Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Dzimtcilvēku asiņu lāsts

Indriķis Latvietis, Baiļu triloģijas autors
11.12.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nav tā, ka es katru mīļu dienu to tik vien pasāktu, kā no sociālo tīklu un portālu komentāru sadaļām „noskaidrotu, ko tauta domā”. Ja būtu tā darījis, nekāda „Baiļu” triloģija nekad nebūtu ieraudzījusi dienas gaismu. Bet pašlaik, kad jaunais romāns „РИGA 2040” ir vēl tikai pašos, pašos pirmsākumos, kad vēl nav nekā vairāk par pašu ieceri, - reizēm gadās gan.

Mans secinājums būs īss un krievisks – nu vienkārši охуеть, pardon mai frenč, no visiem šiem „tautas masu” viedokļiem, no kuriem tā vien liekas – mūsdienu latvietis ir aizmirsis visu savas tautas vēsturi un gatavs pagulties apakšā da pilnīgi jebkurai varai un vispār jebkam.

Sākot no tiem, kas ir tik svēti pārliecināti, ka padomju tiesnesis – kolaborants Vonsovičs, kas savulaik deva cietumsodus džemperu tirgotājiem, bet tagad izrādījies neaizstājams jaunajai „elitei”, esot lāga cilvēks, jo visi likumi taču ir jāievēro un visas varas ir labas varas, un beidzot ar tiem, kuri ir sajūsmā, ka Lembergs vairs nevarēs visu organizēt un apzagt nabaga valsti, un kuriem ir pajāt, ko „Lemberga sankcijas” nozīmēs valstij un galu galā arī viņiem pašiem.

No malu malām ar katru mēnesi un gadu lien ārā vienkārši apbrīnojams un pārsteidzošs verdziskums visās savās formās. Mēs piedosim čekas stukačiem, jo tādi jau bija laiki, mēs neko sliktu neteiksim par padomju tiesnešiem, jo viņi taču kalpoja varai un likumam – un kas nu tur īpašs, ka tā bija okupācijas vara un pretdabiskie, necilvēciskie un murgainie padomju likumi.

Un par Lembergu un viņa sankcijām... Nav man nekādu simpātiju pret miljarda nozadzēju - visi "Baiļu" lasītāji to labi zina, jo atceras romāna varoni Aivaru Embergu un viņa miroņus. Bet tas, kas plūst no "tautas masu" publiskās pārliecības - viens īstens vergu prieks, citādi nepateikt: mēs paši neko nevaram, un tagad kaut kāda cita vara kaut ko izdarīs mūsu vietā. Protams, ne tad, kad tam bija kāda nozīme, turklāt tā, ka pie reizes noslaucīs vienu no trim lielajām Latvijas ostām un vēl nez ko – bet nu vienalga. Vienalga skaisti! Paldies šai lielajai varai!

Ar vārdu sakot, ja man vēl bija kādas šaubas par to, kā tur tas viss notika četrdesmitajā, četrdesmit pirmajā un četrdesmit devītajā gadā, tad šī te gatavība zemoties jebkurai varai, lai cik tā būtu sveša un brīvam cilvēkam nepieņemama, šīs šaubas izgaisina. Protams, bučoja krievu tankus, protams, ierakstīja kaimiņus izvedamo sarakstos, protams, labprāt piepalīdzēja izķert un apšaut žīdus – kā vara lika, tā arī darīja. Un vēl pa priekšu skrēja. Un atkal skries – jau tagad ir gatavi. Un vienalga, par kādu varu runa.

Un tad es tā pie sevis domāju – nu kāda jēga man jums, dzimtcilvēku pēcteči, vispār ir rakstīt šo te „РИGA 2040”, par kuru jau nosaukums izsaka pietiekami daudz? Nekas taču no tā nemainīsies ne jūsu galvās, ne jūsu sirdīs. Jūs tik daudzas paaudzes padevībā sakumpuši esat veduši savas jaunlaulātās pie barona, lai tas varētu izmantot savas pirmās nakts tiesības, ka šis kupris jums ir pieaudzis uz, šķiet, mūžīgiem laikiem. Mašīnā braukt vai pie televizora sēdēt netraucē, bet būt brīviem cilvēkiem ar savu valsti – tā cita lieta.

Protams, protams. Tie, kas bija gatavi karot par savu brīvību, lielākoties nolika galvas gan tepat Ložmetējkalnā un Nāves salā, gan Krievijas stepēs. Un tie bija tie labākie. Tie, kas palika pāri, savu nevarēšanu, savu dvēseles tuklumu apliecināja gan trīsdesmit septītajā gadā Krievijā, gan četrdesmitajā gadā Latvijā – oi, ko nu mēs, oi, varbūt būs labi, oi, gan jau vara zina, ko dara, vienalga, vai tas būtu asiņainais diktators Staļins vai aptaukojusies vadoņa parodija Ulmanis.

Tiešām – kāda jēga man rakstīt? Jūs pašausmināsieties (un nākamajā grāmatā iemeslu un pamata šausmināties būs vairāk nekā visā „Baiļu” triloģijā kopā!), pašausmināsieties... un ar to arī viss beigsies. Jūs dosieties klanīties varai, lai kāda tā būtu un ko no jums pieprasītu, ar vieglu roku attaisnosiet visus sev līdzīgos un gavilēsiet, kad šī vara iznīcinās visus tos, kas no jums atšķiras.

Bet uzrakstīt vienalga vajadzēs. Atšķirībā no Vizmas Belševicas Indriķa man nav ne mazākās cerības, kur nu vēl ticības, ka kādreiz jūs atnāksiet no kārtējo reizi pelnu vējos izvēdītām mājām un kaut ko pārmetīsiet, - pat tam jūs būsiet par gļēvu. Drīzāk jūs savstarpēji kausieties pelnos par apdegušām garozām. Bet es vismaz būšu jūs brīdinājis. Tādiem kā jūs sava valsts nepienākas, un ļoti iespējams, ka šāds brīdis pienāks vēl jūsu, dzimtcilvēku pēcteči, dzīves laikā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...