Iesaki rakstu: 
Latvijā 90. gados notika revolūcija mājokļu sektorā. Pārmaiņas bija saistītas gan ar ēku īpašumu atdošanu bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, gan ar māju privatizāciju, gan ar visu mājokļu uzturēšanas sistēmu.
Mājokļu privatizācija noveda pie tā, ka dzīvokļi pārvērtās par preci, ko valsts par sertifikātiem vai naudu pārdeva šajos dzīvokļos dzīvojošajiem. Taču te radās nopietna problēma: pērkot jebkuru preci (sevišķi, ja šī prece ir paredzēta ilgstošai lietošanai, kāds, protams, ir dzīvoklis), jums ir jābūt preces pasei par tās tehnisko stāvokli. Bet ar dzīvokļiem tā nebija, - iedzīvotāji saņēma to, kas katram bija, turklāt bez jebkāda novērtējuma par to, kas šim mājoklim ir un kas būtu nepieciešams. Faktiski privatizācijas rezultātā dzīvokļu īpašnieki dabūja kaķi maisā.
Otra problēma ir tā, ka privatizācijai sekoja arī zem privatizētajām daudzdzīvokļu ēkām esošās zemes iznomāšana. Ja zeme zem mājas piederēja valstij vai pašvaldībai, tad jaunās nomas attiecības varēja noformēt bez lielām grūtībām. Bet, ja zeme piederēja privātīpašniekiem (un tādu gadījumu bija samērā daudz!), radās grūtības.
Tās bija būtisks trūkums likumā par zemes denacionalizāciju. Zemes īpašniekiem un viņu mantiniekiem tika piedāvāta izvēle – saņemt atpakaļ viņiem iepriekš piederošo zemi vai līdzvērtīgu zemes gabalu bez apgrūtinājuma būves veidā, vai kompensāciju par zemi sertifikātu veidā.
Jāuzsver, ka Latvija bija vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kas denacionalizācijas ietvaros piedāvāja bijušajiem īpašniekiem atdot zemi zem daudzdzīvokļu mājām, visās pārējās valstīs īpašniekiem šādos gadījumos tika piešķirts līdzvērtīgs zemesgabals vai kompensācija. Un šis Latvijas Saeimas pieņemtais lēmums noveda pie daudzām problēmām.
Daudzi zemes īpašnieki izvēlējās saņemt atpakaļ bijušos zemes gabalus. Zem mājām esošo zemju īpašnieki to gluži leģitīmi pieņēma kā pastāvīgu ienākumu avotu, jo tika nolemts, ka zemes noma ir obligāta. Bet, kad nomas maksa sāka strauji celties, tika pieņemts likums, kas noteica nomas maksas griestus dubultas zemes nodokļa likmes apmērā. Tolaik nodoklis par zemi zem daudzdzīvokļu ēkām bija 1,5% no kadastra vērtības, tas ir, maksimālā nomas maksa bija 3% no kadastra vērtības.
Vēlāk sākās vēl viens svarīgs process: zemi zem mājām sāka aktīvi uzpirkt uzņēmumi, kas saprata, ka līdz brīdim, kamēr tiks atrisināta dalītā īpašuma problēma (un mūsu birokrātijas apstākļos viss tiek risināts ļoti lēni!), nomas maksa par zemes izmantošanu būs lielisks ienākumu avots bez īpašām darbaspēka izmaksām. Pēdējos gados ir notikusi masveida zemes īpašumu tālākpārdošana, kā rezultātā tas ir koncentrējies aptuveni desmit lielu uzņēmumu rokās.
Nemitīgas zemes un dzīvokļu īpašnieku cīņas dēļ likums tika daudzkārt mainīts. Rezultātā tas ir novedis pie tā, ka šobrīd regulējums būtībā nepastāv. Patlaban zem daudzdzīvokļu mājas esošās zemes nomu nosaka abu pušu vienošanās, bet, ja tāda netiek panākta, jautājums tiek skatīts tiesā.
Dalītā īpašuma problēmas risinājuma meklējumus valsts uzlika uz daudzdzīvokļu māju īrnieku pleciem - tika pieņemts likums, kas uzliek dzīvokļu īpašniekiem pienākumu izpirkt zemi no īpašniekiem. Bet šeit atkal rodas problēma: ja jums ir jāiegādājas zemes gabals, piemēram, zem 100 dzīvokļu ēkas, tad jārēķinās ar to, ka daļai dzīvokļu īpašnieku tam vienkārši nebūs naudas... Un ar kredītiem, īpaši kredītiem ar atvieglotiem nosacījumiem, viss nav tik vienkārši.
Domāju, ka pašreizējā situācijā būtu pareizi zemes izpirkšanu no tās īpašniekiem uzticēt pašvaldībām. Tas ļautu pašvaldībām, pirmkārt, koncentrēt savās rokās konkrētajā administratīvajā teritorijā esošo zemi. Kas ir loģiski, jo zemes noma kļūtu par pastāvīgu ienākumu avotu pašvaldībām. Un šie līdzekļi - kas ir ļoti svarīgi! - varētu nodrošināt vismaz minimālu dzīvojamā fonda uzturēšanu. Turklāt šajā gadījumā nomas maksa nekļūtu par tik milzīgu slogu nomniekiem.
Šīs pašvaldību zemes iegādes programmas izmaksas svārstās robežās no 180 līdz 280 miljoniem eiro. Tā nav tik liela nauda, turklāt zemes izpirkšana nenotiktu uzreiz. Varētu izstrādāt dažādus finanšu instrumentus, ļaut samaksāt naudu noteiktā laika periodā vai emitēt obligācijas. Šāda pieeja atvieglotu slogu tiem cilvēkiem, kuri dzīvo mājās, kas uzceltas uz privātās zemes. Un tas dotu iespēju pašvaldībām risināt jautājumus, kuriem, šķiet, nav tieša sakara ar dalīto īpašumu, piemēram, stāvlaukumu ierīkošana pie mājām, atkritumu konteineru vietu izbūve (ar to ir lielas problēmas, jo bieži vien vienkārši nav vietas, kur novietot konteinerus). Un, visbeidzot, tas atrisinātu problēmu ar bezsaimnieka zemes gabaliem, kas atrodas starp mājām.
Pašvaldību investīcijas zemes īpašumā vienkāršotu daudzu jautājumu risināšanu un, galvenais, atvieglotu cilvēkiem dzīvi. Taču pagaidām izvēlēts cits ceļš. Un vienīgais, kas šo ceļu atšķir no parastās zemes nomas, ir nosacījums - ja dzīvokļu īpašnieki nolemj pirkt zemi zem mājas, zemes īpašnieks viņiem nevar atteikt šo iespēju. Tāpat ir noteikts, ka zemes gabala cena nevar būt augstāka par tā kadastrālo vērtību. Bet arī tas var novest pie jauniem sarežģījumiem.
Šobrīd diemžēl jākonstatē, ka tiesību un normatīvo aktu līmenī dalītā īpašuma problēma it kā ir atrisināta, taču praksē risinājuma nav, kas arī turpmāk radīs daudzas problēmas.
Esmu pārliecināts, ka šīs problēmas var un vajag risināt Latvijas parlamentā. Bet tikai ar vienu nosacījumu, - ka to darīs deputāti, kuri zina un prot to darīt un, galvenais, kuriem mūsu valsts iedzīvotāju intereses ir pirmajā vietā!
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.