Dīvainības un neskaidrības obligātās vakcinācijas likumprojektā, kuras šī vara tā arī nav spējusi izskaidrot

Taču patiesība kā vienmēr nekad nav melnbalta, un velns kā vienmēr slēpjas detaļās. Cenšoties aizmālēt šīs detaļas ar sev vēlamo krāsu, kā to dara šī mazspējīgā, nekompetentā vara, tiek panākts pretējs efekts – nu gluži kā inficētu brūci cenšoties aizlīmēt ar plāksteri un cerot, ka tādā veidā problēma tiek atrisināta, bet patiesībā notiek tieši otrādi, tiek radīti iemesli, lai tā samilztu – šādas varas rīcības dēļ arī vakcinācija ir izgāzusies.

Tieši šīs varas rīcība un tās komunikācija ar sabiedrību ir galvenais iemesls Latvijas sabiedrības lielajai neuzticībai visam, ko piedāvā šī vara, arī vakcinācijai.

Uzskatāms piemērs ir arī šis obligātās vakcinācijas likumprojekts.

Neieslīgstot pasaku un briesmu stāstu žanrā, ķersimies pie konkrētām detaļām, par kurām šī vara tā arī nav spējusi sniegt savu skaidrojumu un kuras uzskatāmi parāda, kā šī vara ir pati sev vislielākais ienaidnieks un sabiedrības neuzticēšanās iemesls gandrīz visam, ko tā dara.

Riski un varas gaišredzība vai bezatbildība?

Valdības sagatavotajā un Saeimai iesniegtajā likumprojektā (tā pamatojumā – anotācijā) tiek apgalvots:

- Objektīvs pamatojums nevakcinēties veselības stāvokļa dēļ ir ļoti ierobežots…

- Imunizācijas valsts padome ir norādījusi, ka vienīgā kontrindikācija vakcinācijai pret Covid-19 ir anafilakse…

- Nav citu medicīnisku, klīnisku, zinātnisku iemeslu un situāciju, kad persona vakcīnu nevarētu saņemt….

- Tādēļ nepastāv teorētiskas un praktiskas situācijas, kad medicīnisku vai ar veselību saistītu iemeslu dēļ persona nevarētu tikt vakcinēta pret Covid-19.

Ikviens par šiem apgalvojumiem var pārliecināties, apskatot Saeimai iesniegtā likumprojekta anotāciju - šeit: https://titania.saeima.lv/.../4FE9635F6603F24FC2258714002...

Šādiem Latvijas varas apgalvojumiem prasās pamatojums - ņemot vērā to, ka attiecībā uz visām šīm Covid-19 vakcīnām joprojām turpinās klīniskie pētījumi un tāpēc tām Eiropas zāļu aģentūra ir piešķīrusi tikai pagaidu reģistrāciju uz ierobežotu laika periodu, turklāt - ar noteiktām atrunām un pienākumu veikt tālāku izpēti saistībā ar iespējamajiem riskiem un ietekmi uz cilvēka organismu.

Piemēram, Eiropas zāļu aģentūras (EZA) 16.07.2021 – pavisam nesen publicētajā Riska vadības plānā (EPAR - Risk-management-plan, atrodams – šeit: https://www.ema.europa.eu/.../vaxzevria-previously-covid...) attiecībā uz Vaxzevria(Astra Zeneca) vakcīnu:

Tabulā VI-1 “Nozīmīgo risku un iztrūkstošās informācijas saraksts” (List of important risks and missing information) kā nozīmīgi, jau identificēti riski minēti:

Tromboze, Nervu sistēmas traucējumi, tostarp ar imūno sistēmu saistīta neiroloģiska slimība, vakcīnu saistīta pastiprināta elpceļu slimība.

Vienlaikus tiek norādīts, ka iztrūkst informācija par iespējamajiem riskiem lietošanai grūtniecības laikā un zīdīšanas laikā, lietošanai pacientiem ar imūnsistēmas traucējumiem, lietošanai vājiem pacientiem ar blakusslimībām (piemēram, hroniska obstruktīva plaušu slimība, diabēts, hroniska neiroloģiska slimība, kardiovaskulāra slimība), lietošanai pacientiem ar autoimūniem vai iekaisuma traucējumiem.

Tāpat tiek norādīts, ka iztrūkst informācijas, kas dotu iespēju novērtēt vakcīnas drošumu ilgtermiņā.

Tā Eiropas zāļu aģentūra.

Bet kas mums tiek apgalvots likumprojektā?...

Ņemot vērā, ka pat publiski jau ir pieejamas vairāku pētījumu publikācijas, fakti, kas norāda uz šiem un arī citiem iespējamiem riskiem vai problēmām, kuras radušās saistībā ar šīm Covid-19 vakcīnām, šādu šīs varas sev vēlamās patiesības mālēšanu vienā krāsā ir grūti vērtēt citādāk kā maldinošas informācijas izplatīšanu.

Tādēļ, lai kliedētu šīs bažas, veselības ministram Danielam Pavļutam tika uzdots Deputātu jautājums – “Par valdības lēmuma pamatotību saistībā ar valdības sagatavoto likumprojektu, kurš paredz noteikt obligātu vakcinācijas prasību pret COVID-19“ (Jautājumi – šeit: https://titania.saeima.lv/.../13707CE914A66D2DC2258722001...).

Var jau būt, ka Latvijas amatpersonu rīcībā ir informācija, kādas nav Eiropas zāļu aģentūras speciālistu rīcībā, kas ļauj Latvijas amatpersonām izteikt šādus apgalvojumus?

Tikai veselības ministrs joprojām nav spējis šo informāciju iesniegt…

Ja Latvijas amatpersonas aicina Latvijas sabiedrību uzticēties zinātnē balstītiem secinājumiem, tad pirmkārt, jau pašām šīm amatpersonām savus apgalvojumus vajadzētu balstīt uz zinātnē verificētiem faktiem. Tāpēc veselības ministram pamatoti tika jautāts sniegt skaidrojumu – kāds ir pamatojums tam, ka medicīnas preparāts var tikt uzskatīts par risku nenesošu, ja šo risku izvērtēšanai atbilstoši nepieciešamie pētījumi vēl nav veikti vai pabeigti?

Vai varbūt Latvijas gadījumā ir kāda tiesību norma (sekojot bezkompromisa tiesiskuma prezumpcijai), kas ļauj Latvijas amatpersonām neievērot šo zinātnes pamatprincipu medicīnā?

Atbildi joprojām veselības ministrs nav spējis sniegt. Bet to nāksies izdarīt. Tāpat kā nāksies atbildēt - kura konkrēti amatpersona būs atbildīga par šādas informācijas sniegšanu Saeimai, ja izrādīsies, ka tā tomēr ir maldinoša?

Un - kurš uzņemsies atbildību par iespējamajām sekām, kuras var rasties, pieņemot lēmumu, balstoties uz šādu maldinošu informāciju (piemēram, par ilgtermiņa riskiem)?

Atkal būs kā ar OIK afēru?...

Obligātā vakcinācija paralēlajā realitātē?

Tāpat mulsinoša šajā likumprojektā ir valdības sniegtā informācija Saeimai par šī pasākuma ietekmi uz valsts budžetu.

Tas ir vēl viens aspekts, kas rada pamatotas bažas un parāda, cik bezatbildīgi un nekompetenti valdība ir izstrādājusi šo likumprojektu, jo tajā norādīts, ka šī ietekme uz valsts budžetu (arī uz valsts speciālo budžetu) būs nulle!

Paņemsim tikai vienu obligātās vakcinācijas finansiālās ietekmes aspektu uz budžetu – saistībā ar darba attiecību pārtraukšanu.

Ar likuma spēku tiek paredzēts noteikt vairākās jomās obligāto vakcināciju, kā arī tiesības jebkuram darba devējam jebkurā jomā pārtraukt darba attiecības ar nevakcinēto.

Pat šīs valdības kompetencei tas būtu neticami - iedomāties, ka šādas prasības rezultātā visi, kam būs jāvakcinējas, vakcinēsies un neviens neizvēlēsies pārtraukt darba attiecības. Savukārt darba attiecību pārtraukšana rada gan papildu slodzi valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai, gan arī vēl papildu izdevumus valsts budžetam gadījumos, ja tas notiek sabiedriskajā sektorā. Bet valdības sniegtajos dokumentos Saeimai šī ietekme ir norādīta… nulles apjomā!

Ja vien Saeima nu jau oficiāli izpildvaras līmenī netiek uzskatīta tikai par aklu balsošanas mašīnu, kurai var nomest jebko un tas tiks nobalsots (ja vien koalīcija par to ir vienojusies), tad ir pamatoti šeit saņemt izpildvaras skaidrojumu. Jo šāda ietekme uz budžetu ir iespējama tikai tad, ja tiek paredzēts, ka uz nevakcinētajiem šajā gadījumā nekādi darba atlaišanas un bezdarbnieku pabalsti neattiecas.

Vai valdībai ir kāds plāns, kas pagaidām tiek noklusēts no sabiedrības, vai vienkārši šai varai nav nekādas sajēgas par to, kādas sekas budžetam var izraisīt šāds valdības piedāvātais likumprojekts?

Ir tikai divas šīs iespējas. Un abas nav par labu šim likumprojektam.

Par šo, kā arī par to, kā šāda ietekme uz budžetu tika saskaņota ar citkārt tik bargo un ekseļprecīzo Finanšu ministriju, tika uzdots Deputātu jautājums valdības vadītājam Krišjānim Kariņam (skat. šeit: https://titania.saeima.lv/.../DB921BAD4F2EEB9FC2258722002... ).

Pagaidām valdības vadītājs vēl nav spējis uz to atbildēt. Jācer, ka ne jau tāpēc, ka mēģina šīs atbildes slēpt no sabiedrības.

Kārtējais OIK afēras cienīgs likumprojekts

Tiem, kuri jau piemirsuši, kā tika radīta OIK afēra (īss OIK arhitektūras apraksts- šeit: https://www.facebook.com/notes/2751342925135829/ ) – tās pamatus Elektroenerģijas tirgus likumā 2005.gadā ielika tā laika ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš, aprakstot šo pasākumu tik vispārīgās tiesību normās, kas pavēra plašas interpretācijas iespējas kā tās pielietot, bet mēs par šo interpretācijas iespēju doto plašumu vēl joprojām dārgi maksājam.

Līdzīga situācija, kad sabiedrībai var nākties dārgi samaksāt, veidojas ar šo likumprojektu. Tikai daži piemēri:

7.3 pants (1) Darba devējam ir pienākums nodrošināt epidemioloģiski drošu darba un mācību vidi.

Protams, jebkuram darba devējam, kuram ar likumu tiek uzlikts šāds pienākums, uzreiz radīsies jautājums - ko nozīmē epidemioloģiski droša vide šīs normas izpratnē?

Šī likumprojekta autori uzskata, ka ar tālāko redakciju tas tiek paskaidrots:

Par epidemioloģiski drošu darba un mācību vidi uzskatāma vide, kurā ir zems risks inficēties ar Covid-19 infekciju…

Uzreiz rodas loģiski jautājumi - pēc kādiem parametriem šie riski ir nosakāmi, kā tie ir mērāmi (kā savulaik OIK staciju darbības parametri?), kādas ir to pieļaujamās vērtības, lai šos riskus varētu uzskatīt par “zemiem”?

Jo kā gan citādāk tos var ievērot, ja nav saprotams, kas īsti ir jāievēro?

Izrādās, ka uz šiem jautājumiem (jautājumi veselības ministram – šeit: https://titania.saeima.lv/.../13707CE914A66D2DC2258722001...) arī paši likumprojekta autori tā arī nav spējuši atbildēt!

Tomēr tas netraucē viņiem uzlikt šādu pienākumu darba devējam.

Vai tiešām Veselības ministrija uzskata, ka, aprobežojoties ar epidemioloģiski drošas vides vadlīniju publicēšanu savā tīmekļa vietnē, tiks atrisināti visi iespējamie strīdi un neskaidrības paredzētā pienākuma izpildē un kontrolē (vai arī kontrolēt ir paredzēts tikai tad un tikai tos, kurus vajadzēs “nolikt pie vietas” pēc vajadzības interpretējot vadlīnijās rakstīto)?

Sevišķi, ja šīs vadlīnijas būs tikpat pamatotas un pastāvīgas kā savulaik valdības noteiktie tirdzniecības ierobežojumi. (Ja jau pašiem šis normas ieviesējiem nav par to īstas skaidrības.)

Likumprojekts paredz: ja darbinieks (amatpersona) bez attaisnojoša objektīva iemesla nav ieguvis sadarbspējīgu sertifikātus, tad darba devējam ir tiesības izbeigt darba (dienesta) tiesiskās attiecības ar darbinieku (amatpersonu) nekavējoties.

Kas ir šis “attaisnojošais objektīvs iemesls”? Tas nekur nav noteikts, un nav arī paredzēts to noteikt. Šāds regulējums paver iespējas plašām manipulācijām, konkrētu cilvēku līmenī radot ļoti netaisnīgas un nežēlīgi liktenīgas sekas.

Laikam lieki piebilst, ka arī paši likumprojekta autori nav joprojām spējuši uz to atbildēt (Deputātu jautājums VM – šeit: https://titania.saeima.lv/.../13707CE914A66D2DC2258722001... )

Šādas neskaidras tiesību normas dod iespējas manipulēt ar tām, un radīt situācijas līdzīgi kā to populārajā “Čikāgas piecīšu” dziesmā darīja lācis ar stirniņu, kurš vienkārši bija izlēmis to apēst.

Atkal – “nu kā var nesolīt?”

Likumprojekta anotācijā tiek apgalvots: Uzliekot pienākumu vakcinēties savu darba vai amata (dienesta) pienākumu veikšanai, valsts uzņemas atbildību par personai vakcinācijas rezultātā radīto kaitējumu veselībai.

Kā mēs jau to zinām no anotācijas, saskaņā ar šī likumprojekta virzītāju apgalvoto - vakcinācijas risku nav gandrīz nekādu, un līdz ar to arī nekāda vērā ņemama ietekme uz valsts budžetu saistībā ar kompensāciju izmaksām par iespējamo kaitējumu veselībai nav sagaidāma.

Taču vai šie likumprojekta virzītāji tiešām tā uzskata, vai arī tā ir tikai kādam izdomātā vēlamā realitāte, kura nu ir jānotirgo citiem (līdzīgi kā savulaik ar OIK pasaka par “zaļo enerģiju”)?

Šāds jautājums pamatoti rodas iepazīstoties ar likumprojektā paredzēto:

“49. 6 pants. Zāļu valsts aģentūra nosaka un izmaksā kompensāciju atbilstoši Ārstniecības riska fonda atlīdzības izmaksas principiem un noteiktajiem apmēriem, ja vakcinācijas izraisīto komplikāciju (blakusparādību) rezultātā nodarīts smags kaitējums veselībai vai dzīvībai.”

Pirmkārt, kādēļ kompensēt paredzēts tikai nodarīto “smago kaitējumu”? Ja jau kopējais kaitējums sabiedrībai no šīm vakcīnām nav sagaidāms nozīmīgs, kāpēc nevar paredzēt kompensēt visu, nevis tikai “smago kaitējumu”, kāpēc tad šādā situācijā ir jāparedz ierobežojoši nosacījumi kompensācijām (ja jau - valsts uzņemas atbildību par personai vakcinācijas rezultātā radīto kaitējumu veselībai)?

Šeit pamatoti rodas jautājums: cik tas šajā situācijā vispār ir taisnīgi un loģiski – ja attiecībā uz veselībai nodarīto kaitējumu kompensāciju normālā situācijā (brīvprātīgas ārstēšanās gadījumā) šādu ierobežojumu nav, bet attiecībā uz obligāti uzspiestu medicīnisko manipulāciju – tiek paredzēts kompensēt tikai smagus kaitējumus? Kāpēc?!

Kas zīmīgi – paši šīs normas autori tā arī nav spējuši atbildēt - kādi veselības kaitējumi tiks uzskatīti par atbilstošiem 49. 6 pantā noteiktajam, lai persona, kurai vakcinācijas rezultātā nodarīts veselības kaitējums, varētu saņemt kompensāciju un valsts apmaksātu veselības aprūpi?

Šādi tiesību normu formulējumi atkal paver plašas manipulāciju iespējas, un atkal dod augsni visdažādākajām sazvērestības teorijām. Pašas valdības rīcības dēļ.

Vēl samudžinātāks viss kļūst, kad sākam iepazīties ar Ārstniecības riska fonda darbības noteikumiem, kuros ir noteikts, ka tajos paredzētā kompensācija neattiecas uz klīnisko pētījumu ietvaros saņemto ārstniecību (punkts 1.1.) – bet ir taču zināms, ka visas šīs vakcīnas atrodas klīnisko pētījumu stadijā!

Tāpat šie noteikumi nosaka termiņus, kuros cietušais var vērsties ar savu prasību par kaitējumu – reāli šie termiņi var izrādīties īsāki nekā laiks, kad beidzot būs paveikti visi vakcīnu risku izvērtēšanai nepieciešamie klīniskie pētījumi un būs skaidrība par to, kādu kaitējumu veselībai var radīt šīs vakcīnas.

Atkal par to nezināja tie, kas gatavoja šādu regulējumu?

Ja Ārstniecības riska fonda darbības principi paredz segt jebkādu veselības kaitējumu, nav saprotams - kāpēc attiecībā uz kaitējumu no obligātās vakcinācijas, valdības likumprojektā tiek piedāvāts, ka Ministru kabinets vēl noteiks, kādi Veselības aprūpes pakalpojumi un izdevumi tiks apmaksāti?

Atvainojiet, bet kam vajadzīgs paredzēt šādu papildu administratīvo mašinēriju (līdz ar to papildu izdevumus) – ja sagaidāmais kopējais kaitējums sabiedrībai būs niecīgs un budžetam nenozīmīgs, kā to apgalvo šī likumprojekta virzītāji?

Līdz ar to pamatoti rodas jautājums - vai tiešām valsts ir gatava uzņemties visu atbildību vai atkal kārtējo reizi šī vara vēlas piemānīt sabiedrību ar skaistiem tukšiem solījumiem?

Nepieskaroties šī likumprojekta tiesiskajiem aspektiem, tomēr grūti ir nepamanīt, ka tiesiski visapšaubāmākās normas likumprojektā “nez kāpēc” tiek paredzēts neattiecināt uz jomu, kas skar tiesnešu intereses…

Vai šādā veidā šī vara ir paredzējusi nodrošināt šī likumprojekta regulējuma tiesiskumu, ja tas tiks apstrīdēts tiesā? Kā senā anekdotē: nav svarīgi, kurā pusē ir taisnība, svarīgi, kurā pusē ir tiesnesis!…

Post Scriptum…

Tiem, kuri ir pieradinājuši savas smadzenes uztvert pasauli vienkāršoti - melnbaltās krāsās, to būs grūti saprast, bet var būt situācijas, kad šis baltais un melnais neatšķiras, tas viss ir viena spēle.

Tā ir sanācis ar šo likumprojektu – ja Saeimas opozīcija nebūtu piedalījusies balsojumā par šo likumprojektu, kā to izdarīja “Saskaņas” frakcija, tad šis obligātās vakcinācijas likumprojekts netiktu pieņemts pirmajā lasījumā, jo koalīcijā tam joprojām nav vienota atbalsta - vairāki koalīcijas deputāti pamatoti nevēlējās balsot par to, līdz ar to nepietiktu kopējo balsu, lai šis balsojums būtu leģitīms (ir jābūt vairāk kā pusei (50+1) balsojošo), lai šo likumprojektu varētu pieņemt konceptuāli - pirmajā lasījumā.

Šāda iespēja bija tikai uz pirmo lasījumu, jo tagad uz otro lasījumu šiem varas deputātiem ar atsevišķo viedokli ir iespēja ietirgot savas balsis pret atbilstošiem grozījumiem šajā likumā, kas noteikti arī tiks izdarīts, un likumprojekts tiks pieņemts, lai ko tagad censtos darīt opozīcija.

Šī bija iespēja, kā bez trokšņa un skaļas klaigāšanas apturēt obligātās vakcinācijas tālāko virzību – tiem, kuri to tiešām vēlējās izdarīt (nevis taisīt no tā sev izdevīgu politisko troksni).

Līdz ar to - tie, kuri šajā balsojumā piedalījās, balsojot PRET vai ATTUROTIES, patiesībā nodrošināja šī likumprojekta pieņemšanu (lai varētu vēlāk ar to skaļi “cīnīties”?).

Savukārt, ja šī vara tik tiešām būtu atbildīga Latvijas tautas priekšā, tā nenovestu visu līdz šādai, demokrātisku valsti kompromitējošai, situācijai, bet, atzīstot savu mazspēju, būtu sen jau demisionējusi - kā tas demokrātiskā valstī pienākas, nevis turpinātu pieņemt savai rīcībspējai un sapratnei atbilstošus lēmumus, par kuriem mums visiem nāksies ļoti dārgi maksāt.

Tāda sajūta, ka šī vara nevis cīnās ar Covid sērgu, bet ir atradusi sev iespēju, kā šīs sērgas piesegā īstenot sev izdevīgus (un bieži tikai sev saprotamus) dāsni apmaksātus projektus, piemēram, veidot dārgas reklāmas un publicitātes kampaņas, apšaubāmas nozīmes loterijas, nevis novirzīt šos līdzekļus veselības aprūpes nozarei, piemēram – lai ģimenes ārsti vairāk un mērķtiecīgāk varētu uzrunāt tos, kurus šī vara vēlās (bet varbūt nevēlās?) pārliecināt par vakcinācijas nepieciešamību.

Aizvien acīmredzamāk kļūst tas, ka šī vara ir atradusi un cenšas īstenot jaunu iespēju, kā šķelt Latvijas sabiedrību. Jo, tikai pateicoties sašķeltai sabiedrībai, šāds nīkuļu un nelgu bariņš var noturēties pie varas.

Un šis obligātās vakcinācijas likumprojekts ir viena no šādām šīs varas iespējām, kuru tā centīsies īstenot sev uzticīgā veidā (skat-šeit: https://www.youtube.com/watch?v=f9HMNvwODtI&t=1s ).

Novērtē šo rakstu: