Iesaki rakstu: 
Šīs nedēļas sākums nāca ar cerību spārnotu vēsti: ekonomikas ministrs Viktors Valainis ķersies pie pārtikas cenām lielveikalos! “Mērķis ir panākt, lai pamata nepieciešamības preču grupā cenu samazinājums būtu līdz 20%,” apņēmības pilns, ziņoja ekonomikas ministrs.
Oho, pie lielveikalu plauktiem sajūsmā iegavilējās tauta, kura pēdējā laikā vairāk izskatās pēc sēņotājiem, kas gluži kā baraviku ar mirdzošām acīm retumis izceļ veikalā kādu atlaižu preci.
Pārsvarā gan pircēji klīst pa veikaliem ar groziņiem rokās kā apjukuši sēņotāji, aizvien pārliecinoties, ka rokā ņemtā prece būs jānomet kā tārpaina beka, tas ir – jāliek atpakaļ plauktā, jo ir krietni pāri pirktspējai.
Ekonomikas ministra ideja ir ne tik vien populistiska, cik nereāla. Valsts tieša iesaiste cenu regulēšanā ir sociālisma produkts, un tās ietekme uz tirgu neprognozējama. Ja runa ir par to, lai sāktu strādāt atbilstoši nosaukumam Konkurences padome, tad stāsts ir par ko citu, bet tā, kā zināms, jau pētīja, pētīja pārtikas cenas un secināja… neko.
Tiesa, Valainis nav pirmais ministrs Evikas Siliņas valdībā, kurš ķēries klāt cenām – līdz lēmumam jau ir ticis veselības ministrs Hosams Abu Meri, kurš sola, ka nākamgad kritīs kompensējamo medikamentu cenas. Kaut kāda iekšējā balss tomēr liek nojaust – ja arī kompensējamo zāļu cenas samazināsies, tad nav nekādu garantiju, ka nepieaugs bezrecepšu medikamentu cenas. Tas pat, šķiet, ir gluži viegli prognozējami – farmācijas nozare gribēs kompensēt daļējo ieņēmumu zudumu.
Tas liek neizbēgami priekšstatīt, ka, panākot, Valaiņa vārdiem, “pamata nepieciešamības preču grupā” cenu samazinājumu, tas tiktu kompensēts citā “nepamata” grupā, un dievs (un laikam arī Valainis) vien zina, kā šo vienu grupu atšķirt no otras.
Diemžēl visi šie atsevišķo ministru centieni prezentēt “domāšanu par tautu” izskatās pēc sasodītas liekulības brīdī, kad uzmetam acis valsts budžeta projektam un to pavadošajiem likumprojektiem, kā arī atsevišķu valsts un pašvaldību iestāžu paziņojumiem par savu pakalpojumu cenu celšanu no nākamā gada 1.janvāra.
Cenu celšana no 1.janvāra vispār Latvijā ir tāda kā Jaungada tradīcija. 1.janvāris ir burvju datums – ceļot cenas no šī datuma, vairs nekas nav jāpaskaidro par cenu celšanās iemesliem: kā, jūs nezinājāt?! Cosi fan tutti, jeb tā dara visas, dungojot Mocarta operas meldiņu, tiek mainītas cenu listes veikalos, valsts iestādēs un pakalpojumos.
Piemēram, gandrīz vienlaikus ar ekonomikas ministra paziņojumu par cīņu pret dārdzību lielveikalos Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) nāca klajā ar paziņojumu, ka cels cenas visiem pakalpojumiem. Labi, nešņukstēsim par to, ka par 138% celsies cena ekskluzīvai numurzīmei. Vairāk tautu skars, ka CSDD iecerējusi pacelt tehniskās apskates pamatpārbaudes cenu vieglajiem auto par 8% – no 31,59 eiro līdz 34,10 eiro.
Jā, it kā nekas tāds – bet! Jau aicināju ielūkoties budžeta likumprojektu paketē: iecerētās izmaiņas Transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa un uzņēmumu vieglo transportlīdzekļu nodokļa likumā paredz no 2025.gada palielināt visas transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa likmes par 10%, un no 2027.gada – vēl par 10%.
Turklāt plānota akcīzes nodokļa celšana degvielai – dīzelim, benzīnam un autogāzei. Tas, kurš apgalvo, ka autotransporta un degvielas papildu aplikšanai ar nodokļiem nebūs ietekmes uz izmaksām un attiecīgi – cenām, ir vai nu stulbs, vai apzināti melo. Gribu ticēt, ka valsts finanšu politikas plānotāji nav ne viens, ne otrs. Tāpēc būtu vēlams ievērot vismaz godīgu konsekvenci un netēlot, ka valdība taisās nez ko uzlabot tautas finansēs – cik nu tur pienāks klāt pie aldziņas iedzīvotāju ienākuma nodokļa un neapliekamā minimuma vienādošanas un celšanas rezultātā, tik arī un vēl vairāk tiks atņemts.
Valdībai gan nevar pārmest tālejoša redzējuma trūkumu cenu celšanā: tiek solīts, ka autotransporta sadārdzināšana nākamgad neapstāsies, bet turpināsies. “Lai nebūtu šoks”, kad “zaļināšanas” vārdā dīzelītis maksās par 26 centiem litrā dārgāk. O, paldies par rūpēm, visticamāk, šī ir skaidra norāde, ka jau laikus jāsāk apsvērt, vai nenakšņot turpat darba vietā, lai nesanāktu tērēt transportam, kurš sāks kļūt par finansiāli nepaceļamu tēriņu vienību ģimenes budžetā.
Nenakšņot darbavietā laikam nākotnē nenāksies vien Saeimas deputātiem un valdības locekļiem, – tik mīlīgi un solidarizējoties ar tautu, viņi iecerējuši savu gada laikā teju uz pusi uzblīdušo algu palielināt vien par 2,6% no nākamā gada.
Un nu varēs, akceptējot budžetu, draudzīgi saukt: dārdzība, dārdzība, atkāpies! Jo, izņemot lozungus un paziņojumus, nekas par reālu un pārdomātu rīcību šajā jomā neliecina.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
