Iesaki rakstu: 
"Protestēt ir mediķu tiesības, taču tam nebūs jēgas, ja mediķu arodbiedrība nespēs norādīt, kur rast finansējuma avotu. Bez finansējuma avota norādīšanas mediķu prasība - atlaist Saeimu – ir realitātes noliegšana, gaisa tricināšana," – ar šo atziņu aizvadītajā nedēļā publiski nāca klajā Mārtiņa Bondara, Jura Pūces, Ineses Voikas un Edgara Jaunupa partijas cienīga pārstāve, veselības ministre Ilze Viņķele.
Pēc tam viņa vēl gari un plaši meloja, ko tieši viņa ar to esot vēlējusies pateikt un ko ne. Tikmēr es ļoti īsos vārdos iztulkošu, ko pēc būtības pateica savu vēlētāju Saeimas vēlēšanās pārliecinoši izsvītrotā kundze, kura, acīmredzot sekmīgi pabeigusi Solvitas Āboltiņas nekaunības kursus, pie varas kloķiem nonāca, tā sacīt, pa pakaļdurvīm.
Krieviski ir tāds teiciens par ierēdņiem, politiķiem un citiem viņiem līdzīgajiem: „Da, mi oh...jeļi, i čto?” Latviski to ļoti aptuveni varētu tulkot kā ņirdzīgi pašapmierinātu: „Jā, mūsu nekaunībai nav nekādu robežu, nu un? Ko jūs mums varat padarīt?”
Tieši to Latvijas sabiedrībai – gan veselajiem, gan slimajiem, gan ārstiem, gan pacientiem – pavēstīja nekaunīgā un melīgā kundze. Viņa un lielākā daļa no pašreizējās valdības līksmi ņirdz – jā, mēs jums melojām un melosim atkal, un ko jūs mums padarīsiet? Tikai stulbeņi tic solījumiem!
Vēlēšanas ir tikai pēc trim gadiem, un tas nozīmē, ka vismaz divus gadus mēs vēl varam darīt visu, kas ienāk prātā. Dzīvosim Ņujorkas viesnīcu karalieņu apartamentos, aizbrauksim uz Ameriku komandējumā, bet tur tas brīnumaini pārvērtīsies atvaļinājumā, - un tie vēl būs tikai ziediņi…
Godīgi sakot, man pamazām kļūst skaidrāks, kāpēc bija tik mikroskopiski maz cilvēku, kuri bija kaut teorētiski gatavi izliet savas un citu asinis par pirmo republiku, kad pienāca tās pēdējā stundiņa. Ja tā bija kaut uz pusi tik izkurtējusi kā pašreizējā, tad jautājumu nav.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
