Dziesmu un deju svētku tribīnēs nav jāsēž izredzētajiem
Hermanis Juzefovičs15.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Uzzinot, ka Dziesmu un deju svētku dalībniekiem (konkrēti, dejotājiem) nav dota iespēja iegādāties biļetes uz noslēdzošo deju koncertu, es spontāni nosūtīju savu vēstījumu savai deju kolektīva vadītājai.
Ar šo vēstījumu gribu paust savu viedokli, ka es gatavojos šim pasākumam ka svētkiem ne tikai izredzētajiem, bet arī saviem vistuvākajiem. Ja viņiem netiek dota pat iespēja iegādāties biļetes, es personīgi nedejošu tajos koncertos, kur nav dota iespēja kopā ar mani svinēt šos svētkus maniem pašiem tuvākajiem.
Iekopēju spontāno ziņu savai deju kolektīva vadītājai:
„Šo manu tekstu droši parādi biļešu dalītājiem, ar manu parakstu. Šie ir deju svētki jeb svētki dejotājiem. Tribīnēs ir jāsēž dejotāju bērniem, mammām, sievām un vīriem. Tie ir tie cilvēki, kas ir to pelnījuši, dodot akceptu un atdodot sev piederošo laiku, ko es neesmu ar viņiem pavadījis, jo biju mēģinājumos. Tribīnēs nav jāsēž izredzētajiem. Ja es nedabūšu divas biļetes uz noslēguma koncertu, noslēguma koncertā nedejošu. Dejošu tajos koncertos, kuros būs iedalītas biļetes dejotājiem. Nedusmojies Anitiņ, bet es nopietni. Tik tiešām parādi šo manu vēstījumu organizatoriem. Zem augstākminētā teksta parakstos.”
Ar šo es neaicinu citus dalībniekus rīkoties līdzīgi. Katrs šos svētkus svin atbilstoši saviem ieskatiem.
Seko mums 
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
