Diskursīvā levitācija

Tā, piemēram, 2019.gada 13. novembra viena publikācija vedināja pievērsties levitācijas parādībai. Minētajā dienā tika publicēts Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājas un Valsts prezidenta padomnieces zinātnes un izglītības politikas jautājumos Ievas Siliņas stāstījums par stāvokli Latvijas zinātnē un izglītībā.

Par levitāciju (lat. levitatio - pacelšanās; lat. levitas - vieglums) dēvē cilvēka sajūtu, ka viņš brīvi lido. Šī sajūta cilvēku visbiežāk pārņem sapnī. Ievas Siliņas stāstījuma saturs, intonācija un izteiksmes stils vedina levitāciju attiecināt arī uz diskursu – saistītu izteikumu virkni, tekstu, runu, konkrētu valodas lietojumu. Diskursa autors arī brīvi lido. Viņš ir viegli pacēlies prāvā augstumā virs Zemes, un viņa izteikumus nekādi nav iespējams saistīt ar notikumiem uz Zemes. Šai brīvajai lidošanai piestāv apzīmējums “diskursīvā levitācija”.

Lūk, diskursīvās levitācijas rožains paraugs Rīgas pils varenā saimnieka padomnieces stāstījumā: "Latvija ir absolūta iespēju zeme. Tas ir kolosāli. Ja esi jaunais zinātnieks Latvijā, tu vari visu, viss ir iespējams. [..] Likumā ir definēts, kas ir jaunais zinātnieks. Tas ir zinātnieks, kurš ir ieguvis doktora grādu, un desmit gadus pēc šī grāda viņš tiek uzskatīts par jauno zinātnieku. Tas patiesībā ir diezgan ilgs laiks, Eiropā šis posms ir īsāks – pieci, septiņi gadi. Mūsu apvienības skatījumā gan arī doktoranti faktiski ir zinātnieki. Cilvēks parasti neraksta disertāciju, ja viņam nav ambīciju pēc tam darboties zinātnē. Mēs apvienojam gan doktorantus, gan jaunos zinātniekus un pārstāvam viņu intereses.

 Zinātnē ir jānošķir bioloģiskais vecums no zinātniskā vecuma. Tā ir pavisam reāla lieta, kas jāņem vērā visur, kaut vai piesakoties grantiem, un pieteikties grantiem ir zinātnieka ikdiena. Tajā brīdī ņem vērā tavu zinātnisko vecumu, un tur ir šī atšķirība starp jauno zinātnieku un jau pieredzējušu zinātnieku [..] jaunajiem nav jākonkurē ar zinātnes "smagsvariem". Jāņem gan vērā, ka zinātnē viens īsti nav cīnītājs.

Veselīga zinātnes vide ir zvaigžņu centrēta – vidū ir šī te izcilā zvaigzne, viens pieredzējis un spējīgs zinātnieks, sevi pierādījis ar sasniegumiem, bet viņam apkārt ir komanda, parasti mazāk pieredzējuši pētnieki, pēcdoktoranti un doktoranti. Pavisam veselīgā shēmā tie ir arī maģistranti, un man pat gribētos, lai arī bakalauri, jo tādā gadījumā katrs pētnieciskais darbs, ko cilvēks izstrādā, jau būtu vajadzīgs. Nevis raksti, ko gribi, un tad ieliec plauktiņā, jo nevienu citu tas īsti neinteresē, bet jau izstrādā kaut ko savas zinātnieku grupas labā.

Tā ir vide, kur šis cilvēks jau ir kaut ko darījis, bet arī redz "lielās lietas", kas notikušas. Viņam mazliet ir āķis lūpā, ja esi šādā grupā izstrādājis savu bakalauru, gribēsi arī maģistra darbu. [..] Mēs nevaram prasīt, lai jaunajam cilvēkam, kas tikko ieguvis grādu, jau būtu šī grupa. Tātad ir divi elementi – viens ir pati personība, viņas darbs un publikācijas, otrs ir grupa, kas manā skatījumā ir svarīgāka. [..] zinātne būtībā ir māksla uzdot labus jautājumus, jo ne visi jautājumi ir labi, un atrast pareizas atbildes, jo ne visas atbildes ir pareizas. Ja tu zini pamatlietas, metodes, principus un ētikas lietas, vari pētīt jebkuru jautājumu. Protams, vieglāk ir pētīt to, kas tev interesē un patīk.

Nav tā, ka vienu tēmu jaunais pētnieks varētu pētīt, bet vecais nē, un otrādi. [..] Reizēm ir grūti panākt, lai zinātnieks runā visiem saprotamā valodā. Pētnieks ne par ko negrib vienkāršot savu sakāmo. Runājam par to, ka zinātne būtībā ir māksla uzdot jautājumus un atrast pareizās atbildes. Līdz ar to zinātniekiem ir svarīga precīza atbilde. Aptuvena atbilde nederēs. Tajā brīdī, kad pētnieks skaidro vienkāršā valodā, jāatsakās no precizitātes. Tas ir pret viņa dabu. Tu zini, ka citi pētnieki to redzēs un zinās, ko esi pazaudējis, vienkāršojot atbildi.

Te arī problēma – gribam, lai par zinātni varētu saprotamāk komunicēt ar sabiedrību, bet vienlaikus īsti negribas atteikties no akadēmiskā komunikācijas formāta.Tā patiesība ir pa vidu. Zinātniekam spēt pieļaut kļūdu, lai varētu izskaidrot vienkāršoti, bet sabiedrībai – kļūt gudrākai, lai varētu saprast mazliet precīzāku ziņu. [..] Ja man prasītu, ko es gribu Ziemassvētkos, – gribētos, lai mūsu zinātnieki būtu proaktīvāki komunikācijā ar sabiedrību. Ir sociālie tīkli, videoblogi, citas iespējas komunicēt.

Gribētos, lai mūsu izcilajām zvaigznēm būtu laiks un iespēja brīvajā laikā kaut vai pafilmēt īsu video un paskaidrot kādu aktuālu jautājumu, rakstīt blogus. Tad mums būtu materiāls no zinātnieku puses, kuru tālāk nodot sabiedrībai. Tas, ka tu esi zinātnieks, tā ir misija un svarīgs darbs, bet tev ir arī atbildība pret sabiedrību. Gribētos atdevi ne tikai precīzos rezultātos un atklājumos, bet arī šādā vienkāršā formā.”

Neapšaubāmi, īsts zinātnieks, radošs cilvēks un tajā skaitā zinātniski radošs cilvēks tā nedomā un tā arī nerunā. Tā ir tipiski mietpilsoniska sprēgāšana. Tāda mēdz būt augstprātīga un pašpārliecināta diletanta un šarlatāna sprēgāšana, ja viņam ir izdevies iesēsties zinātniskās iestādes administrācijas vadošajā krēslā. Šodien tā sprēgā izklaides industrijā, kulta personu “piarēšanā”, dzelteno mediju perversijās.

Īsta zinātnieka ikdiena nav grantu izkaulēšana. Plātīties ar viedokli “grupa, kas manā skatījumā ir svarīgāka” var tikai tāds, kurš neko nav dzirdējis par radošā darba psiholoģiju. Necienīgi uz zinātnieku attiecināt vārdu “ambīcijas”. Godkārīgi ir nevis zinātnieki, bet pseidozinātnieki. Smieklīgi ir spriest par zinātnieku un viņa darbu no likumu viedokļa. Tā var darīt vienīgi birokrātiski stulbi centrēts klerks. Tādam klerkam piestāv lumpeniski populistiskais aicinājums zinātniekam būt ar “atdevi vienkāršā formā”.

Kurš nopietns cilvēks teiks “Latvija ir absolūta iespēju zeme”? Kādas absolūtas iespējas var būt nelietības, alkātības, korupcijas, nekustamo īpašumu mahināciju, šarlatānisma, pseidointelektuālisma, plaģiātisma pārņemtajā Latvijas Universitātē, kas pēcpadomju laikā nepelnīti kļuva ne tikai augstākās izglītības formālā līdere, bet arī zinātnes formālā līdere? Kādas absolūtas iespējas var būt Kūles, “jābūtības dimensijas” un “eirodzīves” buldurētājas, komandētajā institūtā?

Ko var jaunais zinātnieks mācīties no “kultūrsocioloģes”, kronētās šarlatānes Beitneres – odiozā salikuma “nācijas tēvs” autores? Ko var dot sociālajās zinātnēs superpelēkais zvirbulis Rozenvalds Lomonosova ielā? Ko var dot filoloģijas izvarotāji tantuki kursītes, cimdiņas, radzobes, druvietes Visvalža ielā? Katram prātīgam cilvēkam ir zināms, ka pozitīviem izņēmumiem šodienas Latvijas zinātnē un izglītībā nav nekādas labdabīgās ietekmes. Visur valda pašpārliecinātas, augstprātīgas, bezidejiskas, neradošas pelēcības – pelēkie zvirbuļi.

Vai Ieva Siliņa ir vienīgā diskursīvās levitācijas meistare? Atbilde nav vajadzīga. Diskursīvā levitācija pie mums tagad ir diskursīvā norma. Visrūdītākais meistars pašlaik ir viņas patrons “nācijas tēvs”, ar glamūrīgo pseidointelektuālismu, demagoģiju un lišķību regulāri lidinoties mākoņos. Atrautība no realitātes nav polittehnoloģisks pasūtījums vai ideoloģiskā nepieciešamība, bet gan intelekta trūkuma rezultāts. Padomju laikā arī bija diskursīvā levitācija tautai adresētajos materiālos. Taču pašlaik pie mums padomju prakse ir uzvaroši pārspēta, izvēršoties diskursīvajā libertīnismā (izlaidībā) leviatānā (kaut kādā briesmīgā) pakāpē.

Novērtē šo rakstu: