Dažas piezīmes par komata likšanu teikumā – “Jansonu atlaist, nevar apžēlot” vai “Jansonu atlaist nevar, apžēlot”!
Ringolds Balodis27.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Dakterim Danilānam pieder spārnotais teiciens, ka “paģiras ir mūsu laime un mediķu prieks!”, un patiešām šobrīd ir iestājušās sūras paģiras pēc jautri pavadīta laika. Bet nu labi, atstāsim Jansona vājības, lai ar tām tiek galā pats un kopā ar savām biroja darbiniecēm - vietniecēm, kas viņu gluži vai mātišķā gadībā ir piesegušas pēdējos piecus gadus, lai padomā par Tiesībsarga zvēresta pirmajiem vārdiem ["Es, Juris Jansons, uzņemoties tiesībsarga pienākumus, apzinos man uzticēto atbildību un zvēru (svinīgi solu) būt godīgs […].". Domājot par daktera izteikumu pārnestā nozīmē, teikšu, ka neparasti gadījumi ir “juristu prieks”, jo liek gan pārdomāt par valsts pārvaldības sistēmu, gan saprast iespējamo atrisinājumu konkrētā lietā.
Labs ir. Tad sāksim. Tātad Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) ir pamatīgi “uzbraukusi” Jansonam, kurš starp citu atalgojumā saņem 91 419 eiro gadā, pieprasot, ka šim par šo šmuci (parlamenta ignorēšanu) “nekavējoties (!) jāizsver, vai viņš var turpināt darbu”.
Jansona atbilde "Es negribētu sasteigt ar nekādiem lēmumiem. Ir kolēģi, kas saka, ka ir jāatkāpjas, bet ir tādi, kas saka - nekādā gadījumā" liecina, ka viņš atkāpties pats negrasās. Tiesā viņš varēs apelēt pie slimības lapas un stāstīt par ļaunajiem deputātiem, kas slimu cilvēku “nospārdot ar kājām.”
Žurnāliste Elita Veidemane rakstā (https://nra.lv/neatkariga/komentari/elita-veidemane/492075-vai-mums-ir-vajadzigs-tiesibsarga-birojs.html) sāk pamatoti taujāt, vai mums ir vajadzīgs šāds Tiesībsarga birojs vispār!? Žurnālistes ieskatā Tiesībsarga atzinumi esot ļoti vienpusēji, un viņa secina, ka šāda situācija ar Jansonu izveidojusies tāpēc, ka šāds Tiesībsargs esot pat ļoti izdevīgs “kādam ieinteresētu cilvēku lokam”. Viņa uzdod arī morālas dabas jautājumu: ja jau tik daudzi zināja par Jura Jansona “aizraušanos”, kāpēc vispār nekas netika darīts un tika pievērtas acis uz notiekošo?
Manuprāt, līdz ar to šobrīd ir aktualizējušies divi galvenie jautājumi. Ko Saeima darīs ar konkrēto Tiesībsargu Juri Jansonu, un vai Tiesībsarga birojs Latvijai ir vajadzīgs vispār?
Saeima lēmumus pieņem sēdēs un balsojot, taču, lai līdz tam tiktu, kādam ir jāsagatavo attiecīgs lēmums, turklāt ievērojot likuma normas, kas nosaka procedūras. Saskaņā ar Tiesībsarga likumu Tiesībsarga atstādināšanu var rosināt 1/3 Saeimas deputātu jeb 34 deputāti. Saeimas priekšsēdētājs ir ietekmīga figūra, taču viņš nekādā gadījumā nav priekšnieks neatkarīgas iestādes vadītājam. Mieriņas norādes Jansonam nav saistošas.
Kādam ir jāuzņemas rūpes par lēmumprojekta virzību, kurā vēl jāapraksta Jansona nodarījumi un jābūt gatavam arī tiesas priekšā tos pamatot. Kādam ir jāsagatavo apsūdzība Tiesībsargam, lai tas atbilstu likumā noteiktajam atbrīvošanas pamatam: (1) nespēj pildīt amata pienākumus veselības stāvokļa dēļ un (2) pieļāvis apkaunojošu nodarījumu, kas nav savienojams ar amatu, kā arī (3) kad viņš bez attaisnojoša iemesla nepilda savus pienākumus.
Lai arī dokumentu teorētiski var sagatavot jebkurš no Saeimas deputātiem, pēc Daigas Mieriņas, Saeimas priekšsēdētajas, “mestā cimda” Jansonam tas, manuprāt, būtu jādara Saeimas Prezidijam vai arī atbildīgajai Saeimas Cilvēktiesību un Sabiedrisko lietu komisijai vai Juridiskajai komisijai. Nu Frakciju padomi taču neiesaistīsim vai ne, bet opozīcijai nav resursu.
Ir savas nianses, jo komisiju vada Progresīvie, kuriem tāpat kā Vienotībai Jansons ir bijis (un ir) izdevīgs saistībā ar institūcijas “cieto” atbalstu LGBT aktivitātēm, valdības sankcionēto Covid 19 ierobežojumu attaisnošanu, vispār Covid 19 potēšanas lietā un “nelīšanā valdības un tās kantoru lietās”. Tātad valdošie PRO un Vienotība drīzāk šo lietu kavēs vai būs rezervēti.
Kas atliek? ZZS atliek, taču trešā koalīcijas partija. Tomēr, atminoties baumas, kas 2011.gadā klīda pa Jēkaba ielas tumšajiem koridoriem, arī ZZS nebūs aktīva. Atgādināšu, ka Jansonu amatam izvirzīja Saskaņa, taču runāja, ka viņš ZZS cilvēks. Uz to skaidri bija norādījis toreizējais premjers Valdis Dombrovskis! Kam viņiem, ZZS, aktīvi pieslēgties Jura Jansona atstādināšanas procesam… Bet kā ar ZZS Daigu Mieriņu un viņas teikto? Nu tas viņas pašas ziņā, jo mazums, ko tur Saeimas priekšsēdētājs skata pēc var publiski tur nesarunāt. Piederas pie lietas!
Njā, tomēr interesanti, ko darīs Saeima, jo Jansons atrodas uz slimības lapas, apsūdzības Jansonam vajag skaidri noformulēt un visbeidzot ir jāgrib to visu parakstīt, tad vēl balsot atklātā Saeimas sēdē. Kas vēl zina, balsošanas laikā no tribīnes vēl daudz vairāk var izskanēt... Atstāt visu, kā ir, arī it kā nevar, jo reputācija Tiesībsarga birojam ir nolaidusies grīdlīstes līmenī. Tāpat interesanti arī, vai Jansona regulārās slimības lapas ir izrakstījis kāds konkrēts ārsts. Tas būtu jautājums veselības ministram Abu Meri utt.
Par Elitas Veidemanes rosināto jautājumu: vai mums šāds Tiesībsargs un tā birojs ir vajadzīgs? No vienas puses es domāju, ka Latvijā ombuds ir pat ļoti vajadzīgs, taču šāds koalīcijas un liberālisma placdarms, kāds darbojas pašreiz un vienmēr aizstāv pie varas esošos, noteikti ne. Pietiek jau ar mediju Ombudu, kura virsuzdevums, manuprāt, ir visiem spēkiem aizstāvēt valdošo partiju Vienotība un tās ietekmi uz masu medijiem. To praktiski ir apliecinājuši savulaik Anda Rožkalne un tagad arī Edmunds Apsalons. Tiesībsarga atteikšanās iesaistīties valdības iniciētajā birokrātijas apkarošanā, bet kaismīgs atbalsts amatpersonu algu publiskošanai vien jau ir liecība, ka Jansons nepilda viņam likumā noteikto uzdevumu labas pārvaldības veicināšanā.
Arī šie pētījumu par seksuālo uzmākšanos Latvijas augstskolās un secinājumi, ka “galvenās sabiedrības grupas, kas var tikt pakļautas seksuālās uzmākšanās riskam augstskolās, ir sievietes, LGBTQ+ kopienai piederīgie un ārvalstu studenti”, šķiet, ir tik subjektīvi progresīvi. Nudien, tā vien šķiet, ka Tiesībsarga birojs mums visus augstskolas pasniedzējus ir padarījis par vieniem vienīgiem izvirtuļiem, jo ar seksuālo uzmākšanos Latvijas augstskolu vidē saskāries až katrs ceturtais students. Nu tā pats Tiesībsarga birojs.
Piekrītu Elitai, kas raksta, ka „Tiesībsarga biroja atzinums ir bezzobaina formālisma paraugs, netieši norādot uz to, ka birojs šādā izpildījumā nav vajadzīgs. Tiesībsargam patiesībā vajadzēja iestāties par pasniedzējiem un rektoru, kuru publiska notiesāšana jau bija notikusi, jo viņu vārdus izvazāja gan pa instancēm, gan pa medijiem. Taču par šo tēmu no Tiesībsarga – klusums”. Es gan saprotu, ko uz šīs seksuālās nots ir uzsēdies Tiesībsargs. Nopietnās lietās nevar līst, jo sakaitinās vēl Eviku Siliņu un tad nogriezīs vēl birojam budžetu vai sāks interesēties, kādiem mērķiem Tiesībsarga birojā lielas naudas summas tiek tērētas. Turklāt uzmākšanās lietas ir “trendīgas” un parāda, ka institūcija ir lojāla liberālisma idejai, kas svarīgi PRO un Vienotībai.
Vēl par Elitas Veidemanes secināto, ka, zinot par Jansona problēmām, neviens un neko nav darījis. Tā gan gluži nebija, ka neviens necentās ko darīt. Pirms pusgada (31.10.2024.) Saeimas deputāte L. Liepiņa (Latvija Pirmajā Vietā) no Saeimas tribīnes publiski kaunināja Tiesībsarga biroju par Jansona “piesegšanu” saistībā ar zaļo pūķi. Deputāte teica, ka Latvija Pirmajā Vietā “jau divus [tagad jau trīs!] gadus cenšas dažādos veidos Juri Jansonu dabūt uz Saeimas frakciju... lai parunātos par dažādiem jautājumiem. Diemžēl neveiksmīgi, jo viņš pastāvīgi ir slims. Viņa slimības ir ļoti progresējušas, Tiesībsargs neiet uz darbu, bet viņa darbinieces (piemēram, Ineta Piļāne) it visur ir Tiesībsargi. Un cits nekas jau arī neatliek”. Pēc šīs runas Jansons parādījās gan TV, gan Saeimā, taču Liepiņas kritikas spēkam acīmredzot izbeidzās derīguma termiņš, kamdēļ viss visai drīz atgriezās vecajās sliedēs.
Jāpiebilst, ka Lindas Liepiņas kritika Saeimas sēdē bija par valdības akceptētiem Tiesībsarga biroja likuma grozījumiem, kas faktiski Tiesībsarga darbiniekus pielīdzinātu pašam Tiesībsargam. Tas bija mēģinājums leģitimizēt Tiesībsarga biroja darbiniekus, lai tie strādātu prombūtnē esošā Jura Jansona vietā. Linda Liepiņa konkrēti norādīja: „[…] ar šiem grozījumiem tiek mēģināts leģitimizēt esošo situāciju, kad Juris Jansons neiet uz intervijām medijos, nenāk uz Saeimu. Mēs, mūsu frakcija, piebildīšu, ka arī šogad Latvija Pirmajā Vietā centās izvilkt Jansonu “no migas”. Nesekmīgi – atkal sola, ka atnāks, tad neatnāk un atkal aizbildinās ar slimību.”
Bet vispār ar augsto amatpersonu iecelšanu, apstiprināšanu un atstādināšanu Saeimai galīgi nesokas. To pierāda Latvijas Bankas prezidenta ievēlēšanas process, kā arī Edgara Rinkēviča iesniegtie grozījumi par vairāku amatpersonu (arī Tiesībsarga) izvirzīšanu. Man ir vairākas publikācijas par šo,[1] bet, ak vai, nekas nav mainījies, un šī būs kārtējā burleska, kas pilsoņiem palielinās šaubas par valsts pārvaldes sistēmas spējām un ticību valstij kā tādai. Jā, un, starp citu, valsts prezidents Edgars Rinkēvičs turpina klusēt
[1] https://www.delfi.lv/898102/versijas/120016397/ringolds-balodis-amatu-konkursos-japaredz-lielaka-teiksana-politiskajam-personam
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
