Iesaki rakstu: 
Vai ir iespējams, ka padomju vadība, plānojot parku un pieminekli Rīgā, ņēma vērā arī to, ko Krievijā sauc par sadarbību ar vācu armiju Otrā pasaules kara laikā?
Vai ir iespējams, ka ar otro augstāko padomju armijas pieminekli Eiropā padomju vadība papildus visam pārējam nolēma patroļļot Latviju par, viņuprāt, absolūti nepieņemamu sadarbību ar Vācijas armiju?
Vai ir iespējams, ka pirmais augstākais piemineklis Eiropā – Ukrainā, valstī, kas pēc tā sauktās sadarbības ar Vācijas armiju apjoma apsteidza Latviju, ir tik augsts tā paša iemesla dēļ kā Latvijā?
Vai ir iespējams, ka pieminekļa nojaukšanas gadījumā nu jau postpadomju vadība kaut kad nezināmā nākotnē atkal gribēs mūs patroļļot un uzcelt jauno pieminekli, tikai ne Pārdaugavā, bet pretī vai Mildas vietā?
Vai ir iespējams, ka daudzi no politiķiem, kas šonedēļ piekrita nojaukt pieminekli, to izdarīja tikai tāpēc ka Krievijas tranzīts aizbrauca uz Krievijas ostām, Avens Latvijā zaudēja iespēja nodarboties ar “labdarību” un Krievijas korumpantu naudu kļuva gandrīz neiespējami mazgāt caur Latvijas bankās?
Vai ir iespējams, ka Satversmes aizsardzības birojs to visu saprot, paredz un izteicās par riskiem, kas saistīti ar nojaukšanu, nevis tāpēc, ka viņi ir prokremliski spiegi, bet gan tāpēc, ka viņus vada veselais saprāts un pašsaglabāšanās instinkts?
Vai iespējams, ka skaļākie un apņēmīgākie pieminekļa nojaukšanas aizstāvji nedomā par sekām, ar kādām nojaukšanas dēļ nāksies saskarties mūsu bērniem un mazbērniem, vienkārši tāpēc, ka daudziem no šiem aizstāvjiem nav savu bērnu vai arī tie viņiem īpaši nerūp?
Vai ir iespējams, ka gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā (tai skaitā valstīs, kuras no okupācijas un deportācijām cieta ne mazāk kā Latvija) ir desmitiem padomju armijas memoriālu un pieminekļu (arī diezgan augstu), bet par to nojaukšanu tur neviens nopietni nedomā?
Vai ir iespējams, ka pieminekļa nojaukšanas projekta īstie arhitekti (Saeimā, Baltajā namā, Eiroparlamentā un Kremlī) cenšas sacelt Latvijas sabiedrībā neapmierinātību un tādējādi dot Putinam iespēju apgalvot, ka nākamā rindā uz denacifikāciju pēc Ukrainas ir Latvija?
Vai ir iespējams, ka Latvija kārtējo reizi var kļūt par sīknaudu ģeopolitiskajos aprēķinos tikai tāpēc, ka mēs (un es ne par politiķiem) neesam sapratuši, ka, lai cīnītos ar ienaidnieku, nav nepieciešams viņu ienīst?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.