļševikiem, no kuriem savas intereses bija boļševikus tēlojošajiem ebrejiem ar viņu odiozo lozungu „Mēs karu izbeidzam, mieru neslēdzam, armiju demobilizējam”.

Tolaik Latvijas teritorijā gandrīz katram ģeopolitiskajam subjektam bija personīgās bruņotās vienības un personīgās marionetes no vietējās politiski aktīvās inteliģences. Bruņotās vienības varēja sastāvēt no vāciešiem, krieviem, latviešiem, kā tas bija K.Ulmaņa valdībai lojālajā Baltijas landesvērā (zemessardzē), kuru kādu laiku komandēja slavenais angļu feldmaršals (tolaik – apakšpulkvedis) grāfs Harolds Aleksanders. Vēl bija Dzelzs divīzija, Rietumu Brīvprātīgā armija, Padomju Latvijas armija, Igaunijas armijas vienības, Ziemeļlatvijas brigāde, Latviešu Atsevišķā brigāde, Latvijas Bruņotie spēki, Latvijas Atsevišķais bataljons, Dienvidlatvijas brigāde, „baltie” latviešu strēlnieki un „sarkanie” latviešu strēlnieki, Padomju Krievijas 15.armija, Latgales Partizānu pulks, Jusefa Pilsudska poļu leģioni. K.Ulmaņa valdība piesolīja pilsonību un zemi jebkura pasaules etnosa pārstāvim, ja viņš četras nedēļas nodienēs LR bruņotajos spēkos.

I Pasaules kara rezultātā tika nodibināta ne tikai Latvijas Republika. Bija arī citi vairāk vai mazāk reāli valstiskie projekti: Kurzemes valsts, Iskolata Republika, Baltijas Hercogiste, Latvijas Sociālistiskā padomju republika. Bija divas Latvijas Pagaidu valdības – K.Ulmaņa un A.Niedras. Bija kravas un pasažieru tvaikonis Saratow Liepājas reidā angļu kara kuģu apsardzībā. Bija angļu karakuģu lielgabalu kanonādes Rīgas jūras līcī.

Visi valstiskie projekti bija politiskās un militārās elites iniciatīva bez minimālas saiknes ar tautu. Piemēram, Krievijas boļševiki tūlīt pēc nākšanas pie varas 1917.gada novembrī apsolīja Baltijas guberņu tautām dot neatkarību referenduma formā. Latviešiem tas bija dīvains solījums. Latviešu tauta bija izklīdusi bēgļu gaitās, un normāla referenduma organizēšana nebija iespējama. Tolaik latviešu tautas liktenis tika izšķirts bez tautas līdzdalības – bez atklātajām kolektīvajām vēstulēm, neuzticības izteikšanas partijai, bez atmodas, bez tautas frontēm, Daugavmalas manifestācijām, dziedāšanas, auseklīšiem, sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanas. Tautas līdzdalība vienīgi izpaudās karadarbībā, ļoti daudziem jauniem vīriešiem ziedojot dzīvību kāda ģeopolitiskā subjekta labā. Dažādas padomes un valdības tika sastādītas bez vēlēšanām un bez  sabiedrības informēšanas.

I Pasaules kara rezultātā ģeopolitiskie subjekti latviešiem atļāva valdīt pašiem savā zemē kā unitārā valstī. To var uzskatīt par milzīgu ieguvumu pēckara perspektīvā.

Latviešu tautas liktenis nesalīdzināmi citādāk izšķīrās II Pasaules kara pēckara perspektīvā. Tā teikt, ieguvums bija vēl lielāks nekā pēc I Pasaules kara. Vienīgi tas bija ļoti neparasts ieguvums.

II Pasaules kara iznākums saglabāja latviešu tautas dzīvību. Atkārtoju: II Pasaules kara iznākums deva iespēju latviešu tautai palikt dzīvai. Ja karā uzvarētu vācu fašisti, tad latviešu tauta tiktu fiziski iznīcināta. Tāds bija vācu fašistu lēmums, ko viņi vēlējās realizēt pēc uzvaras karā. Šausmīgā lēmuma pamatojums ir zināms, bet to ir kauns atkārtot (īpaši ņemot vērā tautas kondīciju aizvadītajos 25 gados).

Neapšaubāmi, abas pēckara perspektīvas nemaz nedrīkst salīdzināt. Nedrīkst teikt, ka milzīgo ieguvumu XX gs. sākumā nomainīja vēl milzīgāks ieguvums XX gs. vidū. Runa ir par tautas dzīvību, ko nevar salīdzināt ar atļauju veidot valsti. Pats par sevi ir skaidrs, ja nav tautas, tad vairs nav nekas. Diemžēl šodien pārāk daudzi latvieši nav spējīgi adekvāti izturēties pret savām pēckara nāvējošajām perspektīvām, ja vācieši netiktu sakauti un padomju armija nelikvidētu vācu okupāciju. Šajā jautājumā dominē kaut kāda grūti izskaidrojama jeb neticami viegli izskaidrojama apmātība.

Pēckara perspektīvas, protams, nav tikai latviešu prioritāte. Tās ir visu eiropiešu prioritāte. Eiropiešu gēnos ir informācija (arhetips vēsturiskājā atmiņā) par kara nepieciešamību dzīves nokārtošanai. Eiropiešiem jau no laika gala piemīt stabila tradīcija visdažādākā tipa pretrunas uzkarsēt līdz baltkvēlei, kad cits nekas vairs neatliek kā ķerties pie ieročiem un ar kara palīdzību ieviest līdzsvarotu eksistenci. Eiropiešu dzīves filosofijā karš ir organiski konstruktīva nepieciešamība un pēckara perspektīvas ir sinonīms jaunas dzīves sākumam.

Kara nepieciešamības piemērus vēsturnieki parasti sāk ar Trīsdesmit gadu karu (1618-1648). Tā dalībnieki centās mazināt Svētās Romas impērijas hegemoniju Eiropā.

Taču piemēru uzskaitījumu drīkst sākt jau ar karadarbību starp Romas impēriju un ģermāņu ciltīm V gadsimtā. Tā rezultātā Eiropā sākās jauna dzīve – agrīnie viduslaiki. Pēc tam sekoja Svētās Romas pirmā imperatora Kārļa Lielā karadarbība (768-814) un tās sekas. Ne velti Kārlis Lielais šodienas eirobirokrātijai ir Eiropas integrācijas simbols. Simtgadu karš (reāli karoja 116 gadus: 1337-1453) bija starp Franciju un Angliju, taču atsaucās arī uz citām valstīm.

Trīsdesmit gadu karam paralēli notika Astoņdesmit gadu karš (1568-1648) starp Spānijas impēriju un nīderlandiešu provincēm. Abi kari beidzās 1648.gadā, kad tika noslēgts Vestfāles miera līgums.

Abu karu rezultātā Eiropā tika izveidota tā dēvētā Vestfāles sistēma. Tās sabrukuma liecinieki pašlaik ir ne tikai latvieši, bet visi eiropieši. Vestfāles sistēmas pamatā bija valsts suverenitātes princips. Eiropas valdošā elite toreiz vienojās, ka nevis monarhs un baznīca, bet valsts ir pati galvenā sociāli politiskā institūcija. Savukārt valsts pati galvenā vērtība ir suverenitāte, kas katrai valstij ir jāsargā kā vislielākais dārgums. Tagad ir modē politiķus kaitināt ar Vestfāles sistēmu, jo Eiropā pašlaik valsts loma un valsts suverenitāte gandrīz visur ir fikcija.

Vestfāles sistēmas ēnas puse bija valstu koalīciju pieļaušana. Lai apvaldītu kādas valsts pārmērīgās teritoriālās, politiskās, ekonomiskās, militārās ambīcijas, tika pieļauta pārējo valstu koalīcijas formēšana. Tādējādi Vestfāles sistēma aizsāka politiskās lavierēšanas tendenci, kas vispamatīgāk atspoguļojās ģeopolitiskajās mahinācijās un starptautiskās politikas viltībās.

Pēc Napoleona kariem Eiropā tika radīta t.s. Vīnes sistēma. Šo sistēmu izstrādāja Vīnes kongresā 1814.-1815.gadā. Ņemot vērā to, ka kongresā tika patētiski akcentēta visu nāciju vienlīdzīga līdzdalība Eiropas nākotnē, Vines sistēmu mēdz ironiski dēvēt par „Eiropas koncerta sistēmu”. „Koncerta” autoru (nāciju) reāla vienlīdzība pēc Vīnes kongresa nepastāvēja. Gluži pretēji. Sākās lielvalstu (Krievijas, Austrijas, Lielbritānijas, Prūsijas, Francijas) dominēšanas laikmets. Koalīciju veidošana tika pilnā mērā legalizēta, stimulējot dažādu ģeopolitisko slepeno protokolu sastādīšanu un manipulācijas starptautiskajā politikā. Pat Krievijas godīgā proletariāta godīgā Ļeņina godīgo boļševiku valdība I Pasaules kara beigās ar vāciešiem sastādīja slepenu dokumentu (t.s. Hinces notu), lai kopīgi cīnītos pret Antanti, Brīvprātīgo armiju un čehu korpusu. Dokumenta slepenība bija 8 gadi. Molotova-Ribentropa pakts ar tā slepenajiem protokoliem patiesībā bija ikdienišķa parādība. „Perestroikas” arhitekti apzināti provocēja kņadu ap šo paktu, lai sabiedrības masās kompromitētu PSRS. Kā atceramies, skaļākā provokatora loma tika uzticēta daudzkārt rūpīgi pārbaudītajam un tāpēc droši uzticamajam padomju Latvijas žurnālistam.

Pēc I Pasaules kara eiropiešu nākotni diktēja 1919.gada 28.jūnijā noslēgtais Versaļas miera līgums. Visu izlēma „lielais trijnieks” – angļi, franči, amerikāņi. Taču praktiski iniciatīva bija angļu un franču rokās. Amerikāņiem tas nepatika. Sākās viņu politisko kaprīžu demontrācijas. Viņi neratificēja Versaļas miera līgumu un neiestājās Nāciju Līgā. Amerikāņu armija atgriezās mājās. Pēc kara pirmajā laikā amerikāņi savās interesēs Eiropā neko lielu nevarēja panākt. Tomēr 20.gadu beigās un 30.gados sākās būtiska iejaukšanās Eiropas iekšpolitikā. Piemēram, sekmējot Hitlera nākšanu pie varas, finansējot Hitlera rūpniecību un tajā pašā laikā kopā ar angļiem, Staļinu lielā slepenībā apsverot dažādus ģeopolitiskos variantus un tajā skaitā Hitlera Vācijas ietekmes nepieļaušanu.

Versaļas miera līgumu jau tūlīt nosauca par „nelaimīgu kompromisu”. Tāds bija angļu diplomāta sera H.Nikolsona viedoklis. Kad pie varas nāca Hitlers un vācu tauta dedzīgi atbalstīja viņa revanšistiskos plānus, starptautiskā politiskā doma visu vainu dzēlīgi uzvēla Versaļas miera līgumam. Nekaunīgais līgums esot izraisījis II Pasaules karu.

Līgums bija Vācijas kapracis. Piemēram, Vācijai reparācijās vajadzēja atdot summu, kuras apjoms bija ekvivalents apmēram 100 000 tonnām zelta. Hitlers atsacījās maksāt. Maksājumi atjaunojās 1953.gadā, un tikai 2010.gada 3.oktobrī Vācija pēdējo reizi samaksāja reparācijās 70 miljonus eiro.

Otrs kapracis ir Jaltas konference 1945.gada 4.-11.februārī. Tajā visu izlēma PSRS, ASV un Liebritānija. Ja pēc I Pasaules kara kaps tika izrakts Vācijai, tad pēc II Pasaules kara kapā tika sadzīta pasaules prāva daļa ar Eiropu priekšgalā. Jaltas konference bija bezprecedenta ciniski atklāta saruna par pasaules tautu un valstu ģeopolitisko pārvaldīšanu, kas XX gadsimta nogalē noslēdzās ar ģeokrātiskā valstiskuma triumfu; respektīvi, pēckara perspektīvas noslēdzās ar valstiskuma jaunas formas radīšanu. Vēsturē sastopamās agrākās divas formas (monokrātija un polikrātija) nebija piemērotas pasaules kundzības nodrošināšanai. Valsts suverenitāte tika izsmieta kā arhaiska izpausme. Vietējās marionetes kļuva ģeokrātiskā valstiskuma kadru pamatavots.

Bet tas vēl nav viss. Jaltas konference noteikti ir vainojama „balto” cilvēku izmiršanā un degradācijā. Eiropas nonākšana ASV rokās aizsāka eiropiešu cilvēciskā kapitāla un eiropeiskās kultūras panīkšanu. Vispamatīgāk tika traumēta politiskā elite un humanitārās zinātnes. To sekmēja izteikti materiālistiskā ideoloģija, ko pēc kara ļoti plaši propagandēja abi pasaules saimnieki – ASV un PSRS. „Perestroika” ar savu maniakālo velmi, tēlaini sakot, baudīt 100 siera šķirnes ir PSRS (sociālisma zemju) materiālistiskās ideoloģijas kvintesence. Savukārt Rietumu materiālistiskās ideoloģijas (patērēšanas kulta zombēšanas) kvintesence ir tagadējā finansiālā un ekonomiskā katastrofa.

Jaltas konferences iznākums ir arī Globālā kara gaidas. Ne pa jokam saka, ka karš ir politikas turpinājums, vēloties uzlabot dzīves apstākļus. Lai turpmāk uzlabotu dzīves apstākļus, ir vajadzīgs karš. Cita ceļa nav. Kara nolemtībā (par to būs runa 2. esejā) var konstatēt noteiktu loģiku un likumsakarības. Par to liecina Eiropas vēsture.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vīzija glamūra inteliģencei

Foto2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā un neizsakāmi dievinātā “šodienas nācijas tēva”, “pravieša”, “zvaigznes, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”, “otra Kārļa Ulmaņa” uzruna latviešu tautai.
Lasīt visu...

21

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

FotoTuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas ir cieši saistīts ar līdzdalību vēlēšanās.
Lasīt visu...

12

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

Foto1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no valdības saņemt licenci naftas meklēšanai Baltijas jūrā! Dombrovskis izteicās, ka viņam neesot informācijas par paša grāmatas finansējuma avotiem.
Lasīt visu...

6

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

FotoVelmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām, par cenu, kas vairākkārt zem tirgus cenas. Valsts nesa zaudējumus, likvidatori uzvārījās.
Lasīt visu...