Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Dzelzceļš nonācis krustcelēs

Igors Kasjanovs, Latvijas Bankas ekonomists
21.09.2016.
Komentāri (15)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada 14. septembrī Rīgā notika svinīgs pasākums – 155 gadi kopš pirmās dzelzceļa līnijas Latvijā, kas tika atzīmēts ar vērienīgu konferenci par dzelzceļa tēmu. Nevienam nav noslēpums, ka pēdējā laikā dzelzceļam iet visai grūti, – strauji sarūk kravu apjoms, un arī nākotnes perspektīva neizskatās rozēm kaisīta. Tad nu cerēju konferencē dzirdēt ne tikai apsveikumus, īso ieskatu transporta vēsturē, futuroloģiju, bet arī kaut ko par piezemētākām lietām, – kāda būs dzelzceļa loma Latvijas tuvākajā nākotnē. To īsti nesagaidīju, acīmredzot realitāte ir pietiekami skarba, lai nebojātu konferences svinīgos uzsvarus.

Minētajā konferencē neviens īpaši neaizrāvās ar dzelzceļa pēdējā laika veikuma analīzi. Tad nu mēģināšu aizpildīt šo "balto plankumu" pats. 2016. gada 1. pusgadā dzelzceļā pārvadāto kravu apjoms salīdzinājumā ar attiecīgo periodu 2015. gadā ir samazinājies par gandrīz piektdaļu, proti, 19.8%. Galvenokārt samazinājums vērojams divās preču grupās – oglēs un naftas produktos, kas abas ir lielākās Latvijas ostās pārkauto preču kategorijas.

Tā nav traģēdija - kravu apjoms atgriezies tajā līmenī, kāds tas bija pirms uzrāviena 2011. un 2012. gadā. Tomēr 2016. gada 2. ceturksnis ir sliktākais 2. ceturksnis pārskatāmā pagātnē. Iemesli ir labi zināmi – globālais pieprasījuma samazinājums pēc oglēm, Krievijas īstenotā politika, pārorientējot kravu plūsmas uz savām ostām (un te nav obligāti jāmeklē politisks zemteksts, tam ir arī vienkāršs ekonomisks aprēķins), sankciju radītie efekti.

Lai arī pagaidām sliktākais nav noticis, nevar pilnībā izslēgt, ka transporta nozari tuvākajā nākotnē sagaida vēl lielākas problēmas. Pēdējās desmitgades laikā visos līmeņos ir runāts par to, ka mūsu ostas/dzelzceļš ir pārlieku atkarīgi no Krievijas un izejvielu tranzīta; ka nepieciešams meklēt jaunus partnerus, jaunas, augstākas pievienotas vērtības kravas. Tomēr ir jāatzīst, ka to izdarīt ir daudzkārt grūtāk nekā pateikt.

Un nav brīnums, ka šodien esam turpat, kur iepriekš, – joprojām ārkārtīgi atkarīgi no atsevišķiem kravu veidiem (ogles, naftas produkti) un konkrētām valstīm. Un tas laikam ir normāli – ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko pozīciju, nav īsta iemesla domāt, ka varētu būt būtiski savādāk. To, ko mūsu kaimiņvalstis vēlas eksportēt, to mēs arī pārvadājam. Un, ja kaimiņvalstu eksportā nedominē augstas pievienotas vērtības preces, tāds arī būs mūsu tranzīts.

Jautājums ir par citu tēmu. Pēdējos gados Krievija arvien vairāk uzsver to, ka tā pakāpeniski atteiksies no Baltijas valstu ostu izmantošanas, tā vietā aktīvāk izmantojot savas ostas. Ja vēl pirms desmit gadiem šādas runas izklausījās pēc tālas perspektīvas, tad šobrīd dati liecina par procesa pakāpenisku realizēšanos. Jā, Krievijas ostas vēl joprojām nespēj pilnībā nodrošināt savu esošo kravu plūsmu apstrādi, tomēr ar katru gadu to kapacitāte kāpj, bet nepieciešamība pēc Baltijas valstu ostām – krīt. Arī pēdējās dienās izskanējušie "Transņeftj" paziņojumi liecina, ka Krievijas apņemšanās ir nopietna - pat, ja nav īsti skaidrs, vai paziņojums attiecas uz visu transportētu naftas produktu plūsmu, vai tikai to, kas transportēta, izmantojot cauruļvadu (un starpība ir liela).

Visticamāk, tuvākajos 2-3 gados nekas traģisks nenotiks – kravas neapstāsies, bet, iespējams, pakāpeniski mazināsies. Arī ogļu kravu perspektīva neizskatās diez ko rožaina. Līdz ar to jau tagad ir skaidrs, ka vidējā termiņā Latvija visticamāk paliks bez Krievijas izejvielu kravām. Jā, būs cita veida kravas, būs citas valstis. Visticamāk Latvijas tranzīta sektors vairāk pievērsīsies nišas produktiem, konteineriem, centīsies iekarot tirgu ar pakalpojumu kvalitāti utt.

Tagad nozares pārstāvji kā pie pēdējā salmiņa aktīvi ķeras klāt Ķīnas stāstam (vai "Zīda ceļa" stāstam). Tomēr, manuprāt, ir skaidri jāapzinās, ka Ķīna diezin vai spēs pilnībā kompensēt Krievijas kravu trūkumu. Atverot pasaules karti, ir skaidri redzams, ka Latvija nav tuvākais ceļš uz Eiropu. Jā, mēs varam runāt par to, ka Latvija varētu kļūt par Ķīnas preču platformu virzienā uz Skandināviju (šajā saistībā lielas cerības tiek liktas uz tā saukto 16+1 saietu Rīgā šā gada novembrī.

Tomēr nevar apmānīt ģeogrāfiju. Šajā gadījumā nāksies citēt Ventspils mēru Aivaru Lembergu: "Krievijas naftas produktu kravas, par kurām ir runa, aizstāt nevar." Un domāju, ka to vajadzētu atzīt arī ekonomiskās politikas veidotājiem – nav reālu, ātru un nesāpīgu alternatīvu. Kravu apjoma palielināšana ir ilgstošs un sarežģīts process, savukārt to zaudēšana gan ir iespējama ļoti ātri.

Visa iepriekš minētā kontekstā man ļoti interesē, kāda ir dzelzceļa elektrifikācijas iecere. Publiski pieejamā informācija liecina, ka projekts varētu izmaksāt ap 600 milj. eiro. Saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu projektam paredzēti divi specifiskie iznākuma rādītāji: (i) 400 km rekonstruēto vai modernizēto dzelzceļa līniju (kas ir interesanti, jo iepriekš politiskās plānošanas dokumentos par tiem pašiem līdzekļiem figurēja ap 1000 km); (ii) un 21 stacija, kurās uzbūvēti paaugstinātie peroni.

Tomēr vēl interesantāka aina vērojama sasniedzamajos rādītājos – (i) CO2 emisiju samazinājums dzelzceļa pārvadājumos no 164.8 uz 82.1 tūkst. tonnām; (ii) infrastruktūras caurlaides spējas palielināšana no 67 milj. tonnu līdz 73 milj. tonnām. Kopējais CO2 izmešu apjoms 2013. gadā Latvijā veidoja 8481 tūkst. tonnu, tātad paredzētais samazinājums veido aptuveni 1% no kopējā CO2 izmešu apjoma. Neesmu eksperts vides jautājumos, bet esmu visai drošs, ka vides eksperti atrastu alternatīvus un, iespējams, racionālākus/efektīvākus/labākus veidus šāda līdzekļu apjoma pielietojumam. Un, ja pieņemam, ka kravu kļūst arvien mazāk, CO2 izmešu apjoma sasniedzamais rādītājs izpildīsies pats par sevi…

2015. gadā dzelzceļā pārvadāja 55.6 milj. tonnu kravu, bet 2016. gadā rezultāts būs labi, ja aptuveni 46-47 milj. tonnu. Šobrīd gan plānojam kapacitāti celt. Šajā kontekstā interesanti paraudzīties uz nefinanšu investīciju statistiku. Pēdējos gados transporta nozares nefinanšu investīcijas veido ap 15-20% no kopējā nefinanšu investīciju apjoma valstī – būtiski vairāk nekā nozares pievienotās vērtības īpatsvars ekonomikā (8-9%). Tātad investīciju atdeve vismaz pagaidām ir bijusi vāja.

Rezumējot situāciju: šobrīd atkal plānojam ieguldīt lielus līdzekļus virzienā, kas zaudē kravas un kur nav īsti redzamas daudzmaz ticamas kravu alternatīvas. Jā, elektrifikācija (un elektrolokomotīvju iegāde) teorētiski nozīmē augstāku efektivitāti, bet vai zemākus tarifus? Vai elektrifikācija ir skatīta kontekstā ar enerģētikas tirgus turpmāko attīstību? Pieņemu, ka kapitālieguldījumus vajadzēs atpelnīt, un uzstādītās infrastruktūras apsaimniekošanas maksa arī būs jāsedz. Man nav nekas pret dzelzceļa elektrifikāciju, ja tā ir ekonomiski pamatota, uz normāliem pieņēmumiem balstīta (tas ir - nevis lineāri prognozējot kravu apjoma pieaugumu, bet gan atzīstot to, ka iespējams arī pretējs process – kravu apjoma mazināšanās). Līdzšinējā kavēšanās ar projekta izstrādi un aprēķinu trūkums pagaidām liecina par pretējo.

Tas, par ko es gribētu būt drošs (kā ekonomists, iedzīvotājs, nodokļu maksātājs), ka šādas investīcijas tiešām ir nepieciešamas (projekts ir rentabls) un ka šāda līdzekļu izlietošana tiešām ir labākais veids, kā izlietot Eiropas fondu līdzekļus. Lai nesanāk tā, ka jaunizbūvētā infrastruktūra pārskatāmā nākotnē ir jāsubsidē no valsts budžeta. Ar lielu nepacietību gaidīšu oktobra beigas, kad Satiksmes ministrijai būtu jānāk klajā ar aktualizētu informatīvo ziņojumu, kas saturētu arī izmaksu – ieguvumu analīzi. Un no sirds ceru, ka gadījumā, ja veiktā analīze būs ar nelabvēlīgu rezultātu, būsim pietiekami elastīgi, atrodot citu, efektīvu ES fondu līdzekļu izlietojuma veidu.

Pārpublicēts no makroekonomika.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...