Deputāta Kariņa aiziešana no Saeimas bija skaļa, jo tāpat vien no Jēkaba ielas prom neviens neiet. Bet kā ar Jurašu?
Armands Puče, la.lv26.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas sabiedriski politisko telpu nesen satricināja divi virsraksti – viens par Krišjāni, otrs par Juri. Viens par aiziešanu, otrs par bēgšanu… Viens par kāda politiķa izvēlēm, otrs par izvēlēm, kas ietekmē kaut kādu politiku. Un, lai gan sākotnēji var domāt, ka abi gadījumi ir tālu viens no otra, patiesībā kopējā abos stāstos ir daudz. Vienojošais – cinisms.
Premjera Krišjāņa Kariņa aiziešana no deputātiem bija skaļa, jo tāpat vien no Jēkaba ielas prom neviens neiet. Esot vēl premjera godos, sasniedzot ilgvadīšanas rekordu, Kariņš parādīja arī kādu citu slieksni ar mērvienības parametriem – proti, viņš izklāja, cik tālu Latvijas politiskā elite stāv no vēlētājiem. Vēl skumjāk, ka arī partija “Jaunā vienotība” šajās Krišjānim tik sarežģītajās dienās nodemonstrēja, ka tā savējos sargās, piesegs – arī tos, kas neprot mēru…
Runa ir par bēdīgi slavenajiem lidojumiem. Turklāt Kariņš kā tāds āzis iespītējās – neesmu vainīgs, neesmu vainīgis… Ko partija? Neko. Izliekas, ka tas puisītis ir no cita pagalma, tajā pašā laikā lielajā smilškastē viņi spēlējas visi kopā. Vai tas pēdējais bija paša Kariņa lēmums? Ko vispār mēs zinām par šo cilvēku, kura smaids izdaiļotu jebkuras avantūras reklāmas plakātu?
Krišjānis esot Latvijā ienācis ar biznesu – tirgojis ledu. Šī leģenda ir skaista, lai gan mums būs grūti atrast kādu laikabiedru, kas atzīsies, ka pazīst biznesmeni Kariņu. Tad seko viņa iznākšana uz politiskās skatuves kopā ar Eināra Repšes Vārnu ielas republiku. Sava rakstura spilgtāko īpašību – spītību Kariņš nodemonstrē kā ekonomikas ministrs, stūrgalvīgi atsakoties mainīt/labot kādu paša parakstītu dokumentu, ko meistarīgi izmantoja Ventspils knīpstanga Aivars Lembergs. Tiesājoties ar ne mazāk spītīgo oponentu un tērējot valsts naudu šim procesam, Kariņš piedzīvoja paredzamu sakāvi… Ja pārlec laikam un ja tas aizies līdz tiesai – pa dibenu viņš dabūs arī lidojumu sakarā. Par ko gan nevajadzētu šaubīties – tāpat kā augstāk minētajā “grīnberga lietā” arī lidmašīnas stāstos viņš muļķi laidīs līdz galam. Jau laiž…
Politisko procesu vērotāji uzskata, ka Kariņa lielais nopelns esot 13. Saeimas lupatu deķa saturēšana, kur “Jaunā vienotība” no Rīgas jūras līča pirmā sēkļa pēkšņi nonāk olimpiskajā peldbaseinā. Kāpēc Krišjānis pēc desmit bezrūpīgiem gadiem pamet Eiropas parlamentu un piekrīt vadīt valdības koalīciju, kur “Jaunajai vienotībai” ir tikai piektā tēva dēla loma – vēl viena mistika. Tikai nestāstiet, ka viņi izrēķināja… Tie, kas saka, ka Kariņu nemaz nevar apskaust, jo viņš trāpījās kā premjers kovida laikā, apzināti noklusē kaut ko citu – tieši šajā laikā valsts ārējais parāds pieauga no 11 līdz 17 miljardiem eiro.
Tieši šajā laikā Latvijas finanšu sistēmai tiek pievilktas skrūves ar tādu spēku, ka skrūvētāji norauj vītnes… Starp citu, tieši šajā laikā premjers neizmanto vienu no daudzajām iespējām, lai ierādītu vietu arī Kremļa pakalpiņiem no “Latvijas gāzes”. Nē, nedomājiet, ka Kariņš to negribēja, vienkārši viņa vadības stils ir tāds, ka labāk atbildību neuzņemties. Lai citi atbild.
Vai Kariņš ir kaut kādu amerikāņu ieliktenis? Iespējams, jo Eiropas politikā viņu gan ieredzēja, gan apsmaidīja kā aizjūras ziņotāju. Tajā pašā laikā jocīgas lietas atrādās kādā nekustamā īpašuma darījumā, kurā Kariņu ģimene tirgoja bijušā kinoteātra “Pionieris” ēku ar palīgtelpām – denacionalizācijas laika trofeju – un pēc sarežģītām kombinācijām, kur īsti nevarēja saprast, koturkatrskam dāvina vai ieķīlā, par īpašnieku kļūst kāds Krievijas pilsonis ar ofšoru kontiem Kiprā.
Nauda it kā nesmird, bet – kā tur palika ar Latvijas drošības riskiem, ar nodokļiem, reputāciju un tamlīdzīgi… Krišjānis Kariņš, pat aizejot no deputātiem, izdara to savā manierē: pēc jau izmantotā atvaļinājuma, pēc vasaras brīvdienām – nevis pirms tam, kā būtu jādara godīgam politiķim vai pareizam cilvēkam. Kā lai viņš nepajātu uz šīs brīnišķās iespējas, kur rēķinus apmaksā citi?
Un te pretī Kariņam stāv cits ciniķis – starp citu, arī bijušais deputāts, kas aizgāja no Saeimas, atstājot zem galda tautas kalpa mandātu, it kā tās būtu netīras zeķes. Juris Jurašs. Viņš kopš zināma laikā karo Ukrainā, un tieši tas bija iemesls, kāpēc viņš savu vēlētāju uzticību toreiz nevarēja pavilkt. Tagad, divus gadus vēlāk, lielajos virsrakstos var atrast vēstījumu, ka Juri vajājot Krievija – tā esot viņu ielikusi kaut kādā īpašā sarakstā, starptautiskā meklēšanā, aizmuguriski notiesājot un aizmuguriski apcietinot. Ukrainas dēļ.
Un, kamēr viena daļa sabiedrības saka – Jurka, turies, mēs par tevi! –, ir arī tādi, kas mēģina atcerēties, kāpēc Jurašam vispār kaut kur bija jābrauc, ja ņem vērā viņa specializāciju un laicīgos pieskārienus politiskajai kultūrai? Kas viņu neturēja Latvijā, vai – kas dzina prom no tēvu zemes, kam arī vajadzīgas gudras galvas, liela dūša un stipras rokas. Ko mēs zinām par brašo kareivi Jurašu?
Bērnību un skolas gadus izlaidīsim. Plašāk Juris kļūst pazīstams, kad kopā ar kursa biedriem no Policijas akadēmijas, izklīst pa drošības iestāžu koridoriem. Mūsu objekts nonāk KNAB…Tas, ka Jurašs ir apķērīgs, redzams epizodēs, kur plintniece Juta Strīķe, viņa arī Anna Potapova, karo gan ar korumpantiem, gan ar saviem priekšniekiem. Juris kā jau viltīgs džentelmenis – laiž sievieti pa priekšu. Līdz brīdim, kad abi vairs nevar izturēt smacīgo korupcijas apkarotāju vidi un kā pēdējais pāris, kas nešķiras, dodas politikā. Ļoti organizēti, disciplinēti.
Pamēģiniet atcerēties, ko Jurašs atstāja aiz savas iesvīdušās muguras KNAB birojā? Laikam jau spilgtākā no epizodēm saistīta ar bijušā dzelzceļa šefa Magoņa lietu, kur kaut kādi sliktie Jurim bija piedāvājuši vienu miljonu, lai viņš ietekmētu lietas gaitu. Starp citu, šis bija Juraša un Strīķes priekšvēlēšanu kampaņas spilgtākais ietinamais papīrs. Bija arī citi, taču minētais un tie pārējie – ak, kāds pārsteigums! – beidzās ne ar ko…
Miljona došanas vai solīšanas lietā varēja kāds painteresēties, kāpēc tieši Jurašs tika izraudzīts par kanālu, kas tautas valodā ir parasts kukulis amatpersonai – jo kuram katram šādu pienākumu noziedzīgās struktūras taču neuzticētu… Un te mēs nonākam pie kādas līnijas, kas Juraša gadījumā ir ļoti izplūdusi. Kad Juris aiziet no darba KNAB, viņš pirms iešanas deputātos sāk konsultēt – pa labi un kreisi, uz augšu un – zemāk… Kā lai viņš to nedara, ja ir labi informēts?
No kurienes šie sakari? No turienes… No tām daudzajām operatīvajām izstrādēm, kas viņam bija uzticētas kā valsts represīvās vides pārstāvim. Protams, ka ar šādu handikapu pret tiem citiem, kas arī mēģina politikā – kā ar slapju lupatu pa citu sejām... Bet elektorāts neko tādu nešķiro! Viņi pat nepavaicā Jurašam – kas tas viņam par treknu konsultāciju līgumu ar vienu komercbanku, kur īpašnieks īstenībā ir kāds krievu blēdis? Kā izrādīsies vēlāk – baņķieris, kas tik dāsni aplaimoja bijušo KNAB darbinieku, pēc tam uzmetīs valsti kā filmā. Vai pie šī arī piederēja Juraša konsultācijas?
Visu jau nevar zināt, pareizi? Kā mēs varējām zināt, ka 2023. gadā Valsts drošības dienests aizturēs kādu Igoru Bobiru ar čomiem, kas Krievijas Federālās drošības dienesta uzdevumā esot nodarbojies ar darbībām pret Latvijas valsti un iedzīvotājiem? Tas ir Bobirs, kas savulaik no Jurašu ģimenes nopirka zemi Burtnieku pagastā. Un tas ir Bobirs, kas reģistrē savas firmas kādā Rīgas adresē, Klijānu ielā – tieši tajā pašā kāpņu laukumiņā, kur arī Jurim Jurašam ir viena konsultāciju firmelīte. Teiksiet – Rīga maza. Neliedzos.
Kad Bobirs vēl nebija miris – cilvēki mēdz nomirt cietumā pirms tiesas –, viņa aizstāvību uzņēmās tāda Alla. Bijusī Juraša kolēģe KNAB, viņa bijusī sieva un, kas interesanti – firmas “Immunitas” īpašniece. Tā ir tā pati firma uz kuras kontiem Jurim Jurašam skaitīja naudu par viņa sniegtajām konsultācijām laikā, kad viņš vēl pats bija “Immunitas” īpašnieks.
Tāpat kā Krišjāņa Kariņa gadījumā nemoralizēsim – labi vai slikti izskatās tas, ko dara Juris Jurašs. Vienkārši saprotiet – tas notiek! Ja Krievija šo mūslaiku varoni liek kaut kādos sarakstos, tie vēl nav vieni vārti, uz kuriem tiek spēlēts, un pēc šī mēs neko vēl nevaram spriest par komandu sastāviem vai meistarību, kas atrodas laukumā. Juraša brīvprātībai – tieši tādā statusā viņš devās uz Ukrainu savā misijā – ir tik skaists un neloģisks fons! Tāds pats arī bija tam miljonam, ko Jurim reiz kāds kādā alus pagrabā solīja…
Kāpēc Jurašs (tāpat kā Kariņš) domāja, ka viņa rokas un galva būs noderīgāka, ja viņš neatradīsies Saeimā? Tā pēkšņi – vienā dienā piecelties un aiziet… Kur palika vēlētājs? Kurā brīdī viņš meloja – spoguļojoties uz priekšvēlēšanu plakātiem vai – kad laidās tālēs dzeltenzilajās? Kurā brīdī bija īstais Juris Jurašs – kad strādāja KNAB vai kad konsultēja ar Krievijas dienestiem saistītus cilvēkus, kas Latviju ienīst? Varbūt kaut kas tiek noklusēts arī par kampaņu Ukrainā, lai gan intervijās un fotogrāfijās cēlais mērķis tiek rūpīgi pasvītrots…
Tā ciniski… Jocīgi. Nesaprotami. Pagaidām.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
