Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu Latvija atkal ir neatkarīga valsts. Sekmīga un Latvijas valsts interesēm atbilstoša enerģētikas politika ir viens no pamatfaktoriem, lai valsts varētu nosargāt savu neatkarību.

Diemžēl Latvijai joprojām nav savas enerģētikas stratēģijas. Atšķirībā no citām valstīm, piemēram, Lietuvas. Šāda situācija rada iespēju manipulēt ar dažādiem uzstādījumiem (bieži pretrunīgiem), izraujot tos no kopējā konteksta un nosakot to prioritāti, vadoties no šaurām vai īslaicīgām interesēm.

Tā rezultātā ir iespējams radīt risinājumus, kuri varbūt veiksmīgi risina kādu šauru problemātiku, bet rada nopietnu apgrūtinājumu vai pat apdraudējumu visai kopējai sistēmai. “OIK afēra” ir uzskatāms tam piemērs.

Pašlaik viens no Ekonomikas ministrijas uzdevumiem ir sagatavot Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2030 (turpmāk – Plāns).

Lai nodrošinātu, ka šis plāns tiek izstrādāts ne tikai Eiropas Savienības interesēs, bet arī, ievērojot Latvijas sabiedrības un tautsaimniecības intereses, būtu svarīgi ņemt vērā arī Latvijas stratēģiskās intereses un mērķus enerģētikā.

Diemžēl, iepazīstoties ar Ekonomikas ministrijas sagatavotajiem materiāliem, šādi stratēģiski uzstādījumi tajā nav atrodami, tieši otrādi, tiek apliecināts, ka “Latvijā Plāns tiek izstrādāts, lai sasniegtu ES noteiktos mērķus vai izteiktās starptautiskās apņemšanās”.

Analoģiski, kā savulaik tika īstenota esošā subsidētās elektroenerģijas atbalsta shēma, kas tagad zināma kā OIK afēra – lai to īstenotu, tās nepieciešamība tika pamatota ar Latvijas uzņemtajām saistībām, lai sasniegtu Eiropas Savienības noteiktos mērķus.

Absolūti nenoliedzot nepieciešamību Latvijai būt atbildīgai un uzticamai Eiropas Savienības dalībvalstij, šāda Ekonomikas ministrijas pozīcija mums rada pamatotas bažas, ka atkal tiek veidota kārtējā “OIK afēra”, jo īpaši ņemot vērā Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā pausto, par esošās, nu jau sevi diskreditējušās, atbalsta sistēmas izbeigšanu (kurai nepieciešamais likumdošanas ietvars tika izstrādāts tieši tad, kad ekonomikas ministrs bija Krišjānis Kariņš) un tajā pašā laikā jaunas sistēmas izveidi, ņemot vērā Nacionālā enerģētikas un klimata plānā noteikto.

Lai kliedētu šīs augstāk pamatotās bažas, lūdzam jauno ekonomikas ministru sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:

1. Vai bez tiem stratēģiskajiem uzstādījumiem, kādus vēlas Eiropas Savienība, Latvijai ir savi stratēģiskie mērķi enerģētikā, kādi tie ir?

2. Kas ir noteicis šos mērķus?

3. Kādā veidā ir tikuši noteikti šie mērķi?

4. Kāds ir tas pareizais, Latvijas interesēm un iespējām atbilstošais stratēģiskais balanss starp enerģētisko drošumu, energoapgādes konkurētspēju (sistēmas izmaksām), un draudzīgumu videi? Lūdzam nodefinēt tos konkrētos kritērijus, pēc kuriem tas tiek noteikts.

5. Kāda ir Latvijas pozīcija Nacionālā enerģētikas un klimata plāna izstrādē un tā saskaņošanā ar Eiropas Savienības atbilstīgajām iestādēm?

6. Vai un kādā veidā Ekonomikas ministrija ir paredzējusi novērst nesamērīga maksājuma sloga izveidošanos, veidojot Nacionālā enerģētikas un klimata plāna ietvaru atbilstīgi Latvijas sabiedrības un Latvijas tautsaimniecības interesēm?

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...