Dombrovskis un Kalvīša sindroms

Tātad – kas tad īsti notika? Pēc tam, kad šopirmdien Delovije Vesti publicēja Dombrovska interviju ar virsrakstu Ja griezīsim pensijas – tad ne vairāk kā par 10%, vispirms brēku sacēla premjera preses sekretāre – publikācijai esot neprecīzs virsraksts, jo Dombrovskis precīzi šādus vārdus mutē neesot ņēmis.

Par šo brēku vēl nebūtu ko brīnīties, jo Dombrovska preses pārstāvei – kā tas izplatīts pašreizējās valdošās koalīcijas algoto ļaužu vidū – lojalitātes sajūta pret maizes devēju būtiski pārsniedz kritiskās spriešanas spēju.

Taču brēka nebeidzās tikai ar preses sekretāres līmeni. Šķietami dīvaini, bet sekoja arī paša premjera publiski apgalvojumi – intervijā, lūk, „nebija runa” par „valdības plāniem mazināt pensijas” un viņš tikai esot „raksturojis situāciju, kāda šajā jautājumā bija iepriekš”.

Vēl vairāk – nevar teikt, ka premjera sekojušos izteikumus ļaunie mediji būtu uztvēruši un interpretējuši nepareizi: Pietiek jau ir publicējis Dombrovska vēstuli laikrakstam, kurā jau atkal skaidri un gaiši apgalvots, ka „intervijā sniegtās atbildes par sociālā budžeta ilgtspēju attiecas uz 2009. un 2010. gadu laikā veiktajiem pasākumiem, kam nav nekāda sakara ar valdības nākotnes plāniem vai pasākumiem 2011.gada budžeta konsolidācijā”.

Jums, cienījamie lasītāji (nu, visiem tiem, kas pārvalda krievu valodu), ir bijusi iespēja pašiem iepazīties ar mūsu vakar publiskoto pilno intervijas audioierakstu un, ticot tikai un vienīgi pašu ausīm, noklausīties – ko un par ko tad premjers runā un nerunā, uz kādiem jautājumiem atbild un par kādu laika periodu – pagātni vai tomēr nākotni – izsakās.

Līdz ar to jums var diezgan likumsakarīgi rasties jautājums – kas notiek? Vai kaut kas nav kārtībā ar ausīm jums vai tomēr ar galvu Dombrovskim? Un ar ausīm jums viss kārtībā – ieraksts, manuprāt, neatstāj ne vismazākās šaubas par to, ka valdības vadītājam tiek jautāts par sociālā budžeta un pensiju sistēmas stāvokli un to, ko tad ar šo bēdu leju iesākt. Un premjers arī atbild to, ko vēlāk cenšas pasludināt par neatbildētu.

Tātad – kas notiek ar galvu valdības vadītājam? Viena lieta – politiskās priekšvēlēšanu situācijas spiestam, drusku pamelot (vairāk – vienkārši noklusēt) par pensiju apgriešanas plāniem pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām. Otra lieta – pašlaik, kad nekādas nopietnas vēlēšanas tuvākajā nākotnē nav gaidāmas, sākumā pietiekami dumji (jeb atklāti) izrunāties par droši vien jau neizbēgamo pensiju apcirpšanu, bet pēc tam superdumji mēģināt pateikto padarīt par nebijušu un neeksistējošu.

Versijas, protams, var būt dažādas. Noguris cilvēks... Daveduši nabagu jaunupi, āboltiņas un Co. ar savām politiski finansiālajām intrigām... Konsolidācija murgos rādās... Vēl kaut kas tāds...

Tā, protams, var būt, taču daudz ticamāks, ka mūsu acu priekšā ir vēl viens tā saucamā „Kalvīša sindroma” upuris. Cilvēku atmiņa, protams, ir īsa, bet papūlieties atminēties: premjerēšanas sākumposmā apaļīgais valdības vadītājs vis netika lamāts par snaudulīgu cūku, - Aigara Kalvīša reitingi kāpa debesīs, un arī viņa dvēseliskā saikne ar lielu sabiedrības daļu šķita cieša un stingra.

Taču laiki mainījās, un mainījās arī Kalvītis – lēmumi kļuva aizvien dīvaināki (kaut pašam Kalvītim tā vis nešķita), neizskaidrotāki un neizskaidrojamāki (kaut jau atkal pašam Kalvītim tā vis nešķita), rīcība aizvien jokaināka (un atkal pašam Kalvītim tā acīmredzot nešķita), līdz viss beidzās nedaudz skumji, bet likumsakarīgi.

Dombrovskis pašreiz uzrāda tieši tās pašas pazīmes – uzticības reitingiem krītot, spēja paskaidrot un argumentēt beidzas, savukārt vēlme palikt pie sava par katru cenu, lai cik absurda tā arī izskatītos – kā aprakstītajā gadījumā ar Delovie Vesti un pensiju jautājumu -, aizdomīgi atgādina Kalvīša savā ietiepībā un realitāes ignorēšanā absurdos mēģinājumus par katru cenu pieņemt bēdīgi slavenos drošības likumu grozījumus.

Nu, skatīsimies – kas tālāk. Ko lai citu te saka.

Novērtē šo rakstu: