Iesaki rakstu: 
Labrīt. “Patriotu nedēļa” ar citas valsts karodziņiem Lāčplēša dienā un citu valstu tankiem 18. novembrī krastmalā ir galā, var turpināt ierasto ikdienu ar šņabi galvenajās pārtikas lielveikalu rindās un statistiku, kas apstiprina alkoholismu vai nerūpēšanos par bērniem.
Es Jums paskaidrošu, kāpēc Latvijai nav un nebūs iespējas atgriezt praktiski nevienu aizbraukušo Latvijas pilsoni ar ļoti retiem izņēmumiem un kamdēļ turpinās braukt prom tūkstoši. Nē, tas nav naudas dēļ. Tas ir drāšanas dēļ un līdzcilvēku attieksmes dēļ. Tie ir galvenie faktori. Naudas var nebūt, bet policejiskā vide kā tāda ir galvenais iemesls.
Pierādījumus? Nu, to ir kaudzēm. Kaut vai šis. Vakar, 18.novembrī ģimeni soda ar naudas sodu, jo atrodas pie pārtikas lielveikala. Pat valsts svētkos tie maitu lijas nevar likties mierā, jo visi to pieņem par normu.
Latvija vienkārši ir drāšanas lielvalsts. Nekur normālā pasaulē nekas tāds vienkārši nav iedomājams, ka pa lielveikala stāvlaukumu bizo tie Europark naudas kasierīši un vaktē. Nu nekur. Es nerunāšu par to, ka nekur normālā pasaulē menti neslapstās pa krūmiem naudas iekasēšanas nolūkos. Un tādā garā.
Bildē redzams uzskatāms piemērs, bet tā drāšana taču ir visur - vidi, šmidi, tāds dienests un šitāds. Katram činavniekam vajag savu drāšanas kantori. Un visam pa virsu tiesa kā drāšanas lielvalsts advokāts. Latvijas tiesa izdrāzīs ikvienu normālu un godīgu cilvēku.
Nu un kurš adekvāts Latvijas iedzīvotājs, kurš padzīvojis valstīs, kur nav šī drāšanas, atņemšanas kultūra, vēlēsies atgriezties? Nu neviens. Kāda vēl ataudzes stratēģija. Tautas ataudze beidzas ar sodu 18.novembrī pie Rimi. Nē, tā ataudze jau beidzās ar bērnu zābakiem līzingā un pusdienām bērniem ar pusvārītu cīsiņu skolā.
Vakarrīt pie skolas stāv policijas auto ar ieslēgtām zilām bākugunīm [runa ir par Spāniju]. Brauc vecāki, visi kā viens noliek auto pie dzeltenās līnijas vai zem zīmes, lai izlaistu un pavadītu bērnus uz skolu. Noliek auto arī blakus policijas mašīnai. Cilvēki smaida, nevienu nedrāž, neviens pat neiedomājas, ka būs sods, jo visi saprot - tā ir ikdienišķa desmit minūšu situācija. Var dzīvot arī bez drāšanas un ar smaidu. Nav obligāti jācieš.
Tas smaids ir vēl viena lieta. Nu nav dzīves norma visu mūžu ciest un “cīnīties”. Dzīves norma ir būt laimīgiem, priecīgiem, dzīvot vidē, kur nedrāž. Tāpēc simtiem tūkstošu Latvijas pilsoņu neatgriezīsies. Un to saprot, jo normāla vide ievelk.
Otrs. Ziniet. Patriotisms nav iet ar lāpu un piespraust karodziņu vienu nedēļu gadā. Patriotisms ir izaudzināt savus bērnus. Patriotisms ir pārstāt dzert. Patriotisms ir beigt būt skaudīgiem, izglītoties. Patriotisms nav nedēļas gara butaforija. Patriotisms ir parasta ikdiena. Nomest lieko svaru, lai ar sevi un savām sirds slimībām neapgrūtinātu medmāsiņu, kura jau tā ir pārstrādājusies. Un tādā garā. Džeks ar lāpu un karodziņu ir patriots, ja nerūpējas par saviem bērniem? Ir vai nav? Džeks, kurš pieliek mūli kā mērkaķis, ir patriots?
Trešais. Valsts nevar un nevarēs atgūties, ja turpināsiet ienīst cilvēkus. Vienalga, vai tie ir krievi vai kas. Nu piemērs personisks. Vakar ielieku mēteli izsolē. Kaudze ņemas, ālējas. Jums tas mētelis jāpērk? Kāds spiež? Nu nepatīk, nepērciet. Bet nē, ņemas.
Bagātais un lepnais letiņš labāk cieš, skaita kapeikas, vai pietiks Rimi paiku samaksāt, un būs lepns latvietis, bet neies jau mēteli pārdot. Paņirgs par Gobzemu. Starp citu, izsole ir galā, tas nabaga mētelis tika nosolīts stipri vairāk nekā bildē redzamais cipars. Citi mēnesī to saņem, strādājot palīgdarbus tajā manis pieminētajā Rimi. Bet tas pats attiecas uz jebko. Ārpus valsts nevienam neienāktu prātā ņemties, cik un kas ko notirgo. Cita domāšana. Tāpēc jau daudzi ir nabagi, ka ņemas pa citu cilvēku makiem.
Mēs te iepazināmies ar spāni, kas ir… blogeris, tirgo instagramā kaut kādus notievēšanas produktiņus. Nu tipa vietējais NL izplatītāja analogs. Brauc ar G klasi un porši, dzīvo trīsstāvu apsargāta ciemata mājā Marbejas kurortā. Es saku - influenceri un ikviens - nebaidieties darīt to, ko darāt, pilnīgi vienalga, ko padomās. Tirgojiet, izplatiet, nopelniet. Un mazāk ņemiet vērā “ko kāds padomās”.
Mani var apņirgt, apsaukāt, bet kurš no tiem apņirdzējiem ir lietotu mēteli notirgojis par daudziem simtiem eiro? Neviens. Jo viņi prot tikai apņirgt. Tāpēc arī to dara. Šeit, starp citu, ir izplatīti, ka ļaudis tirgo pilnīgi visu, jo katrai lietai ir sava cena un savs pircējs. Tā ir norma. Un neviens nesatraucas, ko kāds padomās. Un neapņirdz.
Nobeigumā. Es apzinos, ka daudziem nepatīk dzirdēt realitāti, bet pār Latviju nāk lāsts. Lāsts par seniem grēkiem. Valsts grimst. Nav pamata būt lepniem latviešiem. Ir pamats mainīties. Un izmaiņas vienmēr sākas ar patriotismu sevī. Bet tas nav lāpa un karodziņš. Tā vispirms ir apziņa, ka problēma Latvijas nedienās esat vien paši. Ar alkoholismu, nemīlestību uz bērniem, skaudību, citu cilvēku izņirgšanu utt.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
