Iesaki rakstu: 
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Kas bija uzkrītoši pirmsvēlēšanu aģitācijas laikā.
Vispirms jau debates un solījumi, kur kandidāti sacentās pārliecināšanā, kā labāk tērēt mūsu samaksātos nodokļus. Viss tikai ap tērēšanu. Vieni solīja maksāt pabalstus, citi sakārtot iekšpagalmus un pat būvēt mājokļus. Tātad tas viss par stipri ierobežotu nodokļu maksātāju naudu. No moderatoru, žurnālistu un pat konkurentu puses netika, vismaz nemanīju, pievērsta uzmanība tam, ka, iedodot finansējumu vieniem, būs jāatņem otriem.
Vai pašvaldību vadītāji var ietekmēt pilsētas vai novada ieņēmumus? Viennozīmīgi var, taču šī tēma faktiski netika apspriesta.
Kas tad veido pašvaldību ieņēmumu lielāko daļu?
Tie ir iedzīvotāji un maksājumi pašvaldību budžetā no iedzīvotāju ienākumu nodokļu puses, kā arī maksājumi no valsts budžeta, kas seko cilvēkam. Tās ir budžetnieku algas, pensijas un sociālie pabalsti, valsts budžeta maksājumi skolotāju algām un medicīnas iestādēm.
Tātad pašvaldību budžetu ieņēmumi ir stipri atkarīgi no iedzīvotāju skaita un viņu ienākumiem. Ja iedzīvotāju skaits samazinās, samazinās arī pašvaldību ienākumi, un kopumā pa visu Latviju iedzīvotāju skaits arī samazinās.
Šeit ir jāizdara secinājums, ka par cilvēku saglabāšanu un piesaisti no citiem novadiem ir lietderīgi konkurēt. Zivs meklē, kur dziļāk, bet cilvēks, kur labāk. Un cilvēku kustība starp pašvaldībām ir objektīvākais rādītājs, kur ir labāk.
Ja Rīgā starpvēlēšanu laikā iedzīvotāju skaits samazinājās par 30 tūkstošiem, bet pieauga virknē Rīgas guļamrajonu, tai skaitā arī manā Siguldā, tad uzprasās secinājums, ka cilvēkiem ne īpaši patīk dzīvot Rīgā. Atbilstoši demogrāfiskajām prognozēm turpmākos gadus iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 20 tūkstošiem gadā. Tas nenotiks vienmērīgi, būs arī iekšējā migrācija virzienā uz labāk apmaksātām darbavietām un ērtākiem dzīves apstākļiem. Būs pašvaldības kas augs un plauks, būs, kas nespēs savilkt galus kopā.
Tāpat nekustamā īpašuma (NĪ) nodoklis. Jo mazākas izmaksas, birokrātija un labāka infrastruktūra apvienojumā ar nodrošināto dzīves kvalitāti, jo lielāka iespējamība, ka cilvēki un bizness būvēsies. Augs arī NĪ nodokļa ieņēmumi.
Par visu šo priekšvēlēšanu laikā nebija nekādu vērā ņemamu diskusiju.
Nākošais moments - infrastruktūras izmaksas. Jo uz vairāk galviņām tās sadalās, jo lētāki būs ūdens, kanalizācijas un siltuma tarifi. Ja iedzīvotāju skaits samazinās, izmaksas nesamazināsies. Atlikušie maksās par visu. Tāpat novadu nozīmes ceļi un to uzturēšanas izmaksas.
Galvenais secinājums – pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits samazināsies, kļūs arvien dārgākas pret konkurentiem, būs mazāk naudas līdzekļu sabiedrisko ēku un infrastruktūras uzturēšanai, un iedzīvotāji paātrinātā tempā dosies prom.
Ātrākais veids, kā atstāt savus novadus bez iedzīvotājiem, ir slēgt pēc iespējas vairāk skolu un slimnīcu. Bet jāslēdz būs. Vispirms novados, kur vietējā vara nebūs spējusi noturēt/ieinteresēt savus iedzīvotājus palikt dzīvot savā novadā vai piesaistīt no citiem.
Un tur maz ko var darīt. Tādi degradējuši novadi būs. Tā ir objektīva realitāte. Taču, kuri tieši, tas būs atkarīgs no vēlēšanu rezultātiem. Tas, kas vajadzīgs visai Latvijai, - Rīgā ir jāpārtrauc degradācijas tendences. Ar strādātājiem ir stipri par maz. Darbam ir vajadzīgs rezultāts.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
