Diskusija par vēlēšanu sistēmas reformu

Caur sarunām par vēlēšanu kārtību demokrātija un pilsoniskums — rēķināšanās ar citiem — faktiski ienāk ikviena sarunas dalībnieka artikulētajā apziņā. Diskutējot par sabiedrības pašorganizācijas būtību, mums nākas sev un citiem atklāt savas iepriekš skaļi neizteiktas izpratnes par to, kas tad īsti ir dzīve cilvēku sabiedrībā, kādi ir valsts pārvaldes mērķi un noteikumi.

Caur šīm sarunām var izrādīties gan tas, ka atzīstam līdzcilvēku identiskas tiesības uz izvēli, gan tas, ka varbūt vienkārši ceram parazitēt, bez runāšanas vai ar uzmanības novēršanu uz “aktuālākām” lietām uzspiest savu gribu. Vai mēs esam piekrituši stingri ierobežotai spēlei, kurā savtīgi ierobežojam tos, kas mums nevēlamā kārtā varētu tikt pie varas, vai arī mēs iestājamies par godīgu spēli, kurai rezultātus nevaram paredzēt?

Šķiet lieki to īpaši atgādināt, bet, tā kā reformu kritiķi vienmēr saka: “Tāpat tiks ievēlēti sūdabrāļi”, tad jāatgādina — vēlēšanu sistēmas reformu mērķis nekad nav atrast ideālo formu. Jo tādas nav. Vēlēšanu sistēma ir sociāls fenomens, kuru veido ne tikai rakstiski apstiprināti noteikumi, bet arī sabiedrības priekšstati par to, un kā sabiedrība šo sistēmu izmanto. Gan apātiski, gan aktīvi un, iespējams, kaitnieciski. Cīņā pret dažādiem nevēlamiem sistēmas izmantošanas veidiem sistēma pati ar laiku dabiski apaug ar visādiem noteikumiem, rakstītiem un nerakstītiem, kamēr sabiedrība un politiskie spēlētāji adaptējas līdz ar tiem.

Arī sabiedrības sentiments par sistēmas netaisnīgumu, kas rezultējas politiskā apātijā, ir daļa no tā. Ja sabiedrībai šķiet, ka sistēma ir netaisnīga, un bezcerībai padevušies ļautiņi sistēmu neizmanto iecerētajā veidā, bet, teiksim, sludina, ka piedalīties vēlēšanās nav jēgas, tad sistēma ir kļuvusi demokrātijai kaitnieciska, pat ja pēc formālajiem noteikumiem tāda nav. Ja ievērojama sabiedrības daļa domā, ka visi politiķi ir nopirkti (vai Kremļa aģenti), tad nav īsti svarīgi, ka tā patiesībā nemaz nav, jo vēlēšanu dinamiku un sabiedrības iesaisti politikā veido tieši šādas faktiskās pārliecības un nevis “juridiskā” realitāte.

Agri vai vēlu jebkurā vēlēšanu sistēmā dabiski izstrādājas nevēlami noteikumi, kas dod negodīgas priekšrocības tiem, kas jau ir pie varas. Un būt pie varas nebūt nenozīmē atrašanos koalīcijas spēkos. Tas var būt arī — atrasties atzītajā opozīcijā. Kad Šlesera “Latvija pirmajā vietā” balso par vēlēšanu ierobežojumu vairošanu, tad skaidrs, ka viņi vismaz attiecībā uz demokrātiskuma uzturēšanu nav nekādi neitrālie taisnīguma cīnītāji, bet gan ir varas pozīcijās, no kurām cenšas potenciālajiem jaunpienācējiem aizvērt pēdējos vārtus uz iesaistīšanos politiskajā spēlē.

Lielāku vēlēšanu reformu — sistēmas maiņas — būtība ir izlīdzināt spēles noteikumus. Reformu būtība ir, lai tie spēki, kas spēles noteikumus ir “apguvuši” šī vārda negatīvajā nozīmē un tos faktiski kontrolē sev par labu, zaudētu savas priekšrocības tiktāl, cik tās ir saistītas ar varas sagrābšanu (un nevis ar izpildītu mājasdarbu — pastāvīgu, lojālu un aktīvu vēlētāju atbalstu).

Vēlēšanu sistēmas maiņa, ja tā ir godīga, nevienam neatņem vēlētājus, kas viņiem jau ir. Ja Jauno Vienotību Latvijā reāli atbalsta 100 tūkstoši vēlētāju, tad šie atbalstītāji nekur nepazudīs arī tad, ja tiks mainīta sistēma. Vienīgais, ko kāda vēlēšanu sistēma var atņemt, ir rezultāti, kas panākti attiecīgās sistēmas īpatnību dēļ, bet neatspoguļo faktisko sabiedrības vēlmi attiecībā uz saviem priekšstāvjiem.

Ja sarakstā ir tautā tobrīd ārkārtīgi populāri Edgars Rinkēvičs un Krišjānis Kariņš, tad ar pašreizējo sistēmu Saeimā tiek ievēlēti vesels lērums sabiedrībā maz zināmu vai tikai šaurās aprindās zināmu cilvēku pulciņš. Un tad populārie aiziet veidot valdību, bet kas strādā Saeimā? Maz zināmi, faktiski priekšvēlēšanu kampaņā sevi nekādi neatklājuši mazpazīstumi. Saeima, kas ir pilna ar šaura spektra personībām, kas politiski sevi nav nekā apliecinājušas, ir mūsu pašreizējās vēlēšanu sistēmas blakusparādība. Sistēmas noteikumu maiņai, ja tā ir taisnīga, nevar būt pamatojums atņemt Jaunajai Vienotībai balsis. Ja tauta atbalsta JV, tad tam ir jāatspoguļojas parlamentā.

Aktuālā vēlēšanu sistēmas maiņas piedāvājumā jautājums ir par personālijām, kas no partijām nonāk parlamentā. Vai tie ir patstāvīgi lemt spējīgi un runāt spējīgi politiķi? Cik no Rosļikova kolēģiem jūs jebkad agrāk bijāt dzirdējuši? Cik no Šlesera vai Armanda Krauzes kolēģiem? Un tā var jebkurā frakcijā, jebkurā Saeimas sasaukumā sazīmēt divas trešdaļas vai pat trīs ceturtdaļas deputātu, kurus Jūs nepazītu uz ielas, bet, vēl svarīgāk, — kuri nespēj simt cilvēku priekšā noformulēt savu individuālu domu vai aizstāvēt to.

Vēlēšanu sistēmas reforma (lai vai kāda tā būtu) vienmēr ir par pastāvošās kārtības nevēlamu blakusparādību izskaušanu. Reformu mērķis nav atklāt ideālo formu, jo agri vai vēlu sabiedrība “apgūs” un visus savus netikumus redzēs atspoguļojamies arī jaunajā sistēmā, un pēc kāda laika jāmaina būs arī tā sistēma.

...

Apspriedēs par vēlēšanu sistēmu vajadzētu spēt godprātīgi piedalīties ikvienam, kas ir ieinteresēts labākas sabiedrības pārvaldības formas meklējumos. Vispirms gan ir jāvienojas, ka ikviens sarunas dalībnieks piekrīt, ka šobrīd runājam tikai pārstāvniecības demokrātijas ietvaros. Filozofēt var par visu ko, bet auglīgai diskusijai nepieciešamas robežas. Kopš Franču revolūcijas Rietumos par normu ir kļuvis tas, ka deputāti tiek ievēlēti ar brīvo mandātu. Tas nozīmē, ka ievēlēts deputāts ir brīvs savos lēmumos pretstatā imperatīvam mandātam, kad deputāts ir vienkārši vēlētāja norādījumu izpildītājs. Ja piekrītat šim ietvaram, tad varat piedalīties tipiskā Latvijas vēlēšanu sistēmas reformu diskusijā.

Tādas diskusijas ir notikušas kopš Latvijas Republikas atjaunošanas un turpināsies arī pēc jebkādas nākamās reformas, kas agri vai vēlu notiks. Nupat šovasar tika grozīts Saeimas vēlēšanu likums, nosakot lielākus ierobežojumus kandidēšanai Saeimā. Nelieli grozījumi notiek nepārtraukti, un tie, kas neseko notikumiem īpaši rūpīgi, nemaz nenojauš, cik ļoti politiskās līdzdalības iespējas vai noteikumi pa gadiem mainās.

...

Sarunas par vēlēšanu sistēmu, vēlēšanu kārtības apguve — tas viss pieder pie demokrātijas stiprināšanas pasākumiem. Vēlēšanu kārtība, kurā cilvēkiem reizi četros gados iedotu papīra gabalu, uz kura viņiem jāatzīmē smaidiņš vai dusmīga seja, būtu ļoti saprotama un ērta. Un reizē sabiedrību debilizējoša un demokrātiju graujoša. Jo demokrātija nav vienkārši jautājums par to, vai jums kaut kas patīk, nepatīk, vai esat dabūjis to, ko vienkārši gribat vai domājat, ka tas jums pienākas. Sarunas par vēlēšanu sistēmu ir sarunas par kārtību, kādā noskaidrot, kuri lems visas tautas vietā. Gan par gribēšanām, gan par jābūtībām.

Apātija vai riebums pret demokrātiju pašas par sevi arī ir politiskas attieksmes, taču tās nav šajās diskusijās nopietni ņemamas, jo balstās realitātei neatbilstošā dzīves uztverē. Labi, jūs varat iestāties par cita veida modeli, bet tad ir runa par revolūciju, kas diez vai mūsdienu apstākļos var notikt bez asinsizliešanas. Realitāte ir tāda, ka civilizēta sabiedrība nevar pastāvēt bez organizētas kārtības. Realitāte ir tāda, ka nedz Dievs, nedz arī kāds dievturu deleģēts aģents nestaigā pa zemes virsu un bez cilvēka roku pielikšanas neievieš tādu kārtību, kāda, jums šķiet, ka pēc visiem taisnības likumiem pasaulei un Latvijai pienākas. Realitāte ir tāda, ka demokrātija ir nevis kāda cilvēka ģeniāls izgudrojums, bet dabā atklājusies konfliktu risināšanas kārtība. Un sabiedrības pārvalde tieši tas arī ir — nepārtraukta konfliktu (sadursmju) un potenciālo konfliktu risināšana. Jautājums ir — vai jūs piedalāties problēmu risināšanā, vai arī atsakāties sarunāties, atsakāties sadarboties un caur to cenšaties uzspiest citiem savu gribu?

...

Kā vakar man teica agresīvi braucoša busiņa vadītājs, kuram es pārmetu avārijas situācijas izraisīšanu uz Vienības gatves, “kas tu tāds esi, lai man mācītu, kā braukt?”. Es esmu “tavs kaimiņš ceļu satiksmē”, es viņam atbildēju. Vai jūs esat busiņa šoferis, kurš brauks, kā gribēs, kamēr atdursies pret koku vai tādu pašu aunu, vai varbūt jūs tomēr uzskatāt, ka pastāv dabisks kopienā dzīvojošu brīvu cilvēku neizbēgams konflikts, kuru risina ar sarunu? Dzīvā demokrātijā tāpat kā jebkurā sporta veidā paralēli spēlei vienmēr pastāv diskusija par spēles noteikumiem. Caur šo diskusiju dalībnieki gan atsvaidzina zināšanas par noteikumiem, gan apliecina visus vienojošo kolektīvo identitāti, kuru varbūt gadās piemirst, kad atrodamies pašā spēles laukumā.

Pārpublicēts no jazepsbasko.lv

Novērtē šo rakstu: