Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Vēlēšanas mums, kā zināms, oktobrī. Redziet, Pāvuta kungs, no nacionālās drošības viedokļa būtu ļoti svarīgi, lai vismaz līdz novembra vidum mums vēl nebūtu apstiprināta jauna valdība. Lai viss turpinās tā kā tagad. Jo apstākļi tādi, ka galīgi nevajag, lai Knariņa kunga vietā būtu apstiprināts kāds… nu, teiksim tā, enerģiskāks cilvēks. Vienkārši nevajag…” – Pietiek šodien ekskluzīvi publicē vairākus no pirms vēlēšanām iznākušā Indriķa Latvieša romāna „Nāve 2” fragmentus, kas, raugoties uz dīvainībām jaunās koalīcijas un valdības veidošanā, šķiet jo īpaši biedējoši pravietiski un vienlaikus notiekošo izskaidrojoši.

Prelūdija Nr. 6. Daniels Pāvuts

Šī varēja būt viena no laimīgākajām dienām pazīstamā politiķa, veiksmīgā veselības aizsardzības ministra un nozīmīgas partijas vadītāja Daniela Pāvuta dzīvē – raugoties savā atspulgā spogulī, viņam patika par sevi domāt tieši šādos vārdos un tieši šādā loģiskajā secībā.

Braucieni uz topošās Pāvutu ģimenes villas būvlaukumu gleznainā vietā Ogrē, netālu no pilsētas estrādes, viņu vienmēr iedvesmoja. Lai kāds arī drīzs bankrots bija paredzēts šim neveiksmīgajam veidojumam, kas saucās Latvijas Republika, viņš lieliski apzinājās – teritorija paliks, un arī tas, kas uz tās atrodas, paliks, ja vien neatgadīsies īpaši postošs karš un fronte neies pāri tieši konkrētai apdzīvotajai vietai. Jautājums tikai, kas šajos objektos dzīvos. Tāpēc vajadzēja laikus pieslieties uzvarētājiem – un tad jau viss būs labi. Bet, ja nopietni, kāds nu karš…

Lai cik skeptisks par Latvijas valsts nākotni uz objektīvu faktu pamata būtu Pāvuts, tas nenozīmēja, ka vajadzētu atmest ar roku savai personiskajai labklājībai un komfortam. Ilgtspējība – tas nebija tikai moderns sauklis. Nu kāpēc gan lai viņš savas dienas vadītu jaunās sievas no vecmāmiņas mantotajā mazajā mājelē, kas, kaut arī atradās pilsētas centrā, tomēr bija pie dzelzceļa, pavisam tuvu pārbrauktuvei, tieši ielas malā ar diezgan dzīvu satiksmi? Nē, viņš bija pelnījis ko vairāk. Būtiski vairāk.

Pēdējais gads, kopš Pāvutam bija izdevies nomainīt jauko un savā būtībā lādzīgo, bet intelekta līmeņa ziņā ar pudeles korķi sīvi konkurējošo čuriku Ilzīti veselības aizsardzības ministra amatā, bija grūts un izaicinājumiem bagāts, bet arī solīja milzīgas iespējas cilvēkam, kas šīs iespējas mācēja saskatīt un izmantot. Viņš lieliski zināja, ka pietiktu ar vienu vissīkāko kļūdiņu, ar vienu vienīgu kājas paslīdēšanu, lai šīs iespējas sagrūtu, – bet kāpēc gan lai viņš šādu kļūdu pieļautu? Viņš ar savu neikdienišķo intelektu, prasmēm un dzīves pieredzi?

Summas, ar kādām pēdējā gada laikā varēja operēt viņa ministrija, bija iepriekšējiem ministriem vienkārši neiedomājamas – gluži tāpat kā to tērēšanas kontroles un atskaites sistēma vai, pareizāk, tās neesamība. Tas, ko nevarēja pabāzt zem komercnoslēpuma statusa, bija informācija dienesta lietošanai, epidēmija bija ļāvusi iztikt bez muļķīgiem oficiāliem iepirkumiem, visu varēja nodarīt ātri un efektīvi – vajadzēja tikai nedaudzus uzticamus cilvēkus, un tādi viņam, par laimi, bija.

Pāvuts neuzskatīja sevi ne par negodīgu, ne par savtīgu vai alkatīgu cilvēku, – viņš lieliski darīja savu darbu, šī valsts un tās iedzīvotāji neapšaubāmi bija viņam milzīgu pateicību parādā par viņa spējām un intelektu, harismātiska līdera un nākotnes tendenču izpratēja dotībām. Protams, ka tie nožēlojamie graši, kas tika maksāti ministra algā, bija tīrais izsmiekls – bet tas nebūt nenozīmēja, ka viņš nolaistos līdz primitīvām zādzībām. Nē, nekādā gadījumā. Viss bija likumīgi un korekti. Nu, gandrīz.

Visi lēmumi par līdzekļu sadali, par iepirkumiem un prioritātēm tika pieņemti stingri koleģiāli, atbilstoši ekspertu viedokļiem un valdības vadlīnijām. Pāvuts bija labi apguvis nabaga paglupās Piņķeles gūto mācībstundu – viņš vienmēr bija gatavs uzņemties visu iespējamo politisko atbildību, toties kategoriski atteicās pats jebko parakstīt vai skaidri nosliekties par labu vai sliktu kādam konkrētam lēmumam. Likums varēja sodīt par nepareiziem lēmumiem vai nolaidību, bet, ja tu aktīvi piedalījies visos iespējamos procesos, taču lēmumu pieņemšanu deleģēji kādam citam, nekas tev nedraudēja.

“Pazīstamais anesteziologs un reanimatologs Roberts Mūrmanis, reaģējot uz valdības kārtējo “fikso” ideju, tviterī ierakstīja: “Kurš ir autors stulbumam ar nosaukumu “paštestēšanās mājas apstākļos 2x nedēļā ar antigēna testiem”? Kādā sakarā šim nolūkam tiks tērēti 15 miljoni eiro un 3 miljoni piešķirti tikko dibinātam uzņēmumam? Vai ir kāda zinātniska atsauce uz šo pieeju? Es saprotu, ka kādam ir patoloģiska vēlme nodarboties ar idiotismu, taču tādam pasākumam noteikti nevajadzētu tērēt 15 miljonus nodokļu maksātāju naudas…” – Pāvuts sen jau bija pieradis pie šādiem “analītiķu” sašutuma izvirdumiem. Nez vai viņi tērētu savu laiku un pūles, ja zinātu, cik maz jēgas tiem bija – ja precīzāk, tad vispār nekādas. Suņi varēja riet, cik vēlas, karavānai par tiem nebija ne silts, ne auksts.

Protams, bija lēmumi, kas līdz ar to tika pieņemti nedaudz novēloti, un politiskie mēlneši gvelza par cilvēku dzīvībām, kas tādējādi tiekot zaudētas, bet tā jau varēja aizrunāties līdz visam kam. Veselības aizsardzības ministra atbildība bija valstiskais process, un ar to viss bija labākajā kārtībā. Cita lieta, ka tie, pie kuriem nonāca šā valstiskā procesa rezultātā sadalāmās summas, labi zināja par nepieciešamību saprāta robežās padalīties.

Pāvuts lieliski apzinājās, ka nav un nekad nebūs tāds politiskās korupcijas – šis nebija labs apzīmējums, un viņš vispār to uz sevi neattiecināja – virtuozs kā netiešais politkolēģis Edgars Aunups, kurš spēja vienlaikus žonglēt ar burtiski desmitiem dažādu lietu kārtošanu, no kurām lielākā daļa atradās, tā sacīt, likuma otrā pusē. Pāvuts par dažām no tām bija informēts tīri labi un, godīgi sakot, nespēja iedomāties citu versiju kā tikai to, ka Aunups kaut kādā veidā turēja Korupcijas novērošanas un analīzes biroja priekšnieku Jēkabu Traumu pie tik vārīgas vietas, ka tas spēja nesaskatīt acīm redzamas lietas.

Pats Pāvuts gan zvaigznes no debesīm negrāba, viņam bija dažas uzticības personas, kas veda pieklājīgas pārrunas ar valstiskā procesa rezultātā izsniegtā finansējuma saņēmējiem, bet tam nebija nekāda sakara ne ar zagšanu, ne korupciju – visdrīzāk to varēja salīdzināt ar veselības nozares tradicionālajām pateicībām. Tām, kuras netika ne izspiestas, ne pieprasītas, bet bija paša pacienta brīvas gribas izpausme…

Viens no taustāmākajiem rezultātiem pēdējā gada smagajam darbam un cilvēku brīvās gribas izpausmei tieši šobrīd bija svaigi pabeigtie Ogres mājas pamati. Mājas, kurai bija lemts kļūt par jaunās Pāvutu ģimenes miera ostu, par to viņš bija pilnīgi pārliecināts. Lai kādi laiki nāktu, lai kas notiktu ar šo valsti, Pāvutu villu tas nevarēja un nedrīkstēja skart.

Protams, apstākļi bija tādi, ka pašlaik viņš nevarēja atļauties ne sirdī jau iesakņojušos piektdaļhektāru zemes uz sava vārda reģistrēt zemesgrāmatā, ne oficiāli finansēt mājas būvniecību, pat ne savā dienesta mašīnā aizbraukt un aplūkot jaunbūvi. Prieks bija liels, bet tāds nedaudz sāpīgs – laiku pa laikam aizlavīties uz objektu un dot vadošus norādījumus, ne uz mirkli netiekot vaļā no sajūtas, ka aiz priedēm kaut kur snaikstās kāds nelabvēlis un viņa rokās ir fotokamera ar teleobjektīvu. Tādi bija lielās politikas mīnusi…

Tās visas, protams, bija pārejošas grūtības – Pāvutam bija precīzs un pārdomāts plāns, kā gana īsā laikā jaunbūvi legalizēt un visā pilnībā pārņemt savas jaunās ģimenes īpašumā, turklāt tā, lai nelabvēlīga iznākuma gadījumā viņš nepaliktu ar, piedodiet, pliku pakaļu. Tas bija pietiekami sarežģīti, jo apstākļi bija ne tikai valstiski – arī iepriekšējās laulības sakarā galīgi nebūtu labi izrādīt nepiedienīgu turīgumu. Formāli viss bija kārtībā, viņš bija jaunās sievas paņemtā simt septiņdesmit tūkstošu hipotekārā kredīta līdzņēmējs, bet faktiski… vārdu sakot, jo klusāk un nemanāmāk, jo labāk.

Jā, ar visu mazo rūgtumiņu šī Pāvutam būtu bijusi lieliska diena – gandrīz trīssimt tūkstošus izmaksājušie mājas pamati bija pabeigti. Kas to būtu domājis, ka betons ir tik dārgs, kaut gan, protams, runa bija ne tikai par to. Varētu dzert šampanieti, ja vien… ja vien kabatu nededzinātu dažas lapas datorrakstā, kuras viņam burtiski pirms dažām stundām saujā bija iespiedis… nu nē jau, protams, tādas lietas nekad nespieda saujā, sliktākajā gadījumā iemeta pa vēlīgi pavērtām automašīnas durvīm, lai, ja kas, nepaliktu nekādi muļķīgi pirkstu nospiedumi un kas tik vēl ne… jā, vārdu sakot, bija vēlīgi izsniedzis tas pats pilsonis Aunups.

Godīgi sakot, Pāvuts nekad nebija sev skaidri noformulējis, kāda tieši bija viņa attieksme pret šo žurkasģīmi, kā Aunups tika saukāts īpaši tuvu cilvēku lokā. Droši vien kā pret zināmu un tāpēc kaut cik pieņemamu ļaunumu. Cilvēkam bija savi talanti, viņš tāds bija viens no ārkārtīgi retajiem vēl palikušajiem, neapšaubāmi ar parastajām smadzenēm un vēl otrām pēcpusē, kas varbūt bija vēl svarīgāk. Un, galu galā, – ja ne šie talanti, Pāvutam šobrīd nevajadzētu domāt par kabatā esošajām salocītajām lapiņām un to saturu.

– Tevi tuvākajās dienās izsauks saistībā ar šito. Nekas traks, cilvēki būs iejūtīgi, bet izdomā labi, ko teiksi. – Neko vairāk Aunups nebija teicis, bet arī ar to pilnīgi pietika. Viņa atnesto tekstu Pāvuts gluži labi atcerējās, un kā nu ne – tie bija viņa paša vārdi nebūt ne tik senā pagātnē. Tajā gandrīz vienīgajā reizē, kad viņš nebija noturējies – tik neizturami bija iegribējies ierādīt šai Piņķelei viņas īsto vietu. Nu kurš varēja iedomāties, ka šī provinciālā staļļaroze būs sarunu ierakstījusi…

“– Bet, Ilzīt… Vai dieniņ, Ilzīt… No kāda Mēness tu mums esi nokritusi… Tiešām divus mēnešus malku skaldīji laukos, ko? Oi, nu tāda mēnessmeitiņa tu mums esi un vienmēr esi bijusi, par to jau mēs tevi arī mīlam un cienām, un vienmēr tā būs… Bet drīkst, es tev mazu politinformāciju nolasīšu, Ilzīt, ja? Nu tā, lai tu nedaudz sāktu saprast, kā ir ar visām lietām.

Tu jau mums, Ilzīt, nekad ar skaitļiem draudzējusies neesi, vai ne? Ko tur katrs sanes uz valdības sēdi un samet e-portfelī, tas arī ir. Kur vajag nobalsot, tur rokas paceļam, un vilcieniņš iet uz priekšu. Atšķirība tik tā, ka visādiem ļenganiem un petrovičām vispār viss vienalga, kas viņus pašus neskar, bet citi velk uz savu pusi un uz pārējiem uzspļauj. Bet patiesībā, Ilzīt, ar skaitļiem vajag draudzēties, tieši tur ir īstais spēks.

Es tev, Ilzīt, pastāstīšu, ko mums visādi nepatīkami skaitļi rāda par mūsu mīļo Latvijas valsti. Varbūt atceries, kā premjers Podmanis jau sen, sen atpakaļ lēkāja kā puņķis uz drāts “Šmarex bankas” krīzes laikā un kā neviens nesaprata – kas tam nabagam kaiš? Atceries, ja? Viņš gan bija tas, kas tiem žīdiņiem atļāva sūdus sataisīt, bet viņš arī bija vienīgais, kurš budžeta skaitļos izlasīja, ka vēl dažas dienas – un defolts ir klāt. Un defolts ir tas pats, kas bankrats, Ilzīt. Bankrats. Kad nekā vairs nav.

Tas bija toreiz, Ilzīt, bet tagad mums Knariņa kungs saka, ka naudas ir tik daudz kā nekad agrāk un ka ne par ko nevajag uztraukties, vajag tikai sildīt ekonomiku un viss būs labi. Un tā nu muļķadesa arī jau otro gadu silda – ne viņam programmas, ne mērķu, ne vispār kaut kā. Kurš viņam pietiekami uzstājīgi kaut ko paprasa, tam viņš arī iedod. Komjaunietis virpotājs Meirs no Budžeta ministrijas, kurš pats nekā nejēdz, pabāž viņam zem deguna ekseli, kur apakšā ir milzīgi plusi un mazi mīnusi, turklāt tie paši kaut kad tālā nākotnē, un Knariņš ir laimīgs.

– Bet vai tad tā arī nav? Ir taču aizdevumi un vēl tā nauda no Eiropas, kas nemaz nav jāatdod… Viss taču ir labi…

– Ilzīt, Ilzīt, kāda tu mums esi forša! Tu mums kādreiz kādu sarežģītāku mantiņu esi pirkusi vai varbūt kādu līgumu slēgusi? Zini, ka tur vienmēr ir daudz, daudz teksta ar sīkiem, sīkiem burtiņiem? Zini, ja? Un kā tu domā – Eiropas naudiņai šādu mazo burtiņu nav? Pareizi domā – ir gan! Nu tad es tev pastāstīšu par dažiem mazajiem burtiņiem.

Zini, Ilzīt, cik no tās naudiņas, ko mūsu mīļajai valstij un tēvzemei izsniedz kā neatmaksājamu palīdzību un ko Knariņš tērē jau divus gadus, kad vien kāds viņam paprasa, patiešām nebūs jāatdod? Es tev pateikšu. Man ir cilvēki, kas mazos burtiņus ir izlasījuši. Es pat pieļauju, ka tie ir vienīgie cilvēki Latvijā, kuri to ir izdarījuši. Jo, ja to būtu izdarījuši tie, kuri līgumus parakstīja, tad viņi nav vienkārši idioti. Viņi ir idioti un noziedznieki.

Jāatdod, Ilzīt, būs viss, pilnīgi viss. Un ar procentiem. Viss tas, kas te pagājušogad tika tērēts kaut kādiem idiotiskiem zinātniekiem, kuri pēta ēdienkartes un iesaka brokoļus pusdienās, un visi tie tava idiota Nabasvīra masku un respiratoru iepirkumi, un visa nevajadzīgā testēšana un viss pārējais. Jaunkonservētāja Puškaita ceļu remonti, kas jau šogad ir lupatās, un pusmiljards AirLatvia, un kas tik vēl ne. Viss būs jāatdod ar procentiem. Viss, kas apēsts un vienkārši izklekarēts. Viss. Un patiesībā dubultā!

– Bet kā…

– Lūk, tā, Ilzīt. Tu tagad lasi, ka Eiropa mums tagad dos gandrīz divus miljardus eiro, lai Latvija, lūk, kļūtu zaļāka, digitālāka un labāk sagatavota nākotnes izaicinājumiem. Atvaino, Ilzīt, bet hujuški, vienkārši hujuški. Pienāks 2028. gads, un šo naudiņu jau pilnīgi oficiāli būs jāsāk atdot. Un tas, Ilzīt, vēl ir tas mazākais…

Ilzīt, ja tu paskatītos, kādas tik visādas saistības Knariņš ar visiem pārējiem idiotiem ir uzņēmies, lai vispār uz šo naudiņu varētu pretendēt… Mēs jau tagad dažādos veidos uzreiz atdodam atpakaļ apmēram pusi, bet par pārējo esam apsolījuši… tu pat iedomāties nevari, ko mēs esam apsolījuši. Neviens nevar iedomāties. Izņemot tos, kuri to visu ir izplānojuši.

– Bet tie taču… tā ir bezatlīdzības palīdzība… un bezprocentu kredīti.

– Jā, Ilzīt, tā tas tiek paziņots. Bet tur nāk klāt vēl viss kas, par ko skaļi nerunā. Un vispār nerunā. Tu zini, ka Latvija ir uzņēmusies saistības ar tā saukto zaļo kursu, vai ne? Emisijas, elektroauto, zaļā enerģija, ilgtspēja… Bet tu zini, cik tas mums kopā izmaksās? Cik tur kopā sanāk, kad izlasa visus mazos burtiņus. Vismaz divpadsmit miljardi eiro tur kopā sanāk.

Un mēs esam uzņēmušies vēl papildu saistības! Sabiedriskā transporta pāreja uz zaļumu vien prasīs virs miljarda! Un tagad tas mūsu mazgadīgais duraciņš sēž Reģionālās attīstības ministrijā un bola acis! Sagribēja kļūt par ministru! Kļuva – un ko tagad? Un nekas nebūs labāk, ja mēs mēģināsim atteikties! Būs soda naudas, gāze jau šoziem būs uz pusi dārgāka, elektrība kļūs vēl dārgāka, ekonomika vēl nekonkurētspējīgāka, un viņi šos divpadsmit miljardus dabūs ar uzviju un vēl vairāk.

Un tā, Ilzīt, ir ne jau tikai ar zaļo kursu! Tā ir pilnīgi ar visu! AirLatvia mēs jau esam ielikuši pusmiljardu, bet dažos gados vajadzēs vēl vismaz tikpat – pat ja epidēmija beigsies. Tu zini, cik reāli mums vajadzēs pielikt klāt Rail Latvia? Jauno konservētāju Tālis Puškaits var melot, cik grib, bet Eiropas naudas nepietiks, un mēs esam apņēmušies visu izdarīt, un tie būs vēl vismaz trīs četri miljardi un tad uzturēšanai pusmiljards gadā noteikti…

Atceries, Ilzīt, brīdi, kad Eiropa mums iedeva divus miljardus kanalizācijas tīklu sakārtošanai. Ministri bļaustījās, ka nu tagad katram šinderim vajadzēs sertifikātu un darba uzskaites žurnālu… un apklusa. Jo abus miljardus veiksmīgi iztērēja, tīkli tā arī nav sakārtojušies, bet naudiņu atdot vajadzēs. Tāpat kā visu citu.

Un varbūt tu, Ilzīt, esi dzirdējusi par tādu “Trīs jūru iniciatīvu”, ko mums pat prezidents Melits slavē. Tur ir tādi projekti, nu tāāāādi projekti. Cits par citu smalkāki – vēja elektrostacijas projekta izstrāde, viedu āra apgaismojuma tehnoloģiju ieviešana, mobilitātes risinājumu izstrāde un īstenošana, pārrobežu optisko šķiedru tīkla attīstība, pārrobežu datu centru tīkla izveide… un tie atkal būs miljardi, Ilzīt, kurus mēs paņemsim un kurus vajadzēs atdot dubultā… vismaz dubultā. Vieni iztērēs, citiem būs jāatdod.

– Bet tu nepārspīlē, Daniel? Tas… tas taču vienkārši tā nevar būt… Cik tad tie mūsu iekšzemes kopprodukti tur sanāk, ko?

– Tur jau tā lieta, Ilzīt. Tur jau tā lieta. Neviens nav kopā saskaitījis. Nekad. Vismaz šeit noteikti ne. Ne muļķis Knariņš, ne komjaunietis Meirs, ne mūsu valstgribis ar visiem saviem padomniekiem, kurus viņš tīšām izvēlējies tādus, lai tikai kāds nebūtu gudrāks par viņu – nu un nav jau arī… Vispār neviens nav saskaitījis. Bet maksāt vajadzēs sākt jau aiznākamgad. Tas ir gandrīz tūlīt.

Tāpēc arī es tev saku, Ilzīt, šī valsts drīz beigsies. Nē, formāli jau paliks, bet neko vairs savā teritorijā nenoteiks. Pilnīgi neko. Tas ir vienkārši nenovēršami. Bet tā patiesībā ir laba ziņa…

Redzi, Ilzīt, tu skaties tādā mazā, mazā mērogā. Nu, palīdzēji tu tur saviem “Receptes” puišiem uzvārīties, tikt pie dažiem desmitiem papildu miljonu, pati sev ziepes savārīji un… Piņķele sajuta, ka zem kājām atveras zeme.

Tak neuztraucies, Ilzīt, kas nu tur īpašs. Tu ko domā – ka tad, ja kādi veikli vīri uztaisa biznesa vertikāli, kas aptver visu zāļu tirgu no augšas līdz apakšai, un vēl šķin no bezjēdzīgas testēšanas, neviens nesaprot, kāpēc tas tā var notikt? Saprot, Ilzīt, saprot. Un tagad veiklie vīri ir ātri pārorientējušies un strādā ar mums, ar Edgaru, ar Juri – ar drusku citiem noteikumiem, bet visiem viss kārtībā.

Kur ir labā ziņa, Ilzīt? Es tev pastāstīšu. Vajag redzēt mērogu un saskatīt perspektīvu, Ilzīt, un orientēties laikā un telpā. Ja tu skaidri zini, ka te pēc pāris gadiem viss, kas pašlaik ir, sabruks, tad tev nevajag uztraukties par to, ko tu dari šajos pāris gados. Tev jāizmanto situācija, jāpaņem viss, ko var paņemt, jo atdot to visu tāpat nevarēs, un ne jau tev to vajadzēs atdot. Tu jau sen būsi Maldivās vai kur nu tur un varēsi palmu malku skaldīt, ja vēlēsies… un visu atlikušo dzīvi tev viss būs kārtībā. Tev un ģimenei, un tuviniekiem, un…

– Man?

– Es tā vispārīgi, Ilzīt, vispārīgi. Es par to, ka izmainīt situāciju mēs nevaram. Tas ir tāpat kā mainīt gravitāciju vai, vēl labāk, ziemas iestāšanos. Nē, tu to nevari, un neviens to nevar, un mēs arī to nevaram, kaut arī esam gudrāki nekā citi. Bet zināšanās ir spēks, un mēs varam izmantot savas zināšanas. Mēs esam vieni no retajiem šajā valstī, kuri zina, ka nāk ziema. Nu kā “Troņu spēlēs”.

Tāpēc mēs pašlaik varam ar ministrijas naudu, ar visiem līdzekļiem neparedzētajiem gadījumiem rīkoties diezgan droši, jo zinām, ka neviens mums par to nepajautās. Tikai Pabirikam pašlaik ir lielāka nauda, un arī viņš to tērē, un arī viņam neviens neuzdrīkstēsies un pat neiedomāsies paprasīt par lietderīgumu. Kad atnāks krievi, Pabirikam nevajadzēs nevienam atskaitīties par to, kas tur notika ar bruņumašīnām un kas ar haubicēm. Viss pats par sevi norakstīsies.

Un mums tāpat, tieši tāpat. Kamēr ir epidēmija un kamēr ir, ha-ha, nacionālās drošības apdraudējumi, neviens nepajautās, bet pēc tam, pēc gada vai diviem… pēc tam nepajautās, jo īsti nebūs neviena, kas var un grib pajautāt… Tu saprati, Ilzīt?…

Eh, Ilzīt, nu tu dod… Tiešām malkas skaldīšanai laukos ir tādas sekas? Nu, nu, nekas. Tas patiesībā ir pat labi, ka visiem šķiet – tu mums pašlaik esi tāda visu pamesta, atstumta, satriekta un atraidīta, un vēl tas kriminālprocess piedevām. Es taču zinu, ka tu esi cīnītāja. Mēs visi to zinām.

Viss ir pavisam vienkārši, Ilzīt. Mums vajag vēl pāris gadus, un tas nozīmē, ka mums vajag izlēmīgi tērēt tagad un mums vajag nākamo vēlēšanu rezultātu. Visi pārējie baidās darīt to, ko darām mēs, jo viņi baidās no sekām. Mēs nebaidāmies, jo zinām, ka seku nebūs. Tā ir mūsu priekšrocība. Unikāla priekšrocība!

Mēs varēsim nopirkt visu un visus, bet ar to ir par maz. Mums vajag vēlēšanu rezultātu. Un tur, Ilzīt, mums vajadzēs Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, Ilzīt, par ko runa?”

Tā, tas arī bija viss. Varbūt pat labi, ka matu lielākā daļa sen bija pametusi viņa galvu, pretējā gadījumā pašlaik nepārvarami gribētos tos plēst un plucināt. Viss bija gājis tik labi, vienkārši lieliski – un tagad šī dura, šī sasodītā dura… Kas viņai nebija labi? Vai maz ko viņš viņai bija apsolījis? Kurš viņu jaunajā darbā – ja tā to varēja saukt – iekārtoja? Kurš iezīmēja tik lieliskas nākotnes perspektīvas? Un tam pretī – tāda nepateicība. Turklāt glupā tuklā pīle vēl noteikti iedomājās, ka neviens un nekad to neuzzinās…

Nedaudz padomājis, Pāvuts saprata – vai vismaz iedomājās, ka saprata, – čuriku Ilzes loģiku. Droši vien viņa saistībā ar savu kriminālprocesu bija sacerējusies, ka varēs atpirkties, tā vietā atdodot to, ko pati, visticamāk, savā mazajā prātiņā uzskatīja par baisu kompromatu un bezgala vērtīgu informāciju. Protams, muļķe visu bija pārpratusi – par ko uzskatāmi liecināja fakts, ka viņas kriminālprocess jau virzījās uz prokuratūru un tālāk uz tiesu. Nevienam šie murgi nebija izrādījušies neko īpaši vajadzīgi.

Lai gan – arī ne tā, ka pilnīgi nevajadzīgi, jo tādā gadījumā neviens negrasītos izsaukt Pāvutu uz pārrunām. Bet kura iestāde tā varēja būt? Patiesībā varianti bija tikai divi – vai nu Korupcijas novērošanas un analīzes birojs, kuram varētu būt šādi tādi jautājumi saistībā ar Pāvuta krāšņi aprakstītajām finanšu plūsmām, vai arī Valsts drošuma dienests, kuram varēja īsti nepatikt viņa valstiskās prognozes.

It kā jau īsti nevajadzēja uztraukties ne par vienu, ne par otru, – Pāvuts vēl un vēlreiz sev uzstājīgi skaidroja, ka viņam galu galā ir konstitucionālas tiesības uz jebkādiem viedokļiem un uzskatiem, kamēr vien tie neaizskar citu cilvēku, sabiedrības un vēl nez kā tiesības. Neko konkrētu viņš nelaimīgajai durai nebija stāstījis, tik tādas pasaciņas vien. Prognozējis, brīdinājis, fantazējis, neko vairāk…

Nē, Korupcijas novērošanas un analīzes birojam šeit nebija, kur piesieties. Maksimālā riebeklība, ko viņi varētu izdarīt, – jau tradicionāli noplūdināt šo tekstiņu kādam no saviem kabatas žurnālistiem. Piemēram, vienmēr un uz visu gatavajam Ivo Kleitānam no “sabiedriskās” televīzijas, no kura vienmēr pa gabalu nesa pēc pāris dienas nemazgātas miesas, vai vēl kādam līdzīgam pilsonim.

Tas, protams, priekšvēlēšanu laikā būtu ļoti nepatīkami, bet, ja tā padomā, vienmēr pastāvēja iespēja paziņot, ka viss ir viltots un safabricēts. Galu galā bija maz ticams, ka Piņķele, lai cik stulba būdama, publiski atzītos – jā, saruna ir īsta, es to ierakstīju un atdevu, kam vajag!

Atlika drošuma dienests un pašas, pašas sarunas beigas. “Mums vajag vēlēšanu rezultātu. Un tur, Ilzīt, mums vajadzēs Piņķeļu klana slavenos kontaktus… Tu taču saproti, Ilzīt, par ko runa?” – Pāvuts vēl un vēl reizi pārlasīja sarunas atšifrējuma pēdējos teikumus. Jā, ar šo gan varēja būt problēma – it īpaši, ja Piņķele bija ierakstījusi vai kaut atstāstījusi arī sarunas turpinājumu.

Pāvuts bija normāls, veselīgs vīrietis, bet šajā brīdī viņam piemetās kaut kas tāds, ko citādi kā par vājumu nosaukt nevarēja. Viņš smagi nošļuka uz lieliskajiem jaunajiem Pāvutu ģimenes villas pamatiem. Aukstā, drēgnā februāra diena bija faktiski beigusies, un ministram šķita, ka no visām malām viņam sāk mākties virsū drūmas, biedējošas ēnas. Tik ļoti šobrīd būtu derējis kāds cerības stariņš vai kaut niecīgs brīnums – ja grieķu lugās reizēm parādījās deus ex machina, kas atrisināja visas personāžu problēmas, kāpēc kaut kas tāds nevarēja atgadīties arī viņa dzīvē? Kāpēc gan?

IV nodaļa. Normunds Mežmiets

Valsts drošuma dienesta priekšniekam Normundam Mežmietam jau sen nebija nekādu ilūziju par cilvēku dzimumu – katrs otrais viņa iestādes “klients” bija savtīgs, pērkams, nodevīgs, vairāk vai mazāk nekrietns, tikai par sevi vien domājošs, vienmēr visu notirgot gatavs draņķis, kuram vajadzēja skatīties uz nagiem jebkurā dzīves situācijā. Jā, un pārējie pilnīgi noteikti nebija ne par matu labāki – tikai nedaudz glumāki un izmanīgāki.

Tomēr tas, kā kara apstākļi pat šķietamos godavīros lika atmosties gluži neiedomājamām lietām, vienalga bija pārsteidzoši – kaut arī pats karš vēl tikai vīdēja komfortablā attālumā. Tāda nu bija Mežmieta vadītās iestādes specifika, ka tai kā faktiskajai politiskajai policijai neformāli nācās pieskatīt arī ministru, deputātu un ierēdņu, un vēl visādus kungus, un ziņojumi par pirmajām nedēļām pēc kara sākuma būtu izgaisinājuši viņam jebkādas ilūzijas par cilvēku godaprātu – ja, protams, tādas viņam vispār vēl būtu aizķērušās.

Laiku pa laikam, lasot kārtējo sarunu atšifrējumu vai slepenā ziņotāja atskaiti, viņam ienāca prātā – no tiem varētu sastādīt tādus kopotos rakstus, kas kā Bībele stāvētu ikviena, pat vismazāk lasošā Latvijas iedzīvotāja grāmatplauktā un pašreizējo valsts varas sistēmu sagrautu pašos pamatos. Taču… tāpēc jau viņam un viņa iestādei arī maksāja no nodokļu maksātāju līdzekļiem, lai valsts vara, kāda nu tā arī būtu, paliktu savā vietā un turpinātu eksistēt.

Šis bija jau dažas dienas atpakaļ saņemts ziņojums – bet gana nozīmīgs, lai to pārskatītu vēlreiz.

“Ar šo daru zināmu, ka 20. februārī piedalījos neformālā sapulcē, kurā dalību ņēma premjerministrs Krišjānis Knariņš, apsardzības ministrs Artis Pabiriks, ārējo lietu ministrs Edgars Zilkēvičs, iekšējo lietu ministre Marija Golubaja un budžeta ministrs Jānis Meirs.

Sapulce notika ļoti nervozā atmosfērā. Premjerministrs Knariņš paziņoja, ka ir saņēmis datus no budžeta ministra Meira un šie dati liecina par to, ka Latvijas valstij drīz gaidāma pilnīga finanšu krīze, kas draud ar defoltu un varbūt pat ārējas pārvaldības ieviešanu no Eiropas Savienības puses vai vismaz budžeta pārvaldības autonomijas likvidēšanu.

Budžeta ministrs Meirs attiecīgo dokumentu neizsniedza, bet to nolasīja. Veicu pierakstus, no kuriem izriet: 959 miljoni eiro uz budžeta deficīta rēķina 2020. gadā, 2 miljardi 104 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2021. gadā un 660 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2022. gadā – tas viss Covid-19 pandēmijas apkarošanai.

Papildus tam klāt nāk 265 miljoni eiro investīciju projektiem un 360 miljoni eiro energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai – arī tas uz budžeta deficīta pieauguma rēķina 2022. gadā. Vēl šogad jāpieskaita papildu 116 miljoni eiro Ukrainas civiliedzīvotāju atbalstam, kuri bēg no kara, un 230 miljoni eiro gāzes rezervju iepirkumam – arī tas viss uz deficīta rēķina.

Meirs stāsta, ka šādi izdevumi ietekmē Latvijas valdības budžeta bilanci. Ja 2020. gadā Latvijas budžeta deficīts bija septītais zemākais starp ES valstīm, tad 2021. gadā ar 7,3% no IKP Latvija jau ir bijusi trešā valsts ar lielāko budžeta deficītu, atpaliekot vienīgi no Maltas un Grieķijas.

Latvijas budžeta deficīts 2021. gadā ir trīs reizes lielāks par Igaunijas budžeta deficītu un septiņas reizes lielāks par Lietuvas budžeta deficītu. Arī nupat Eiropas Komisijai iesniegtās stabilitātes programmas rāda, ka Latvijas budžeta deficīts 2022. gadā tiek prognozēts kā augstākais Eiropas Savienībā.

Knariņš ir ļoti nervozs un būtībā kliedz uz Meiru par to, ka viņš par šo situāciju laikus nav ziņojis un brīdinājis par iespējamām sekām. Meirs uz to norāda, ka tā nav taisnība un informācija ir sniegta laikus, taču tieši Knariņš esot bijis tas, kurš paziņojis, ka “naudas ir vairāk nekā jebkad”. Knariņš uz to neatbild.

Apsardzības ministrs Pabiriks norāda, ka viņš nesaprotot, ko šie skaitļi nozīmē, un prasa, cik lielā mērā tas var ietekmēt aizsardzības budžetu. Uz to grib atbildēt Meirs, bet Knariņš viņu pārtrauc un paziņo, ka par to ir jārunā Nacionālās drošuma padomes sēdē. Pabiriks negribot piekrīt.

Iekšējo lietu ministre Golubaja norāda, ka viņas partijas biedri un klāt neesošie ministri vēlētos saprast, kā šī situācija ietekmēs lielos investīciju projektus, piemēram, vēja stacijas, sabiedriskā transporta atjaunošanu un citādi.

Golubaja īpaši uzdod jautājumu, vai gaidāmā finanšu krīze kādā veidā neaizkavēs četrdesmit miljonu eiro kompensāciju izmaksu ebreju kopienai, un norāda, ka tas nav pieļaujams, jo var ietekmēt nacionālo drošību.

Transporta ministrs Pinkaits uzdod jautājumu par nepieciešamo finansējumu Rail Latvia projektam un min, ka gaidāmais nepieciešamā finansējuma palielinājums pašlaik pārsniedz pusotru miljardu eiro, kuriem nav seguma. Pinkaits arī uzdod jautājumu, vai nebūtu laiks nopietni domāt par energoresursu situāciju nākamajai sezonai, jo signāli ir bīstami.

Knariņš uz visiem šiem jautājumiem nervozi atbild, ka pašlaik nav īstais laiks par to runāt. Viņa partijas biedrs Zilkēvičs piebilst, ka viņa resors veic pārrunas, lai mīkstinātu Eiropas Komitejas nostāju attiecībā uz Latvijas finansiālo stāvokli. Knariņš piebilst, ka situācija ir ārkārtīgi dramatiska un lēmumi jāpieņem nedēļas laikā. Vairāki klātesošie pret to iebilst, un tiek panākta vienošanās par darba grupas izveidi.

Knariņš uzdod jautājumu Pabirikam un Golubajai, vai viņiem nav kādas analīzes par iespējamo notikumu attīstību Ukrainā. Golubaja atbild, ka viņai ar to nav nekāda sakara. Pabiriks atbild, ka nekas steidzams nav un to mierīgi var apspriest Nacionālās drošuma padomes sēdē pēc divām vai trim nedēļām.”

XX nodaļa. Normunds Mežmiets

“Operatīvā informācija. Sarunas ieraksts. Sarunas dalībnieki – apsardzības ministrs Artis Pabiriks, veselības aizsardzības ministrs Daniels Pāvuts, parlamenta deputāts Juris Cūce, privātpersona Edgars Aunups. Sarunas norises laiks – 2022. gada 18. aprīlis.

Juris Cūce: – Veči, jūs taču saprotat, ka ir ziepes, vai ne? Ka viss iet pilnīgi nepareizā virzienā? Vēlēšanas pēc nepilna pusgada, tas ir jau tūlīt, tikmēr ukraiņi…

Artis Pabiriks: – Kur ziepes? Viss taču virzās normāli. Ukrainā viss turas, mēs palīdzam, ar pīāru viss ļoti labi, ar reitingu… Budžetu gan jau savāksim, vismaz līdz vēlēšanām noteikti.

Daniels Pāvuts: – Nu, ar reitingiem varbūt ne visiem, bet tikai atsevišķi, taču vēl ir laiks. Paskat, cik mēneši. Budžets mums ir, vajag tikai iespringt. Piesaistīsim visus iepriekšējos kadrus, un neko.

Edgars Aunups: – Klau, jūs šito… izliekaties, ka neko nesaprotat, vai arī tiešām?

Artis Pabiriks: – Ko tieši?

Edgars Aunups: – Doktor, noņem klapes, lūdzu… Juri, tu izstāstīsi vai man? Varbūt tu, man smaga diena.

Juris Cūce: – Nu, kungi… vienkārši viss aprēķins ir izrādījies… nu, nepareizs. Galīgi. Visiem nepareizs – visvairāk, protams, Tutinam, bet arī mums rezultātā ir milzīgs risks.

Artis Pabiriks: – Tas ir kā?

Juris Cūce: – Tas ir tā, ka vajadzēja būt lielam karam. Tas norakstītu visu. Vai te mūs uz kādu brīdi okupētu vai vienkārši pašaudītos, tas cits jautājums, bet pamatā jau viss vienalga būtu labi. Karš visu norakstītu. I tavus bruņojuma pekstiņus un visus nejēdzīgos pirkumus, i Knariņa valdībai to, ka budžets tūlīt sabruks, i Danielam visu. Būtu vēl labāk nekā ar kovida krīzi. Visu norakstītu. Bet tagad…

Daniels Pāvuts: – Nu tu gan esi ciniķis, Juri…

Edgars Aunups: – Nevis ciniķis, bet reālists. Jūs saprotat, kungi, ka mums tagad ir tikai divas izejas – vai nu tomēr ir karš, vai mums ir par katru cenu jāuzvar vēlēšanās? Dzīvības un nāves jautājums.

Artis Pabiriks: – Nu, uzvarēt vēlēšanās… tas vienmēr ir labi. Bet kāpēc uzreiz dzīvības un nāves jautājums?

Edgars Aunups: – Klau, Arti, vai tavus pirkumus kaut reizi kāds ir tā kārtīgi pārbaudījis, ko? Nu, tā pa īstam un ieinteresēti?

Artis Pabiriks: – Kā to ņem… (Apklust. Iestājas ilgāka pauze.)

Edgars Aunups: – Nu, kaut ko teiksi? Sāk pielēkt?

Artis Pabiriks: – Bet kāpēc lai pēkšņi…?

Edgars Aunups: – Kāpēc, kāpēc. Pie Knariņa un pašreizējās koalīcijas, protams, ne. Neviens un neko. Bet tu saproti, kas būs rudenī, ja mēs netiekam? Kaut vai tad, ja mēs paliekam opozīcijā? Tu zini, kādas ziepes gaidāmas?

Juris Cūce: – Milzīgas… Es vakar Meira jaunos datus redzēju.

Edgars Aunups: – Nebūs vienkārši dirsā. Būs pilnīgā dirsā un vēl trīsreiz šurpu turpu. Viss izbeigsies. Tas, ko tev Knariņš saka, ka iedzīvotājiem gāze būs. Ja arī būs, tad par trīskāršu cenu un ziemā izbeigsies. Degviela būs par trīs eiro un vairāk, un arī tad tās var nebūt. Budžeta iestādēs var neizmaksāt algas. Kartītes ir pilnīgi reālas. Un tad vajadzēs atrast reālos vainīgos. Tur viss būs asiņaini. Pa īstam asiņaini.

Daniels Pāvuts: – Nu, mēs tur ko? Tā taču Knariņa un Meira atbildība. Un nacionāļu ar savu Tautsaimniecības ministriju.

Juris Cūce: – Tu ko, Daniel, tagad? Joko, ja? Paskaties uz Knariņa un “Vienības” reitingiem. Viņi visu ir sastrādājuši, bet viņiem vēlēšanās viss būs kārtībā. Viņi kontrolē televizoru, viņi maksā visiem lielajiem medijiem – atbalsta, hahaha. Un, kad viņi veidos jaunu valdību un būs sūdi, viņiem vajadzēs vainīgos.

Artis Pabiriks: – Nu, politiskā atbildība… Mēs taču zinām…

Edgars Aunups: – Neko tu nezini. Nekāda politiskā. Viņiem īstus vainīgos vajadzēs par to, ka naudas nav, ka enerģētika beigusies, ka algu nav. Un, ja mēs un vēl “Konservētāji” nebūsim tikuši parlamentā, uzmini nu, kurus pa īstam paņems priekšā. “Konservētājiem” taču tik vien ir kā Liepupes cietuma projekts un vēl gāzes terminālis, par ko viņi nemaz nav atbildīgi. Sevi knariņi nevainos, un tad mēs esam pa rokai – visa veselības budžeta nauda izpļekarēta, vakcinācija-šmakcinācija, armijas iepirkumus pārbaudām… un sēdēsiet, mīļie. Tu, Daniel, vēl Piņķeli apskaudīsi… Varēsi nevis rapša laukā vai pludmalē bildēties, bet gan blaktis spaidīt. Nu vai blusas.

Artis Pabiriks (satraukti): – Nu… labi… nē, nav labi… Un ko tad tu iesaki darīt? Tas taču nozīmē… Tas taču nozīmē…

Edgars Aunups: – Jā, politikas zinātņu doktor, tas nozīmē vienkāršu un skaidru izvēli. Es nevienam neko tagad nemēģinu ieskaidrot vai uz kaut ko aģitēt. Pasargi, Dievs. Es vienkārši izstāstu, kā tas būs. Padomājiet paši, kungi. Jūs paši esat lieli un gudri. Lai jūs nepaņemtu priekšā, ir tikai divas izejas. Un tad izvērtējiet – cik katra no šīm izejām ir reāla. Paskatieties uz reitingiem, paskatieties, kā tauta jūs mīl… Un padomājiet, kungi, padomājiet.

Artis Pabiriks: – Bet mēs taču nevaram… mēs taču nevaram… tas īsti nav iedomājams.

Juris Cūce: – Redz, Arti, tāda ir situācija. Tu taču zini, kā Šerloks Holmss teica: atmetiet visas pilnīgi neiespējamās versijas, un tad pāri palikusī būs tā īstā, lai cik traka tā izklausītos. Tu saproti, vai ne…?”

Valsts drošuma dienesta priekšnieks Normunds Mežmiets izjuta nelielu derdzīgumu, bet ne mazāko izbrīnu. Šī bija publika, kas sava personiskā labuma vārdā bija gatava pārdot pat savu māti – un nevis vienkārši pārdot, bet paši ar savu, nē, ne ar savu, bet dienesta auto aizvest uz desu kombinātu. Un galvenais, ka neko jau ar šo sarunas ierakstu izdarīt nevarēja. Pat ne tās statusa dēļ: nekāda noziedzīga nodarījuma jau nebija, bija tikai politiskas konsultācijas, savukārt ķerties pie “Sviķes metodēm” un ierakstu kaut kur noplūdināt – tas bija zem Mežmieta goda.

XXIV nodaļa. Normunds Mežmiets

“Slepenā izpalīga Jāņa Putrelnieka ziņojums: premjerministra Krišjāņa Knariņa darbības, lai rastos nepieciešamība turpināt iegādāties Krievijas gāzi un tiktu saglabāta enerģētiskā atkarība no tās.

Pildot pienākumus premjerministra Krišjāņa Arnolda Knariņa birojā un konkrēti biroja vadītāja amatā, uzskatu par savu valstisku pienākumu informēt par minētās personas darbībām, kas manā ieskatā tiek veiktas ar slēptu mērķi panākt, lai rastos nepieciešamība turpināt Krievijas dabasgāzes iegādes un lai tiktu saglabāta Latvijas Republikas enerģētiskā atkarība no šīs izcelsmes dabasgāzes.

Šā gada 7. jūnijā Krišjānis Arnolds Knariņš televīzijā paziņoja, ka pašlaik saskaņā ar Tautsaimniecības ministrijas sniegto informāciju Latvijā Ropažu pazemes gāzes krātuvē droši pietiek gāzes visām vajadzībām arī pēc gada beigām un nākamajā apkures sezonā atkarībā no laikapstākļiem un ka pat visradikālākajā scenārijā mājsaimniecībām gāzes pietiks visā nākamajā apkures sezonā.

No pārrunām, kas notikušas Krišjāņa Arnolda Knariņa birojā šaurā personu lokā, man ir radusies stingra pārliecība, ka šis premjerministra paziņojums ir bijis apzināti nepatiess, orientēts uz to, lai dezinformētu sabiedrību un arī citas valsts amatpersonas un uzņēmējus.

Pārrunās premjerministra birojā pieaicinātās personas ir minētajam Knariņam izteikušas šādus galvenos brīdinājumus:

– sliktākajā gadījumā Eiropu rudenī un ziemā var skart intensīvs un ilgstošs aukstuma vilnis, kā rezultātā izsīks esošās gāzes rezerves, imports no trešajām valstīm nespēs nodrošināt vajadzības;

– sabiedrības spiediena rezultātā Eiropas Savienības vadība var vienoties vai nevienoties ar Krieviju par sankciju atcelšanu apmaiņā pret gāzes piegādēm vai sliktākajā gadījumā pat par Ukrainas teritoriju atdošanu Krievijai. Abos šajos pamata scenārijos Latvija cietīs smagus zaudējumus – politiskus vai sociālus.

– ar esošajām gāzes rezervēm pretēji premjerministra Knariņa apgalvojumiem šādas aukstas ziemas gadījumā nav pietiekami pat Latvijas mājsaimniecību vajadzībām, un, izņemot Krieviju, nav citu veidu, kā vajadzīgo gāzes daudzumu nodrošināt.

Pretēji publiskiem apgalvojumiem premjerministrs Knariņš jau šā gada marta sākumā bija labi informēts par reālo situāciju ar gāzes krājumiem, taču neveica nekādas darbības, lai situāciju mainītu.

No sarunām premjerministra birojā man ir radies priekšstats, ka Knariņš šādi ir rīkojies nevis nezināšanas vai neizlēmības dēļ, bet kādu trešo personu ietekmē. Visi jautājumi, kas saistīti ar alternatīvām gāzes piegādēm, ir novilcināti vai noņemti no izskatīšanas ar Knariņa tiešu vai netiešu līdzdalību, kas bieži vien ir bijusi noteicoša, līdz brīdim, kad šādas alternatīvas gāzes piegādes vairs nav bijušas iespējamas, jo uz tām pieteikušās Latvijai ģeogrāfiski tuvu esošas valstis.

Premjerministrs Knariņš savā nostājā oficiāli balstās uz vairāku Latvijai labvēlīgu apstākļu kompleksu īstenošanos – ka Ropažu pazemes gāzes krātuvē būs vienlaikus iesūknētas vismaz 12 – 14 TWh gāzes un ka maksimāli noslogots būs gan Klaipēdas, gan Igaunijas un Somijas kopā būvētais gāzes terminālis. Taču no sarunām premjerministra birojā izriet – jau martā Knariņš zinājis, ka tas tā nenotiks.

No šīm sarunām man tāpat radies priekšstats, ka Knariņš ar nodomu rīkojas tā, lai līdz šā gada oktobrī paredzētajām vēlēšanām sabiedrībai un atbildīgajām personām, no kurām katra pārzina tikai noteiktu enerģētikas sektora fragmentu, šādu darbību rezultātā nerastos secinājumi par reālo dramatisko situāciju un tā tiktu apzināta tikai pēc tam.

Šīs sarunas ir radījušas priekšstatu, ka arī tautsaimniecības ministru Jāni Virtenbergu Knariņš no amata atcēla – pieprasīja viņa demisiju – tikai tāpēc, ka minētā amatpersona nebija mierā ar šādu situāciju.

Lai panāktu, ka Virtenbergs klusētu par šo situāciju un nenāktu klajā ar publiskiem paziņojumiem, Knariņš ar ģenerālā prokurora Jura Sūkāna palīdzību ir piedraudējis Virtenbergam ar kriminālprocesu par amatpersonas nolaidību un par neizpaužamu ziņu izpaušanu.

Papildus tam citi, ar mani nesaistīti premjerministra Knariņa biroja pārstāvji, tirgojoties ar ietekmi, ir nodrošinājuši Virtenberga pārstāvētās partijas – Nacionālistu apvienības klusēšanu par šo jautājumu.

Sarunās, kas notikušas premjerministra birojā, es esmu personiski dzirdējis Krišjāni Arnoldu Knariņu sakām – ziemas sākumā gāzes trūkums nebūs mūsu nozīmīgākā problēma, tāpēc par to nav lietderīgi domāt. Ko tieši Knariņš ar to domā, es nezinu teikt.

Kā zināms, parlamenta vairākums otrajā lasījumā jau ir atbalstījis Enerģijas likuma grozījumus, kas paredz Latvijā aizliegt Krievijas dabasgāzes piegādes, sākot ar 2023. gada 1. janvāri. Ja šis likums tiktu pieņemts un izsludināts, tas atļautu Krievijas gāzi Latvijā iesūknēt tikai šā gada laikā.

Vienlaikus no šīm sarunām man radies arī priekšstats, ka Knariņš un viņa partija “Vienība” ir panākuši aizkulišu vienošanos ar uzņēmuma “Latvjgāze” un tās akcionāra – Krievijas –

 pārstāvjiem attiecībā uz situāciju pēc šā gada oktobrī paredzēto vēlēšanu iznākumα gadījumā ja viņi veidos valdību.

Šī neformālā, slēptā vienošanās paredz, ka šā gada decembrī, gāzes krājumiem izsīkstot un sabiedrībai saprotot, ka alternatīvu avotu nav, Latvija iegādāsies trūkstošo gāzi no Krievijas, maksājot tai Krievijas rubļos. Knariņš šai sakarā ir izteicies biroja sēdē, teikdams,  ka vairākas nākamās koalīcijas partijas varētu būt noslēgušas līdzīgas vienošanās.

Aizliegums iepirkt Krievijas dabasgāzi tiks apiets, iepērkot šo gāzi caur citu valstu kompānijām. Šādā veidā tiks iepirka Krievijas gāze Latvijas vajadzībām, apejot aizliegumu, par to pašu Krievijas gāzes daudzumu samaksājot augstāku cenu un tādējādi dodot iespēju nopelnīt starpniekkompānijām.

Faktiski rodas iespaids, ka, Latvijas valdība necenšas īstenot šādu aizliegumu kopā ar pārējām Eiropas Savienības valstīm, tādējādi atstājot iespaidu uz Krievijas ekonomiku, bet gan cenšas to īstenot tādā veidā, lai tas radītu jūtamas negatīvas sekas tikai Latvijas ekonomikai un Latvijas sabiedrībai.

Iespējams, pastāv vēl kādas citas vienošanās. Tieši šī iemesla dēļ pēc Knariņa spiediena valdība neko neizlēma par sašķidrinātās gāzes termināļa projektu, jautājumu atliekot uz trim mēnešiem, lai pirktu dārgu konsultantu pakalpojumus.”

Valsts drošuma dienesta priekšnieks Normunds Mežmiets aizdomājās. Šādi ziņojumi regulāri pienāca faktiski visās jomās – valdības ekonomiskie lēmumi, armija, iekšlietas, transports, finanses. Bija tāda sajūta, ka valsts ienaidnieki ir aktivizēti faktiski visās dzīves jomās un darīja visu iespējamo, lai… jā, bija skaidrs, ka kaut kas notiek, bet, cik lielā mērā tā bija ļaunprātība un cik lielā – apdomāta sabotāža? Kopējo bildi viņš joprojām nespēja saskatīt.

Epilogs: Daniels Pāvuts

Veselības aizsardzības ministrs bija nomierinājies. Viss gāja labi, pie apvāršņa bija jauni plāni, jaunas ieceres. Tam, ka karš paradoksālā veidā bija atvirzījis valsts bankrotu, uz ko bija liktas tik lielas cerības, bija arī pozitīvas sekas: “Titāniks” gan grima, taču orķestris spēlēja ar dubultu skaļumu, un bufetē bija izlikts viss, kas bija atlicis kuģa pārtikas krājumos. Papildus tam, par laimi, atkal sāka augt kovida rādītāji, tā ka Daniels Pāvuts atkal sāka justies komfortabli.

Nebija patīkami tieši šajā brīdī saņemt izsaukumu uz Valsts drošuma dienestu – protams, ne jau uz pašu dienestu, vismaz tajā ziņā dienesta priekšnieks bija korekts, ka par tikšanās vietu bija nozīmēta neko neizsakoša otrās šķiras biznesa viesnīca nedaudz patālāk no centra. Taču arī šajā ziņā Pāvuta sirds bija mierīga, – viņi taču par visu bija vienojušies, un ministram nebija ne mazākās domas šo vienošanos jelkādā veidā pārkāpt.

Normunds Mežmiets bija tieši tikpat pretīgs, cik iepriekšējā tikšanās reizē, – ar tīnim piederīgu akni uz sejas, sliktiem zobiem, aukstu, nepatīkamu zivs skatienu un atbilstošu balsi. Pēc dažām pieklājības frāzēm viņš ķērās pie lietas.

– Pāvuta kungs, tāda lieta… Es saprotu, ka jūs joprojām domājat, ka vēlēšanās varat arī kaut ko dabūt… Nu, ja tā godīgi un tieši…

Pāvuts nebija gaidījis sarunu par ko tādu, tāpēc tikai norīstījās un pamāja ar galvu. Šķiet, nekādu citu atbildi Mežmiets arī nebija gaidījis.

– Labi… labi. Es patiesībā vēlētos ar jums par kaut ko vienoties. Nu, jā, arī mūsu jauno attiecību gaismā, bet ne tikai. Es domāju, mēs jums varētu piepalīdzēt saprāta robežās. Nu, tur informācija par kādiem konkurentiem un tā… Bet… mums vajadzētu pretī vienu lietu. Neko īpašu, normālu politiskā procesa sastāvdaļu.

Vēlēšanas mums, kā zināms, oktobrī. Redziet, Pāvuta kungs, no nacionālās drošības viedokļa būtu ļoti svarīgi, lai vismaz līdz novembra vidum mums vēl nebūtu apstiprināta jauna valdība. Lai viss turpinās tā kā tagad. Jo apstākļi tādi, ka galīgi nevajag, lai Knariņa kunga vietā būtu apstiprināts kāds… nu, teiksim tā, enerģiskāks cilvēks. Vienkārši nevajag…

Pēc sarunas Pāvuts brītiņu apdomāja nupat dzirdēti. Viņš nekādu loģiku Mežmieta vēlmē un tās pamatojumā nesaskatīja. Bet nu – ko tur lauzīt galvu, gan jau atkal kādas dienestu spēles, svarīgāk bija, ka šis “lūgums” pilnīgi atbilda viņa un “Alkatībai/Par” interesēm.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...