Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2016.gada novembrī pēcpadomju Latvijas politiskajā kvēpinātavā tika sasniegta jauna kvēpināšanas kvalitāte. Pozīcijas un opozīcijas „politiķi” viens otram sāka pārmest domāšanas trūkumu. Kvēpināšanas kvalitāte ir jauna un nozīmīga. Pārmetumi par domāšanas trūkumu tiek izslavēti visas cilvēces mērogā.

Līdz šim tā nebija. Saprotams, pēcpadomju gados mūsu „politiķu” domāšanas spējas vienmēr bija uzmanības centrā. Arī agrāk tika novērots domāšanas trūkums. Vienīgi tas notika kuluāros – atpūtai un neoficiālām sarunām paredzētās telpās un sabiedrībai neadresētā komunikācijas veidā. Turpretī tagad tas notiek atklāti, un par Latvijas „politiķu” domāšanas trūkumu tiek speciāli informēta visa cilvēce.

Par jauno kvēpināšanas kvalitāti liecina ne tikai speciāli noorganizētā attiecīgās informācijas publicitāte, bet arī publiski lietotā leksika. Tas ir ļoti svarīgi. Tik negatīvi atklāta, radikāla, nesaudzīga, necienīga leksika no mūsu „politiķu” mutēm agrāk neapkvēpināja planētu. Tātad pēcpadomju Latvijas politiskajā kvēpinātavā patiešām reāli ir sasniegta jauna kvēpināšanas kvalitāte, un par to ir tiesības zināt visai cilvēcei.

Jauno kvēpināšanas kvalitāti pirmie pasaules sabiedrībai demonstrēja „ušakovieši” kvēpošās „Saskaņas” kongresā 2016.gada 12.novembrī. Internetā par kongresu nekavējoties parādījās reizē graujoši un reizē unikāli virsraksti: „Ušakovs: Sarežģītā laikā Latvijā pie varas ir analfabēti no labējām partijām”; „Ušakovs: 1000 kanādiešu kareivji neglābs Latviju; valsti vada labēji analfabēti”.

„Saskaņas” lepnums Urbanovičs kongresā no tribīnes esot teicis, ka „pašreizējā vara ir korumpēta un neprofesionāla. Tā Urbanoviču jau sen "besī ārā". Viņaprāt, "Saskaņai" vajadzētu pārtapt par platformu sabiedriskām kustībām, arodbiedrībām un citiem, kas deleģētu savus cilvēkus politiskā spēka sarakstiem vēlēšanās”.

Savukārt daži kongresa viesi žurnālistiem neslēpa savu caurdurošo sāpi: „Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Pēteris Krīgers izteicās, ka valdības koalīcijas partijās sapulcējies daudz “sīko grauzēju un žurku”, kuriem ir bail no kaķiem.”

Kvēpināšanas jaunās kvalitātes autori paši uztver progresu. Tas ir interesanti. Piemēram, kādā medijā var lasīt: „Ušakovs, sestdien uzrunājot opozīcijas partijas Saskaņa kongresa dalībniekus, teica, ka pirms gada viņš runāja par "labējās varas stagnāciju", bet pašlaik jau var runāt par "labējās varas degradāciju".”

Neapšaubāmi, Ušakova konstatētajā gradācijā progress ir liels. Stagnācija nav tas pats, kas degradācija. Stagnācija ir sastingums. Tas var pāriet. Stagnāciju iespējams pārvarēt, un var turpināties attīstība. Degradācija ir iznīkums, nogrimšana, apsīkums. Degradāciju nav iespējams pārvarēt, jo degradācija ir gals, beigas, bojāeja, latīniski sakot, finis jeb, itāliski sarkastiski sakot, finita la commedia – izrāde beigusies.

„Saskaņas” gudro vadoņu lamāšanos nekavējoties tajā pašā dienā adekvāti komentēja pozīcijas gudrie vadoņi: „Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis šaubās, vai partijas "Saskaņa" deputāti maz zina ne tikai valsts valodas alfabētu, bet arī "dzīves alfabētu". Tā Brigmanis komentēja "Saskaņas" priekšsēdētāja Nila Ušakova izteikumus partijas kongresā par labējo partiju pārstāvju analfabētismu. Brigmanis norādīja, ka "Saskaņai" būtu jāparāda, ka šis politiskais spēks pārzina arī "dzīves alfabētu" jeb zināšanas valsts vadīšanā, ekonomikā, izglītībā un citās jomās.[..] Attiecībā uz opozīcijas partijas priekšsēdētāja vietnieka Jāņa Urbanoviča izteikumiem, ka viņam "besī ārā" pašreizējā vara, ZZS Saeimas frakcijas vadītājs pauda, ka "pie labākās gribas nevaram palīdzēt", ja kādam ir tik liels satraukums. Kā risinājumu Brigmanis ieteica Urbanovičam iedzert medikamentu "Herbastress".”

Nav grūti saprast, ka pārmetumi analfabētismā, dzīves alfabēta un valodas alfabēta nezināšanā, degradācijā, kā arī valdošās koalīcijas „politiķu” salīdzināšana ar sīkiem grauzējiem un žurkām ir kategoriska vēršanās pret cilvēka vislielāko dārgumu – domāšanu. Visas izlamātās īpašības liecina par domāšanas trūkumu. Tas ir nežēlīgs uzbrukums cilvēka vissāpīgākajai vietai.

Cilvēka domāšana ir egoistiska un ambicioza izpausme. Tas nav noslēpums. Domāšana ir patmīlības un godkārības kalngals. Cilvēks visvairāk lepojās ar savu domāšanas spēju un savas domāšanas vērienu. Cilvēks egoistiski sargā izdomāto vielu. Cilvēkam nepatīk dzirdēt par viņa domāšanas trūkumu. Ja cilvēkam pārmet domāšanas trūkumu, tad faktiski viņam atņem laimi sevi uzskatīt par cilvēku. Cilvēks bez domāšanas nav cilvēks. „Cogito, ergo sum” (lat.) – „Es domāju, tātad es esmu”. Dekarta tik tikko citētā gudrā tēze lieliski raksturo cilvēku un domāšanu kā cilvēka identitātes pamatu.

Par domāšanu cilvēce ir izdarījusi daudzus būtiskus secinājumus. Pareizi domāt esot daudz svarīgāk nekā daudz zināt. Izglītības un audzināšanas galvenais uzdevums esot jaunieti iemācīt domāt.

Domāšana prasa piepūli un sagatavotību. Daudziem nepatīk domāt. Daudzi domāšanu uztic citiem, jo domāšana ir saistīta ar atbildību par izdomāto saturu. Grūti ir pateikt, kas daudziem cilvēkiem visvairāk nepatīk – domāšana jeb atbildība.

Domāšanai ir dažāda intensitāte – spraigums, spars, spilgtums. Domāšana ir vienota ar etniskumu. Strādājot ar dažādu tautību studentiem, to var ātri ievērot. Pedagogu aprindās labi ir zināmas latviešu studentu domāšanas iezīmes.

Domāšana raksturo cilvēku atšķirību no „sīkiem grauzējiem un žurkām”. 12.novembrī tāds salīdzinājums izskanēja viltīgi. Salīdzinājumam ir viltīgi kariķējošs zemteksts. „Sīkie grauzēji un žurkas” nedomā. No dzīvajām radībām domāšana ir vienīgi cilvēku prerogatīva – priekšrocība, izņēmuma stāvoklis. Vienīgi cilvēki izzina pasauli ar domāšanu, vispārinoši aptverot īstenības materiālu un domāšanas rezultātā izstrādājot konceptus, idejas, jēdzienus, abstrakcijas, uztverot lietu un parādību jēgu.

„Sīko grauzēju un žurku” pasaules izziņa notiek ar sajūtu palīdzību. Tas ir zemāks līmenis nekā domāšana. Sajūtu līmenis ir dzīvnieku līmenis. Salīdzinot vienotās vienotības, ZZS un citus valdošās koalīcijas kvēpinātājus ar „sīkiem grauzējiem un žurkām”, tiek akcentēts viņu dzīvnieciskums; respektīvi, nespēja domāt par tautu un valsti atbilstoši cilvēka - „politiķa” funkcijām.

Sastopams šāds jautājums. Vai domāšana ir sabiedriskā funkcija jeb smadzeņu funkcija? Jautājums ir nekorekts. Pati par sevi ir saprotama smadzeņu nepieciešamība. Bez smadzenēm nekas nevar notikt. Taču jautājums ir intriģējošs, ja runa ir par politiķu domāšanu. Pret politiķu domāšanu vēlamies izturēties kā pret sabiedrisko funkciju. Politiķiem ir jādomā par sabiedrības dzīvi. „Sīkie grauzēji un žurkas” drīkst dzīvot, nedomājot par dzīvi. Politiķi tā nedrīkst dzīvot. Viņiem ir nemitīgi jādomā par sabiedrības dzīvi. Turklāt jādomā par to, kādai vajadzētu būt sabiedrības dzīvei nākotnē. Politiķiem ir jāizstrādā alternatīva tagadnes dzīvei; tāda alternatīva ir nākotnes projekts.

Bet, lūk, šajā ziņā ir viens kutelīgs moments. Neapgāžamas patiesības slava ir šādai kulturoloģiskajai atziņai: jo augstāka kultūra, jo enerģiskāka ir nākotnes alternatīvas formulēšana. Tātad tautas kultūras līmeni raksturo attiecīgās tautas vēlme domāt par nākotni. Niecīgi attīstītas kultūras par nākotni nebēdā. Par nākotni bēdā augstu attīstītas kultūras.

Pašlaik latvieši („baltie” cilvēki vispār) dzīvo bez jebkāda nākotnes projekta – nākotnes ideāla, mērķa, attīstības programmas u.tml. (pret ES un LR oficiālajiem nākotnes skaistajiem tekstiem nav iespējams nopietni izturēties). Tādējādi lamāšanās par mūsu „politiķu” domāšanas trūkumu reizē ir gaušanās par mūsu kultūras zemo līmeni. Tas ir līmenis, kurā domāšana vēl nav ieguvusi varu, autoritāti, reputāciju, vērtību. Domāšana nav kļuvusi respektabls spēks – politiskais, ekonomiskais, morālais spēks.

Ja kādam ir tīkamāk, tad var teikt maigākā variantā; tas ir līmenis, kurā domāšana sāk zaudēt varu, autoritāti, reputāciju, vērtību. Domāšana vairs nav respektabls spēks – politiskais, ekonomiskais, morālais spēks.

Protams, abi varianti neiepriecina, jo nelikvidē bezjēdzības un bezcerības atmosfēru.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...