Iesaki rakstu: 
Latvijas valdība un Saeima vēl tikai raksta vairākus likumus, kuriem jānodrošina, lai Latvijā jau no šā gada 25. maija tiktu izpildīta Eiropas Savienības regula par fizisko personu datu aizsardzību. Ne tikai vietējo politiķu un ierēdņu nolaidība pie vainas, ka 25. maijs pienāks daudz ātrāk, nekā Latvijā pat formāli tiks pieņemti likumi un tiem pakārtotie normatīvie akti, atbilstoši kuriem šo regulu pildīt Latvijā. Pat paši regulas autori nezina, ko viņi grib panākt ar bezgaldaudzām vispārīgām frāzēm par eiropiešu tiesībām uz savas privātās dzīves neaizskaramību.
Vēl jo mazāk Rietumeiropas politiķi zina, cik viņu sacerētā regula līdzīga Padomju Savienībā lietotajam Komunisma cēlāju morāles kodeksam, kura pamatdomu izteica slavenā frāze «PSRS seksa nav». Proti, nav seksuālo attiecību publiskošanas ne ziņu, ne mākslas darbu formātā. Aizliegums šīs attiecības pieminēt vajadzīgs, lai Latvijas un visas Eiropas politiskā elite lieki nesakaitinātu vēlētājus ar pierādītiem faktiem par valstu pārvaldīšanu ne jau atbilstoši politisko partiju programmām, bet radniecības un īpašumtiesību saitēm starp it kā savstarpēji naidīgu partiju politiķiem, ministriem, valsts uzņēmumu vadītājiem u.tml.
Regulas parādīšanās liecina par ekonomiskās konjunktūras pasliktināšanos Rietumeiropā. Sliktos laikos publika mēdz izgāzt dusmas par tādām amatpersonu izdarībām pāri seksuālo un mantisko lietu kārtošanas juridiskajiem un morālajiem rāmjiem, par kādām labos laikos uzjautrinātos. Tas lika izdomāt ieganstu totālas informācijas blokādes ieviešanai. Latvijas politiķiem jāsacer tādi cenzūras noteikumi, par kuru upuriem nekļūtu arī viņi paši, bet izpildīt šādu uzdevumu ir pārāk grūti.
Pirms pāris nedēļām Tieslietu ministrijā par personu datu aizsardzības regulu un tās prasību izpildi Latvijā stāstīt mēģināja ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina, departamenta direktore Olga Zeile un Datu valsts inspekcijas direktore Daiga Avdejanova. Šī trijotne izrādījās nespējīga atbildēt ne uz vienu jautājumu, ko tad konkrēti drīkstēs vai nedrīkstēs žurnālisti un masu saziņas līdzekļi kopumā. Visticamāk, ka tieši tāpat viņas neatbildētu arī uz jautājumiem, kādus par savām darbības sfērām uzdotu mediķi vai tirgotāji, ja tādi būtu bijuši pārstāvēti preses konferencē.
Trijotne apliecināja, ka tik tiešām avīzēs nedrīkstēs parādīties nekas, pēc kā citi varētu uzzināt jebko par personu A., ieskaitot to, ka tā 26. maijā gājusi pa Brīvības ielu Rīgā un ir atpazīstama fotogrāfijā par jaunas markas tramvaju (nosacīts piemērs); protams, ka nekādā gadījumā nedrīkstēsim rakstīt ne par vienu personu A., kur tā strādā vai mācās, kur dzīvo, ar ko laulājusies/šķīrusies, vai tai ir bērni...
Tas viss aizliegts, bet ar divām atrunām: ja šis A., vislabāk ar notāra apliecinātu dokumentu, piekritis informācijas publicēšanai vai arī šīs informācijas publicēšana ir sabiedrības interesēs. Izklausās normāli, bet: kā, lūdzu, uzrakstīt rakstu, citējot A. izteikumus par B., ja B. neko par sevi atklāt neatļauj? Uzrakstīt jau var jebko, bet tikai ne tā, lai kāds uzrakstīto saprastu un pirktu avīzi (žurnālu, TV pārraidi...) ar tādu saturu.
Tālāk - kas samēros sabiedrības intereses ar personas tiesības aizskārumu kaut vai bildē ar tramvaju? Atbilde bija, ka tiesa, kuras iesaistīšanai pietiks tikai ar faktu, ka publikācija ir padarījusi kādu cilvēku atpazīstamu. No šādi cietušā netiks prasīti nekādi pierādījumi viņa ciešanām, bet žurnālistiem būs jāpierāda, ka vai nu ciešanu nemaz nav, vai arī šīs ciešanas attaisno sabiedrības ieguvumi. Žurnālisti to izdarīt nevar, nealgojot advokātus, bet naudu šādiem tēriņiem Latvijā spētu atlicināt labi, ja valsts uzturētie mediji.
Saprotama ir Tieslietu ministrijas juristu ieinteresētība likumos, kas nodrošina vairāk darba un naudas viņu pašu ģimenēm, jo juristi Latvijā taču ir saradojušies kopš padomju un vēl senākiem laikiem. Varbūt tomēr juristi nojauš, ka arī viņi var kļūt šīs pašas regulas upuriem, piemēram, slimības gultā, pie kuras neviens mediķis nepieies trīs dienas, ja mediķiem būs izdevīgāk, ērtāk, ienesīgāk pavadīt laiku, prasot tiesai atļauju saņemt no kādas datu bāzes ārkārtīgi sensitīvos datus par slimnieka vārdu vai rīcībspēju.
*Personas dati ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu.
Identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem.
(Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4. pants)
Pārpublicēts no nra.lv
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
