Iesaki rakstu: 
Šī gadsimta sākumā gadu miju es bieži sagaidīju pieticīgos kūrortiņos pie siltākiem ūdeņiem. Reiz, atbraucējus izvadājot pa mišļas vietām, autobuss uz brīdi pieturēja lepnāka hoteļa priekšā, un mani sirsnīgi iepriecināja lobija milzu logā iekārtotā ainiņa – laimīga sniegavīru ģimene. Vidū liels, pat milzīgs sniega vecis, priekšā trīs dažāda izmēra sniegabērneļi un pussoli aiz veča divas sniega vecenes, viena lielāka, apaļāka, otra drusku mazāka un šmaugāka. Visi kopā turēja sveicienus, vēlot atpūtniekiem priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu.
Divi pasaules, islamiskā un kristīgā, te satiekas vienā vietā, kopīgā biznesa vidē, integrētā valūtu un norēķinu sistēmā. Bet informatīvās un kultūras telpas katrai no šīm pasaulēm paliek savas, un daļa no iesaistītajiem to faktiski nesaprot.
Toreiz, caur autobusa logu šo ainiņu vērodams, atcerējos tobrīd 30 gadu senu notikumu no skolas laikiem. 1972. gada septembrī notika kaut kas tāds, kaut kas nebijis un neiedomājams, pirmā hokeja spēļu sērija starp izlases komandām – padomju (formāli amatieru) un Kanādas (faktiski NHL) profesionāļiem. Un nebūt nebija tā, ka tikai pie mums notika ažiotāža. Tā, piemēram, sērijas pēdējās spēles dienā daudzās Kanādas iestādēs un skolās bija “pusbrīvdiena”, skolnieki tika sūtīti mājās, pārējie skatījās TV darbā un kur nu varēja.
Mums klasē izcēlās diskusija ar jauno krievu valodas skolotāju, šķiet, pēc sevišķi brutālās sērijas sestās spēles. Saruna sākās nevainīgi, ar nesaprašanos un izsaucieniem skaidrojoties, turpinājās uzkurināti, pārvērtās kliegšanā. Nesaprašanās iemesls patiesībā bija īsti sistēmisks: skolotāja nesaprata, ko nozīmē “mūsējie” mums, un mēs nesapratām viņu. Proti, mūsu klasē un, kā vēlāk izrādījās, visā manā jauniešu apkārtnē gan tad, gan turpmākos gadus nebija neviena paša, kuram padomju komanda būtu “mūsējie”. Nevienam. Hokejā Eiropas čempionātā strīdi drīzāk bija par to, vai “mūsējie” ir zviedri vai čehi, un pasaules – zviedri vai kanādieši. Padomju izlase bija “krievi”, pat ar visu Balderi spicē.
Šo pašu fenomenu iegaumēja un nesen jūķūbē atgādināja viens no aktuāli redzamākajiem krievu runātājiem. Viņa bērnībā bijušas vairākas skaistas vasaras Saulkrastos, un, kā lielu brīnumu viņš atceras, ka mājas saimnieks futbolā jutis līdzi Rietumvācijai. Man diezgan labi palicis prātā, ka 1970. gada Pasaules kausa izcīņā Meksikā manā kompānijā “mūsējie” biežāk bija brazīļi vai vācieši, un nekad ne krievi. Līdzīgi kā ar sniegaveča divām sievām, kas sumina Ziemassvētkus, ne mūsu krievu učilka pirms 50 gadiem, ne cienījamais krievu liberālis un publicists šodien nespēj saprast, ka vienā ģeogrāfiski savienotā, vienā saimnieciskā un juridiskā telpā mēs esam no dažādām pasaulēm. Viņiem sovjetu izlase bija “mūsējie”, mums tie bija “krievi”. Neatkarīgi no šo runātāju novietojuma uz puķinistu – liberāļu pretstatu ass, gandrīz vai visi viņi tiešām uzskata sevi par atbrīvotājiem, par kultūras nesējiem.
Šī fenomena dziļākās saknes ir tajā, ka padomju impēriju uzbūvēja epohāla slepkavnieciska, bandītiska meganozieguma – krievu pilsoņu kara – uzvarētāji. Latvijas valsts, kuras liecinieki bija vēl manas paaudzes līdzpilsoņi, radās Brīvības cīņās. Šī divu pasauļu robeža bija skaidri iezīmēta un divu paaudžu laikā vēl nebija zudusi. Ukraiņiem šī situācija ir sarežģītāka, jo viņu neatkarība neuzplauka kā veiksmīga brīvvalsts starpkaru periodā. Golodomora tautas atmiņā iegravēto nodalījumu atjaunoja un nobriedināja pēdējie desmit gadi, un tagad var droši teikt, ka arī šeit ir divu pasauļu sadursme, kuru ne visi dalībnieki skaidri atjauš.
Te nu esam nonākuši pie aktualitātes. 21. aprīlī beidzās 266. Romas pāvesta Franciska pontifikāts, un mūsu tēmas – divu pasauļu neizprastas koeksistences – iztirzājumā jāpiesauc arī iepriekšējie divi viņa priekšgājēji, Benedikts XVI un Jānis Pāvils II.
Man ir sajūta, ka Pāvests Francisks, lai arī līdzīgi priekšgājējiem, nav kardināls no Itālijas, bet nāk no pilnīgi citas vides, savā ziņā no citas pasaules gan ģeogrāfiski, gan saturiski. Viņam mūsu saasināti uztvertais divu pasauļu dalījums ar robežu Eiropā neeksistē. Kā no ieceļotāju ģimenes nākušam, viņam bija reāli tuvas trūkumcietēju un imigrantu rūpes, un viņš nesaprata, kādu ļaunumu nodara, aicinot ukraiņus būt “gudriem un gana stipriem”, lai paceltu balto karogu un padotos uzbrūkošo orku ordām.
Izšķirstīju visu 20. un 19. gadsimta pāvestu dzīves stāstus, no Jāņa Pāvila I līdz pat Pijam VII un Napoleona kariem. Lai cik atšķirīgi būtu bijuši viņu pontifikāti, gandrīz visiem šiem itāļu izcelsmes garīdzniekiem ir arī kas kopīgs: ģimenes saites, izglītība, karjeras raksturs un tas, ka viņi nav dienējuši armijā, nav bijuši frontē, nav glābuši savu dzīvību, slēpdamies no drošas nāves, nav bijuši kara gūstekņi vai devušies bīstamās bēgļu gaitās. Divos gadsimtos pusotrs izņēmums: Andželo Džuzepe Ronkalli, nākošais pāvests Jānis XXIII, I Pasaules kara laikā īsu brīdi bijis iesaukts armijā kā seržants un tur kalpojis kā sanitārs un kapelāns, un Džovanni Marija Mastai-Fereti, nākošais Pijs IX, 1815. gadā 23 gadu vecumā uz mirklīti iestājies dienestā Goda gvardē, pāvestu pavadošā jātnieku eskortā, no kura atlaists epileptisku krampju lēkmju dēļ.
Radikāli atšķirīga no itāļu kleriķiem, bet ļoti saprotama latviešu lasītājiem, ir bavārieša Jozefa Racingera, nākošā Benedikta XVI, pusaudžu gadu pieredze. Viņa brālēnu 1941. gadā, 14 gadu vecumā, nogalināja trešā reiha eitanāzijas programmā, viņu pašu 1943. gadā iesauca gaisa izpalīgos (Luftwaffenhelfer), kur viņš darbojās reālos uzlidojumu apstākļos, tad bija Reichsarbeitsdienst (RAD; Valsts darba dienests) uz Austrijas – Ungārijas robežas, tad īss brīdis armijā, dezertēšana un kara gūstekņa statuss amerikāņu zonā. Es nevaru spriest, kā tas atbalsojas viņa teoloģijā un vēsturiskajā mantojumā, bet par vienu esmu pārliecināts, – šāda pieredze agrā jaunībā krasi iezīmē spēju just, kuri ir savējie, bet kuri ir tev naidīgi un nāvīgi bīstami.
Poļu kardināla Karola Vojtilas ievēlēšana par pāvestu 1978. gadā nebija tikai formāls vēsturisks notikums – pirmais ne-itālis amatā kopš 1523. gada. Svarīgākais, manuprāt, bija kas cits. Nākošais pāvests bija piedzīvojis gan nacistu, gan boļševiku okupāciju un skaidri zināja, kurai pasaulei ir piederīgs. Viņa dzīves stāsts jāskata kopainā ar poļu katolicisma un varas attiecībām, un turpmākā notikumu gaita apstiprināja Jāņa Pāvila II amatā stāšanos kā svarīgāko pagrieziena punktu vēsturē, ko esmu piedzīvojis.
Atstāšu te atmiņas sapurināšanai trīs datumus:
– 1978. gada 16. oktobris, Karols Vojtila kļūst par pāvestu Jāni Pāvilu II;
– 1979. gada 4. maijs, Mārgarita Tečere kļūst par Apvienotās karalistes premjerministri;
– 1981. gada 20. janvāris, Ronalds Reigans kļūst par ASV 40. prezidentu.
Šī konstelācija izrādījās mūsu laimīgais zvaigznājs, kas cauri lēveni citu nozīmīgu un atceres vērtu datumu, sākot ar Solidarność streikiem Gdaņskā, cauri genseku maiņām padomijā un aumež raibo astoņdesmito gadu notikumu virpuli noveda pie Berlīnes mūra krišanas un mūsu neatkarības atjaunošanas. Toreiz, 70. gadu vidū un beigās, šāda notikumu attīstība man šķita kategoriski neiespējama, lai arī bija ļaudis, kuri pāvesta varas nonākšanu ietekmīga poļu garīdznieka rokās novērtēja kā kritiski nozīmīgu. Es viņos pārāk neklausījos, sajūta toreiz bija gauži depresīva, kura pa reizei uzvēdī no manu foto negatīvu arhīva.
Man nebija gana saprašanas un vēsturiska skatījuma toreiz, es ceru, ka tāda varētu attīstīties sabiedrības aktīvajā daļā šajā vēstures pagriezienā. Milzu atšķirību attiecībā pret krievu agresiju pat tādā vienotā militāri politiskā telpā kā NATO nosaka tas, vai dalībvalsts sabiedrība kopumā izjūt atšķirību starp divām pasaulēm, starp mūsējiem un tiem otriem. Mēs redzam, ka poļi un somi ne tikai saprot, bet arī rīkojas apņēmīgi un stingri. Pagājušā gadsimta pieredze pie viņiem uzturēta sociālpolitiskā līmenī, kamēr pie mums ar mutantkomunistu un citu neliešu kontroli pār informatīvo telpu tā padzēsta un iedalīta pie margināļiem. Mūsu valdības ņukāšanās avots nav tikai politiskā impotence – mūsu varā nu jau bīstami lielai daļai nav šīs sajēgas, kas ir mūsējie.
Divu pasauļu robežu ignorēšana nesīs iznīcību vienai no tām.
Šis ir fragments no raidījuma Jautājums no provinces
Ja gribat dzirdēt tekstu Mārča balsī, nāciet uz https://linktr.ee/jautajumsnoprovinces un kļūstiet par mūsu raidījuma klausītāju un atbalstītāju!
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
