Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tautas madrigāls (idillisks formāts) ir nacionālisms. Nacionālisma sūtība ir radīt mierīgu, bezrūpīgu un laimīgu stāvokli vienam etnosam (tautai) un tam lojāliem citiem etnosiem (cittautiešiem).

Nacionālisms patiešām ir sava veida madrigāls – mākslīgi izveidota idilliska ideoloģija, lai dominējošā tauta varētu mierīgi, bezrūpīgi un laimīgi dzīvot savā zemē, politiski savu dzīvi noformējot kā nacionāli suverēnu valsti un šajā valstī solot mierīgu, bezrūpīgu un laimīgu dzīvi arī cittautiešiem, kuri apņemas paļāvīgi piesliet savas galvas dominējošās tautas plecam tāpat kā mazi bērni savas galvas paļāvīgi pieslien mātes un tēva plecam. Nacionālisms tāpat kā jebkura ideoloģija spēj sevī uzsūkt (absorbēt) cilvēkus. Nacionālisms pārņem savā varā cilvēku domas, gribu, morāli.

Nacionālisma rašanās bija vēsturiski pamatota. Precīzāk – demogrāfiski pamatota. Katram cilvēku skaitam ir vajadzīga sava ideoloģija kā morāls pamudinājums rūpēties par sociuma eksistenci. Ideoloģija ir demogrāfiskās nepieciešamības atribūts. Attiecīgā ideoloģija vienmēr saskan ar attiecīgā cilvēku skaita eksistenciālajām vajadzībām. Katrā ideoloģijā var akcentēt politiskos, ekonomiskos, morālos, intelektuālos aspektus. Taču principā, lielās līnijās izsakoties, katra ideoloģija kopumā ir tendēta uz sociuma eksistences nodrošināšanu. Nemēdz būt ideoloģija pašmērķīgai ideoloģizēšanai.

Nacionālisma nepieciešamību nosacīja cilvēku skaita pieaugums. Nacionālisms tāpat kā viss pārējais cilvēku esamībā ir demogrāfiskā determinisma produkts. Cita lieta, cik lielā mērā to esam gatavi atzīt un izmantot dzīves taktiskajās un stratēģiskajās konstrukcijās un prognozēs. Šajā ziņā pagaidām vēl ir ļenganība. Zinātne demogrāfisko determinismu atzina pavisam nesen (aizvadītā gadsimta vidū). Demogrāfisko determinismu nav iespējams fiksēt empīriskā informācijā Jauno laiku eiropiešu iemīļotā pozitīvisma labākajās tradīcijās. Pat nevaram precīzi saskaitīt planētas visus iedzīvotājus. Bet to, ko nevaram izmantot skaitļu valodā, bet vienīgi varam izmantot analītiskās intuīcijas valodā, pagaidām ne visai cienām un ņemam vērā dzīves interpretācijā. Taču, paldies Dievam, visjaunākajos laikos dominē drosmīga zinātniski metodoloģiskā paradigma. Tajā ir cienīga vieta metafiziskajai domāšanai un tajā skaitā analītiskajai intuīcijai.

Akmens laikmets nepārveidojās bronzas laikmetā tāpēc, ka sāka pietrūkt akmeņi darba rīku izgatavošanai. Laikmetu maiņu nenosaka akmeņu, bronzas, dzelzs resursu kvantitāte, bet gan iedzīvotāju kvantitāte. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, paralēli mainās eksistences ieguves līdzekļi, cilvēku dzīves politiski organizatoriskās formas un komunikācijas infrastruktūra. Akmens laikmetā iedzīvotāju skaits pieauga nepieklājīgi lēni. Tāpēc akmens darba rīkus lietoja vairākus gadu tūkstošus. XX un XXI gs. planētas iedzīvotāju skaits pieaug nepieklājīgi strauji, tāpēc arī eksistences ieguves līdzekļi, cilvēku dzīves politiski organizatoriskās formas un komunikācijas infrastruktūra mainās nepieklājīgi strauji.  

Eiropā iedzīvotāju skaits sāka strauji pieaugt XVIII un XIX gadsimtā. Īpaši strauji pieauga XIX gadsimtā (trīs reizes). Minētajos gadsimtos tika izdomāts un savas efektivitātes kulmināciju sasniedza nacionālisms kā sociuma pašorganizācijas ideoloģija.

Eiropā XVIII gs. radās sapratne par lielas un spēcīgas valsts nepieciešamību. Kļuva skaidrs, ka cilvēku straujas dzimstības periodā vairs neder feodālā sadrumstalotība un naturālās saimniekošanas veids. Kā parasti arī tolaik (ne tikai mūsdienās) bija cilvēki (sociālais slānis), kuri perfekti izprata pārmaiņu nepieciešamību un bija gatavi reālai rīcībai. Šos cilvēkus (sociālo slāni) vispirms nosauca par buržuāziju, bet pēcāk nosauca par nacionālo buržuāziju.

Buržuāzijas domu gaita bija adekvāta demogrāfiskajiem apstākļiem. Lai izveidotu lielu un stabilu valsti, nākas izstrādāt sava veida tautas teoloģiju. Tās uzdevums ir psiholoģiski konsolidēt tautā radniecīgas („asinsradniecīgas”) etniskās grupas. Pēc tam ap tautu jāapvieno svešo etnosu pārstāvji, kuriem nāksies dzīvot attiecīgajā valstī. Eiropas teritorija vienmēr ir bijusi etniski ļoti raiba. To nācās ņemt vērā. Bija jāņem vērā arī tas, ka ļaužu masās līdz XVIII-XIX gs. vispār neeksistēja etniskās izcelsmes jautājums. Tā tas bija arī mūsdienu Latvijas teritorijā. Pils novados, vācu lēņos, bīskapijās, hercogistēs, guberņās vietējie iedzīvotāji pazina tikai reliģisko identitāti. Saskaņā ar buržuāzijas ieceri gala iznākumā ir jārada nācija (politiski integrēta tautu summa) kā valsts sociāli politiskais pamats. Savukārt nācijas vienīgais un galvenais aizstāvis kļūs valsts – buržuāziska nacionāli suverēna valsts.

Ne velti šī procesa noslēgumu savā laikā smalki kritizēja rafinētais intelektuālis Kārlis Markss. Viņš rakstīja, ka buržuāziskā valsts ir „pirmais ideoloģiskais spēks pār cilvēku”. Citam XIX gadsimta rafinētam intelektuālim Fjodoram Dostojevskim arī nepatika nacionālisma uzkurbulētais valsts fetišisms. Nacionālisma vietā viņš iesacīja savu ideoloģisko doktrīnu - „всечеловечность”. K.Marksa, F.Dostojevska attieksmi, protams, ietekmēja tas, ka nacionālisms nav eiropeiskā garīguma klasiskā forma. Nacionālisms tika mākslīgi radīts, un ne visai saderas ar tādu eiropeiskā garīguma klasisko formu kā kristiānisms. Abiem minētajiem rafinētajiem intelektuāļiem bija katram sava attieksme pret kristiānismu. Tas atsaucās uz viņu atšķirīgo nacionālisma vērtējumu. Savukārt Markss uz visu lūkojās ar „marksista” acīm.

Pašlaik cilvēce turpina adaptēties jaunajos demogrāfiskajos apstākļos. Adaptācija noslēgsies ar dzīvi 12 miljardus lielā planetārā kolektīvā. Saprotams, adaptācija sākās reizē ar demogrāfisko pāreju XX gs. 60. gados („krāsaino” rasu dzimstības nenormālo pieaugumu un „baltās” rases izmiršanu). Tā kā planētas iedzīvotāju skaits tūlīt pieauga trakā tempā, traku tempu tūlīt ieguva arī adaptācijas process, jo burtiski gandrīz katru dienu cilvēki tikās ar agrāk nesastaptām parādībām. Relatīvi līdzsvarota dzīve var iestāties tikai mūsu gadsimta otrajā pusē, kad planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 12 miljardu apjomā un „baltie” šajā apjomā būs 10%.

Aktuāls ir jautājums par nacionālisma lomu gaidāmajā relatīvi līdzsvarotajā dzīvē. Gribas zināt, vai nacionālisms būs jeb vairs nebūs tautas madrigāls.

Piesardzīga attieksme pret nacionālismu pirmo reizi izpaudās XIX gadsimtā. Rietumeiropas elite atzina nacionālisma kaitīgumu pēc valsts izveidošanas. Nacionālisms ir neaizstājams instruments nacionāli suverenās valsts izveidē. Taču nacionālisms kļūst lieks valsts reālajā celtniecības darbā. Nacionālisms var traucēt valsts attīstību. Rietumeiropas elite tāpēc operatīvi atbrīvojās no nacionālisma un tā vietā izstrādāja liberālisma ideoloģiju, kas ir piemērota valsts celtniecībai un tātad cilvēku eksistences nodrošināšanai. Turklāt ir patīkami piemērota, panākot samērā augstu masveidīgu labklājību.

Diemžēl Eiropā XX gs. sākumā nacionālisms atkal tika speciāli uzkarsēts. Tas bija vajadzīgs ASV, kura sāka aktīvi iejaukties Eiropas (pasaules) politikā un īstenot savus ģeopolitiskos plānus. ASV lielākie konkurenti bija Eiropas milzīgās impērijas. Tās vajadzēja sagraut, un tās arī tika sagrautas I Pasaules kara rezultātā.

Ļoti būtisks impēriju sagraušanas ierocis bija amerikāņu uzkarsētais nacionālisms. Tas bija konceptuāli noformēts kā impēriju pakļauto tautu nacionālā cīņa par pašnoteikšanās tiesībām. Kā zināms, šajā cīņā tika iesaistīta arī latviešu inteliģence. Amerikāņi saprata, ka milzīgās impērijas būs grūti un, visticamākais, neiespējami ģeopolitiski pakļaut. Taču mazās nacionālās valstis, kuras izveidosies impēriju vietā, būs viegli ģeopolitiski pakļaut. Tāpēc nevienam nevajadzētu brīnīties, kāpēc „neatkarības” lielākie dievinātāji ir amerikāņu elite. Tā „neatkarības” dievināšanu uzskatāmi demonstrēja arī sociālisma sistēmas (PSRS) sagraušanas laikā. XX gs. nogalē nacionālisms atkal tika speciāli uzkarsēts amerikāņu gaumē.

Austrumeiropiešos amerikāņi joprojām sekmīgi uzkarsē nacionālisma kaislības. Galvenais iemesls – nepieciešamība sagraut Krievijas lielvalsti. Krievijas lielvalsts sagraušanai noder visi instrumenti. Tajā skaitā Krievijas nācijas iekšējā nacionālisma un Krievijas kaimiņvalstu nacionālisma manipulatīva stimulēšana, veicinot PSRS bijušo „nomaļu” un bijušo sociālistisko valstu naidīgumu pret Krievijas lielvalsti. Latvieši ir ļoti pamatīgi iepīti nacionālisma politiskajā ekspluatācijā.

Demogrāfiskās pārejas sākumā XX gs. 60. gados nacionālismam radās spēcīgs sāncensis. Radās jauna ideoloģija. Tā bija organiski vienota ar neparastajiem demogrāfiskajiem apstākļiem. Demogrāfiskā pāreja izraisīja to, ko Rietumu intelektuāļi nosauca par globālismu un kas sevī jau ir uzsūcis (absorbējis) arī latviešu kādu daļu. Globālisms sākās ar satraucošām bažām par ūdens, pārtikas, tīra gaisa pietiekamību jaunpiedzimušajām nesaskaitāmajām masām Āfrikā, Āzijā, Dienvidamerikā.

Patiesībā globālisms ir kaut kas plašāks par ideoloģiju. Globālisms ir ne tikai konkrēta idejiskā pozīcija konkrētu mērķu sasniegšanai. Globālisms ir domāšanas veids. Globālisms ir pasaules uztveres veids. Globālisma subjektīvā izpausme ir konstatējama cilvēka domās, gribā, morālē. Var pat teikt, ka globālisms ir pasaules uzskats.

Globālisms ir skatījums uz parādībām un procesiem planetārā rakursā. Globālisma absorbētais indivīds visu uzlūko, izskaidro un vērtē planetārā mērogā. Globālisma absorbētā indivīda domāšana funkcionē globālās dimensijās. Globālisms ir solis uz kosmisko apziņu – Visuma parādību un procesu respektēšanu domāšanā.

Globālisms apliecina cilvēces garīgās virzības jaunu etapu. Globālisms sevī ietver globālās problēmas, globālās intereses, globālos nosacījumus, globālās nepieciešamības, globālās pretrunas, globālos uzdevumus utt. Globālisms uz cilvēci lūkojās kā vienotu veselumu. Tas ir jauns skatījums uz cilvēci. Pats par sevi ir skaidrs, ka globālisms rūpējās par visas cilvēces eksistenci. Ja nacionālisma interešu centrā ir tauta, tad globālisma interešu centrā ir cilvēce.

Globālisms tāpat kā nacionālisms sinhronizē cilvēku jūtas un domas. Globālisms tāpat kā nacionālisms organizē īpaša tipa apziņas kolektīvismu. Globālisma absorbētie cilvēki tāpat kā nacionālisma absorbētie cilvēki, nepazīstot viens otru, saprot, ka viņiem ir kaut kas kopējs un viņi līdzvērtīgi ietilpst kopējā antropoloģiskajā formācijā, kuras vārds ir „cilvēce” un (nacionālisma gadījumā) „tauta”.

Globālismam tāpat kā nacionālismam ir vajadzīga piemērota komunikācijas infrastruktūra. Tā vienmēr progresē kopsolī ar demogrāfiski pozitīvajām izmaiņām. Bez piemērotas komunikācijas infrastruktūras nav iespējama cilvēku jūtu un domu sinhronizācija. Nacionālisms izmantoja laikrakstus un žurnālus. Prese sekmēja nacionālisma izplatību. Globālisms balstās uz televīziju un internetu.

Globālisms izvēršās ideoloģijā tajās reizēs, kad kļūst solidaritātes aģitators un propagandists. Ja nacionālisma ideoloģija ir nacionālās solidaritātes veicinātāja, tad globālisma ideoloģija ir vispārcilvēciskās solidaritātes veicinātāja. Tie latviešu inteliģenti, kuri 2015.gada augustā izplatīja savu viedokli „Atklāta vēstule: bēgļu uzņemšana – nevis apdraudējums, bet iespēja Latvijai”, ir uzskatāmi par globālisma absorbētiem hominīdiem.

Domājams, šo hominīdu absorbācijas rezultāti ir dažādi. Domājams, ne visiem no viņiem globālisms jau ir kļuvis pasaules uzskats. Taču katrā gadījumā šie hominīdi pret globālismu izjūt zināmas simpātijas. Bet pats galvenais – nacionālismam (savas tautas vitālajām interesēm) viņu sirdīs vairs nav svēta vērtība. Nacionālisma solidaritātes vietā ir stājusies vispārcilvēciskā solidaritāte, jo rūpes par migrantiem ir vispārcilvēciskās rūpes. Labi, ja šīs rūpes ir Dostojevska „всечеловечность” garā. Slikti, ja šīs rūpes ir Marksa „marksisma” garā; proti, kaut kādu vienpusīgi savtīgu (šķirisko, partejisko, korporatīvo, karjerisma) interešu vārdā.

Neapšaubāmi, nav nekādas izredzes ticami prognozēt globālisma morāli psiholoģisko nākotni. Tas, ko Dostojevskis dēvēja par „всечеловечность” un „всемирность” (viņa leksikā bija arī tāds vārds), nav tikai globālisma morāles elementi. Dostojevkis minētās īpašības saskatīja krievu tautā. Taču ir labi zināms minēto īpašību pirmavots – kristiānisms, kā arī citas t.s. pasaules reliģijas. Jebkurā t.s. pasaules reliģijā ir morāles elementi, kurus ir naivi piedēvēt vienīgi globālismam.

Migrācija nesākās ar „lielo tautu staigāšanu” mūsu ēras sākumā. Migrācija ir bijusi vienmēr. Ievas un Ādama mazmazmazmazbērnu aizklīšana no Āfrikas uz Eirāziju bija migrācija. Tajos laikos, kad eiropiešiem enerģiski dzima bērni, eiropieši labākas dzīves meklējumos migrēja uz visām debess pusēm. Tagad bērni enerģiski dzimst neeiropiešiem. Arī viņi labākas dzīves meklējumos migrē uz visām debess pusēm. Neapšaubāmi, 90% no 12 miljardiem ar laiku izklīdīs pa visu planētu. „Lielā tautu staigāšana” sagrāva grandiozu civilizāciju. Iespējams, 90% arī sagraus kādu civilizāciju.

Taču migrācijas iemesls nav tikai dzimstības pieaugums. Meklējot labāku dzīvi, migrē arī izmirstošā „baltā” rase. Pēcpadomju gados latviešiem šis migrācijas variants ir labi pazīstams. Izmirstošās rases migrācija radikāli sarežģī planetārās migrācijas problēmu. Valstīm ir grūtāk izstrādāt migrācijas politiku.

Pret migrāciju nedrīkst izturēties no abstraktā humānisma viedokļa. Attieksmē pret migrāciju neder it kā skaistās un loģiskās, bet no dzīves realitātes bezcerīgi atrautās abstraktā humānisma tēzes. To pirmie saprata amerikāņi. Viņu valstsvīri stingru migrācijas politiku savā zemē realizē trešo gadsimtu. Amerikāņi jau XIX gs. otrajā pusē, banāli sakot, uztvēra migrācijas zemūdens akmeņus. Nepareiza migrācijas politika nodara lielu ļaunumu ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī migrantiem. Nepareiza migrācijas politika valstī sakāpina etniskās nesaskaņas un starpnacionālo naidu, kas var novest līdz valsts sabrukumam.

Rietumeiropiešu politiskā elite no amerikāņu migrācijas politikas neko nav mācījusies. Visticamākais, tas tā ir noticis tāpēc, ka vispār nav spējīga kaut ko mācīties. Pēc II Pasaules kara rietumeiropiešu migrācijas politika nevarēja nenoslēgties ar pilnīgu krahu.

Interesanti, ka rietumeiropiešu valdnieku pilnīgā izgāšanās spilgti parāda to ļaunumu, ko nepareiza migrācijas politika var nodarīt vietējiem iedzīvotājiem. Piemēram, tāds ļaunums ir mūsu inteliģences atklātā vēstule par „bēgļu uzņemšanu”.

Šis ļaunums ir morālais ļaunums. Nepareizā migrācijas politika ir ģenerējusi vietējo iedzīvotāju kādas grupas nacionālo nodevību, latviešu tautas un latviešu tautas nacionālās valsts interešu nelietīgu ignorēšanu. Inteliģences nodevīgi nelietīgais aicinājums uzņemt bēgļus radikāli izjauc latviešu vienotību un sabiedriskajā domā iniciē ļoti dziļu satraukumu, saspīlējumu, valstisko nihilismu, morālo neuzticību inteliģencei. Tāda nelietība daudziem jauniem saprātīgiem latviešiem noteikti ir būtisks pamudinājums pieņemt lēmumu migrēt uz citu zemi.

Nacionālisms šodien nav arhaisms, un globālisms šodien nav tautas madrigāls. Globālisms nebūs tautas madrigāls vēl ļoti ilgu laiku, ja vispār tam ir izredzes kādreiz kļūt tautas madrigālam. Lieta ir tā, ka viena no globālajām pretrunām ir nacionālisma un globālisma pretruna. Pašlaik šī pretruna savā vēsturiskajā ceļā novirzās par labu nacionālismam. Cerams, ka arī turpmāk tas tā saglabāsies. Cerības iedvesmo”balto” cilvēku šodienas bezprāts. Skan absurdi, bet tas ir fakts: jo ilgāk saglabāsies „balto” cilvēku bezprāts, jo nacionālisms ilgāk saglabāsies kā tautas madrigāls.

Par „balto” cilvēku bezprātu nav gari jāstāsta. Par to katrs zina. Šī bezprāta vārds ir „globalizācija”.

Globālisms un globalizācija nav viens un tas pats. Globālisms ir domāšanas veids, pasaules uztveres veids. Globalizācija ir ideoloģiskā zombēšana „balto” cilvēku interesēs. Pie tam ne visu „balto” cilvēku interesēs, bet visbagātākās un visalkātīgākās daļas interesēs. Globalizācija ir politiskā un ekonomiskā monopolizācija.

Globalizācija ir Rietumu neoliberālisma komponents. Uzskata, ka vārdam „globalizācija” ir jāaizvieto vārdi „atvērta sabiedrība”, kuriem neviens vairs netic. Globalizācija ir demagoģiska spekulācija ar planētas globālajām problēmām un reāli esošo globālismu. Globalizācija ir planētas globālo problēmu kompromitēšana. Vārds „globalizācija” ir ieguvis kariķējošu auru. To lieto, lai par kaut ko pasmietos. Nekaunīgi vai padumji politiķi šo vārdu lieto, lai aizbildinātos par savu nacionālo nodevību un nespēju/nevēlēšanos aizstāvēt savas tautas un savas valsts intereses.

Globalizācijas pretmets ir nacionālisms: politiskās un ekonomiskās neatkarības aizstāvēšanas ideoloģija. Jo nekaunīgāka ir globalizācija, jo aktīvāks ir nacionālisms. Tāpēc nacionālisms ir un arī turpmāk būs tautas madrigāls. Tas ir tautas madrigāls planētas lokālo civilizāciju (ķīniešu, arābu, indiešu) cīņā pret eiropeīdu civilizācijas uzkundzēšanos „globalizācijas” aizsegā. Tas ir tautas madrigāls eiropeīdu tautu cīņā par savu nacionālo suverenitāti.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...