Dubultstandarti Latvijas varas retorikā: kad "attīstītās valstis" kalpo tikai algu celšanai
Vilors Eihmanis08.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Ministru algas – bez rezultātu atbildības.
2024. gadā Latvijā tika apstiprināts būtisks atalgojuma kāpums valsts augstākajām amatpersonām, tostarp ministriem. Sabiedrība tajā brīdī piedzīvoja ekonomisko spiedienu, inflāciju un reālo ienākumu samazināšanos. Politiķi to pamatoja ar Ziemeļvalstu piemēriem, nereti noklusējot faktu, ka šajās valstīs pastāv stingri rezultātu vērtēšanas un pārskatatbildības mehānismi, kā arī augsta sabiedrības kontrole.
Piemēri, ko noklusē.
Somija, kuru tik bieži piesauc kā paraugu, ir arī valsts, kuras politiķi krīzes laikā atturas no algu celšanas. 2023. gadā Somijas valdība pieņēma lēmumu par atturību no algu pieauguma un vienlaikus samazināja dažus nodokļus, stimulējot sabiedrību un ekonomiku. Latvijā šādi piemēri neparādās ne debatēs, ne lēmumos.
Igaunijā savukārt valdības darba pārskati ir publiski pieejami. Ministrijas atskaitās sabiedrībai regulāri un strukturēti. Tikmēr Latvijā Valsts kontroles revīzijas bieži atklāj pārvaldības trūkumus, bet par tiem reti seko jebkāda atbildība.
Ne tikai algas, bet arī ētika.
Sabiedrība neiebilst pret taisnīgu atalgojumu. Taču jautājums ir par to, vai politiķi un ierēdņi sniedz sabiedrībai atbilstošu vērtību. Demokrātijā vara nav privilēģija – tā ir uzticēta atbildība. Ja tiek paceltas algas, tam ir jānāk komplektā ar konkrētiem rezultātiem, caurspīdīgumu un uzraudzības mehānismiem.
Priekšlikumi pārmaiņām.
Rezultātos balstīts atalgojums. Ministriju darba kvalitātei jābūt skaidri definētai un mērītai. Algas pieaugumam jābūt saistītam ar konkrētiem, izmērāmiem rezultātiem.
Caurspīdīga atskaitīšanās sabiedrībai. Katram ministram reizi ceturksnī jāpublisko paveiktais – līdzīgi kā tas notiek Igaunijā.
Ekonomiskajai realitātei atbilstoša algu politika. Valsts finanšu problēmu vai sabiedrības grūtību apstākļos atalgojuma kāpumam nav pamata. Solidaritātei ir jābūt reālai, ne tikai vārdos.
Stiprināt Valsts kontroles ietekmi. Konstatējot pārvaldības trūkumus, jābūt reālām sekām – gan personiskām, gan institucionālām.
Sabiedrības līdzdalība. Demokrātijas kvalitāti nosaka arī pilsoņu aktīva līdzdalība. Latvijas sabiedrībai ir jāpārstāj būt pasīvam vērotājam un jākļūst par līdzatbildīgu partneri pārvaldē.
Attīstīta valsts nav tā, kur politiķi daudz pelna. Tā ir valsts, kur politiķi kalpo tautai ar atbildību, kvalitāti un godīgumu. Ja Latvijā vēlamies līdzināties Somijai vai Norvēģijai, tad vispirms jāpielīdzina pārvaldības ētika, nevis tikai algas. Citādi atsaukšanās uz “attīstītajām valstīm” kļūst par tukšu frāzi – retorisku karogu, ko paceļ tikai tad, kad tas ir izdevīgi pašiem pie varas esošajiem.
Seko mums 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
